Ļauties profesionāļiem

Dzīve

Kopš no kārtīga biroja cilvēka un komunikācijas nozarē strādājoša personāža esmu pārtapusi par dullo pasaules apceļotāju, blogeri un sava ceļa gājēju, ik pa laikam pie manis vēršas kāds medijs un grib zināt – kas, kur, kāpēc, ar ko, kādā veidā un kāda vispār ir dzīves jēga. Tad notiek (dziļāka, seklāka, atklātāka utt.) saruna, kā arī jārisina bilžu jautājums.

Visbiežāk ir tā, ka aizsūti žurnālistam fotogrāfijas no saviem arhīviem un miers, bet, ja palaimējas, var satikt fotogrāfu un tikt pie jaunām bildēm. Man visjautrāk ir gājis ar Matīsu Markovski – pirmajā bildēšanas reizē es tādiem smukiem, saveidotiem matiem un visādi sapucēta tiku aizvesta uz vienu pierīgas dubļu karjeru. Brīdī, kad bija jāfotografējas, no gaisa nāca kārtīga purga – slapjš sniegs kopā ar niknu vēju, kas smalko frizūru nepilnas minūtes laikā pārveidoja par plūksnainām, pie galvas pielipušām šķipsnām. Stiliste darīja, ko varēja, procesā bijām izsmējušies un bildes arī beigās bija labas. Nākamajā reizē Matīss aizkavējās un atbrauca mani bildēt jau teju tumsā – tapa mazliet mistiskas bildes ar pāraugušām bērzlapēm ugunskura gaismā. Un pēdējo reizi tikāmies pērn Covid laikā, kad bildējāmies ārā vasaras žurnālam (attiecīgi kleitā), bet temperatūra bija kādi +5 grādi.  

Bet no atmiņām pie šodienas. Pirms kāda laiciņa mani uz sarunu aicināja Kristīne no žurnāla Lilit. Saruna ritēja viegli, bet šīs intervijas lielākais pārsteigums saistīts tieši ar foto atrakciju. Šoreiz tika pielemts, ka ar maniem arhīviem neiztiks un vajag sataisīt kārtīgas bildes – ar kleitām, grimu un fotogrāfu. Labi.

Fotosesijas dienā man ieplānota vizīte pie ārsta, kuru nedrīkstu kavēt, tāpēc saku Kristīnei, ka varu atbraukt uz Rīgu, cik agri vien nepieciešams. Viņa atbild, ka man jābūt studijā pusotru stundu pirms ārsta. Grims, mati, pārģērbšanās, foto, plus vēl ceļš līdz ārstam – tas manā galvā neietilpst šajā laika nogrieznī. “Es tev apsolu, ka norunātajā laikā tu būsi brīva”, Kristīne apgalvo. Nu labi.

Fotosesijas rītā esmu klāt vienlaikus ar fotogrāfi Madaru Šaicāni – nekad neesam tikušās, bet kontakts ir tiešs un ciešs. Drīz klāt ir arī pārējie iesaistītie, un es nonāku Janas Kozlovas rokās, kurai uzticēts no briesmoņa uztaisīt skaistuli. Labi, pārspīlēju, bet nu par savu vizuālo pusi es nekad neesmu bijusi pārāk augstās domās (jo vecāka kļūstu, jo vieglāk kļūst). Kristīne ik pa laikam izmet Janai kādu piezīmi – “pavisam nedaudz”, “jā, tādu vieglu versiju” un pēc īsa brīža, kad atveru acis, atzīstu, ka rezultāts man ļoti patīk (lai gan arī ar grimu man ir diezgan atturīgas attiecības). Vēl īss pieskāriens matiem ar taisnotāju, tad tieku nodota Kristīnes rokās, jo viņa ir arī stiliste.

Redzot Kristīnes sagatavotās drēbes, iekšēji ķiķinu – šis būtu teju pats pēdējais, ko es izvēlētos apģērba veikalā pēc savas gaumes un saprašanas. Nu varbūt trakāk būtu vien kādi bling-bling puscaurspīdīgi tērpi. Bet stilistei jāklausa, tāpēc kāpju vien iekšā ķitelī – pidžamā (nu man pirmais tērps pēc tāda izskatās). Aizeju līdz “starmešu gaismai” un pirms bildēšanās piekārtoju matus, kas krīt sejai priekšā. Tai brīdī Madara piespiež kameras pogu, Kristīne uzmet aci skatu lodziņam un saka “Ir!”. Mēs ar Madaru saskatāmies – bildēšana vēl nav pat sākusies. Sirdsmieram uztaisām vēl vairākas bildes, bet, kā smejies, žurnālā patiešām nonāk tā bilde – mirklis pirms. Mazliet ilgāk paplivinos otrā tērpā, kā arī top pāris bildes kleitā, ar kuru esmu atnākusi. Un viss šis process kopumā aizņem kādas 40 minūtes. Paužu savu izbrīnu Kristīnei, viņa atmet ar roku – pa šiem gadiem process tā izkopts, ka viss notiek raiti un bez liekām kustībām. Esmu brīva pat agrāk kā runāts un varu smuka doties pie sava ārsta.

Pie ārsta saņemu sliktas ziņas, tāpēc turpmāko dienas daļu jūtos diezgan dīvaini – tāda disonanse starp iekšiņu un āriņu. Arī tagad, skatoties uz skaistajām bildēm, ir nedaudz jocīga sajūta. Cita starpā, veselības lieta atrisinājās pozitīvā veidā, bet tā “fabula” – skatoties uz cilvēku no ārpuses, tu nekad nezini, kas viņā darās iekšā, palikusi. Un otra atziņa no šīs “atrakcijas” – paļauties uz profesionāļiem savā jomā un izmēģināt ko neierastu. Vismaz divi vīriešu dzimtes eksemplāri, kas uzmetuši aci bildēm, neatkarīgi viens no otra ir veltījuši atzinumu – izskaties kā “skandināvu princese” un “japāņu princese”.

Tad nu paldies Kristīnei, Līgai un Madarai par kopdarbu – bildes ar autoru atļauju ielieku arī šeit, bet, ja ir vēlme skatīt visu kopumā, meklē Lilit žurnāla maija numuru.

3 komentāri

  • …bet tā “fabula” – skatoties uz cilvēku no ārpuses, tu nekad nezini, kas viņā darās iekšā, palikusi.

    Jā, šis ļoooti pazīstami!
    Labi, ka kaut kas nokārtojies, Zanīt, lai Tev viss izdodās!- tāāāds prieks ieraudzīt atkal kādu Tavu ierakstu!
    Kāda princese?- preses karaliene! :))))))))

  • Kā tur kādreiz teica, kāds vietējais oligarhs… Bet jāpiekrīt vien ir, tas skaistums taču nāk no iekšām! Un tās Tev ir ļoti skaistas 😀

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.