Nekad nav klusums

Domas, Dzīve

Izkāpju no mašīnas, lai noņemtu koku, kas mūsu prombūtnes laikā iluzori sargā iebraukšanu Drustu mājvietā. Tad pamāju Eduardam, lai viņš brauc lejā, es gribu noiet kājām.

Pretējā mežā kokos ietiecas varavīksne, bet zem tās zeltainas govis gremo zāli. Nez, govis redz varavīksni?

Tuvāk mājām, laizīdami izsvīduma medu no lapām, kļavā dobji zum sirseņi. Vispār man ir nedaudz bail no šiem lidoņiem, katrā ziņā respekts ir pamatīgs. Bet šovakar, rietošās saules gaismā, viņi izskatās tik aizņemti ar sevi, ka man nemaz nav bail. Un es domāju par to, ka atpazinu sirseņus pirms ieraudzīju. Pēc skaņas. Lapsenes lido spalgi un uzmācīgi. Kamenes lido miermīlīgi. Bites lido aizņemti. Mušas lido kaitinoši. Maijvaboles lido smagi. Katram no šiem lidoņiem ir savs tembrs, sava valoda, kas mēdz mainīties pēc situācijas.

Kad esam jau iekārtojušies naktsmieram, stafeti pārņem putni. Šovakar duetā laiž lakstīgala un grieze. Ik pa laikam viņiem pievienojas kāds ods, kuru vēl neesam noķēruši un garām namiņam dobji laižas sirseņi. Pļavā lēkšo un sarejas stirnu buciņi – redzēt neko vairs nevar, bet jandāliņš ir pamatīgs.

Piecos no rīta ir pamodusies lapsene. Viņa lido tik skaļi, ka ir sajūta, ka šai izdevies iekļūt mūsu namiņa iekštelpās. Bet tomēr nē – dūkšana notiek sienā. Bet ārā ir migla, aust saule un skan tik daudzbalsīgs putnu koris, ka es vairs neatšķiru solistus. Eduards pusmiegā nobubina – te nekad nav klusums – un atkal iemieg. Es nodomāju – cik labi, ka te nekad nav klusums – un arī iemiegu.

2 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.