Jāņu gaisma, gaiss un negaiss

Tā bija viena no tām ziemas dienām, kad vakara saule vēlīgi apspīdēja apsnigušos pakalnus, egļu zari līka no sniega rotas un ceļš bija piemērots braukšanai ar džipu, nevis mūsu auto. Līdz Zalānu ģimenes mājvietas durvīm neriskējam braukt, atstājām auto iebraukto risu malā un devāmies pie Dainas dzert tēju. Iekšā kurējās krāsns un bija tik patīkami pēc garās dienas ārā uz brīdi pabūt siltumā. Drīz no foto medībām atgriezās arī Dainas vīrs Juris un dēls Miķelis – tikām pie nelielas ekskursijas Ruķeļos. Un pie uzaicinājuma svinēt šeit Jāņus, kas Ruķeļos tiekot rīkoti ik pēc trīs gadiem.

To mēs nelaidām garām, jo šādas Jāņu svinības – ar pilnu “tradīciju komplektu” pasūtīju Kosmosam jau sen. Pirmo reizi Jāņus ar rituāliem piedzīvoju Raiskuma pusē pie draudzenes Ināras radiem, pērn uz Saulgriežu rituāliem austrumu mērcē pie Līgatnes mani paķēra draudzene Ligija, tad nu šogad bija pienācis laiks latviešu tradicionālajiem svētkiem “pēc pilnas programmas”.

Juris un Daina nobrīdināja – brauciet pēc iespējas ātrāk, jo gatavošanās svētkiem ir tik pat īpaša kā paši svētki. Apdarījuši mājas darbus, dienas viducī iestūrējam Ruķeļos. Šoreiz situācija ir pretēja – ārā ir ļoti karsts, un vienīgās vietas, kur uz mirkli veldzēties no svelmes, ir vēsais pagrabas vai piemājas dīķis.

Nolikuši proviantu pagrabā, pievienojamies gatavošanās darbiem. Eduards aiziet pie vīriem palīdzēt tapināt bumbu, pūdeli un citas uguns atrakcijas, es metos meitu pulciņā vīt ozollapu vainagus un riktēt svētku galdu. Pa vidu smiekli, sarunas, peldes. Vakara pusē sāk sarasties vēl citi viesi, un šejienieši cits pēc cita uzvelk goda drānas, meitas brien pļavā savus vainagus darināt. Es arī nopeldos, apvelku garos svārkus (cik tie labi no odiem sargā!) un aizšauju pēc vēl viena ciemiņa tepat kaimiņos – mums šovakar uzticēts ar latviešu tradīcijām iepazīstināt Vitoldu no Polijas.

Kad atgriežamies “notikuma vietā”, rit pēdējie sagatavošanās darbi. Pagūstu vēl izvest ciemiņu nelielā ekskursijā pa pļavu un pastāstīt par augiem (paralēli uzpinot vainagu), kad jāsteidzas atpakaļ, jo sākas rituāli.

Iesākumā visi sastājas ap ozolu, apdziedot un godinot Līgas, Jāņus un pašu ozolu. Tad mājas saimnieki cienā ar pašbrūvētu rabarberu kvasu, miestiņu un sieru, kas siets no kaimiņu govs piena. “Dindaru dandaru, ozoliņi, visi tavi zariņi zīlīšu pilni”, Līgas un Jāņi aiziet iekšējā aplī, pārējie viesi veido ārējo loku. Kad trīs reizes citi “likti savā vietā”, vakars turpinās ar dārza apdziedāšanu – pupiņas, burkāni, zirņi, kāposti, bietes, zemenes un citi augi tiek pie sava panta.

Kad vakars ieskandināts, visi tiek aicināti cienāties un kādu brīdi tupinās mielošanās, sarunas un odu klapēšana. Mūsu ciemiņš ir iejuties un tērzē ar citiem ļaudīm, ik pa laikam paužot sajūsmu par vietu, cilvēkiem un visu notiekošo. Es arī izmantoju iespēju ilgāk patērzēt ar apkārtējiem – ar vairākiem mani ceļi jau ir krustojušies, bet uz gan īsu brīdi, tagad var aprunāties kārtīgāk.

Kādā brīdī atkal sākas rosība – dziesmu pavadīti procesijas galā ar aizdegtām lāpām nostājas Juris un Einārs, lai dotos iesākumā lejup no kalna, tad atkal kāptu augšup un caur vārtiem pavadītu rietošo sauli.

Kas to teica, tas meloja,
Ka Saulīte nakti guļ;
Vai Saulīte tur uzlēca,
Kur vakar norietēja?

Saule pazūd aiz mežu galiem un vīri caur vārtiem izripina sagatavoto bumbu, aizdedzina ar lāpām un laiž pa kalnu lejā – skats varens!

Kad saule pavadīta, var aizdegt lielo ugunskuru – uz tā cits pēc cita sagulst pērnā gada vainagi un sadeg švirkstēdami. Uguns mēles sprēgā pa sausajiem baļķiem, bet sanākušie, meitām sadodoties vienā aplī, puišiem otrā, uzsāk nekautro rotaļu “Lielais Jānis, mazais Jānis”. Tad visi, vijoles skaņu un saimnieku aicināti, sastājas pa pāriem uz nākamo rotaļu “Šurp, Jāņa bērni!”. Pirmos trīs raundus es arī izturu, tad gan mana elpa ir galā un varu uz jautrību noskatīties no malas.

Tā vakars turpinās ar dziesmām, sarunām, jāņtārpiņu un, kazi, papardes ziedu meklējumiem. Arī mūsu viesis ir tā iejuties, ka mājup jau dodas citā kompānijā. Apkārt smaržo jasmīni, vīstošas kalmes un prieks – gaisā ir Jāņi!

Ap pusnakti tiek aizdedzināta pūdele – vīriem gan ilgi jātur garā lāpa, lai uguns pārmestos uz muciņu. Šie tik sauc, ka pārāk švaki dzied, tāpēc nekas nedeg. Beigās tomēr tā iedegas. Gaisā šaudās liesmiņas, mirdz pilnmēness, lejā karsti deg lielais ugunskurs, kvēlo mazais un spulgo jāņtārpiņi. Tālumā melnajās debesīs uzplaiksnī zibens. Tādā Jāņu gaismu ieskāvumā nolemjam doties mājās, esam nolēmuši nakšņot Drustos.

Ceļa putekļos manām citu auto pretim braucam, tas laipni nostājas malā, lai mūs palaistu. Esam pabraukuši tam garam, kad Eduards ar saucienu “pag, vai tik tie nav…” met pa bremzēm. Ir, ir. Abām mašīnām rūcot katrā pusē, sasveicināmies ar Auļukalna kaimiņiem. Viņiem šovakar bijis jāuzstājas, tāpēc tikai tagad ierodas paši svinēt. Inita tik paspēj pastāstīt joku, ka zvanīts ar pasūtījumu izklaidēt 10 juristus. Kad atbraukuši, izrādījies, ka tomēr jāizklaidē 10 tūristi. Viņi aicina griezt riņķī, bet mēs jau esam sasapņojusies par segu un spilveniem, tāpēc tupinām vien mājupceļu.

Kādu gabalu braucam mierīgi, līdz piepeši, dažus kilometrus pirms Taurenes, spēja vēja brāzma mūs gandrīz nopūš no ceļa. Taurenē vējš satrakojas pavisam un, kad nogriežamies uz Dzērbenes ceļa, vējam pievienojas balta lietus siena. Kā senā diskotēkā ik pa laikam zibens izgaismo apkārt notiekošo ballīti – pa gaisu lido lapas, zari, koki lokās pāri spēju robežām. Man bail, ka jebkurā brīdī mums ceļu šķērsos kāds nolūzis koks, bet par laimi, tur ir tikai nelieli zari. Uz baltā ceļa vēl sākas tāda trepe, ka braucam uz pārdesmit kilometriem stundā. Tik neticama sajūta – vēl pirms pusstundas bijām pilnīgā vakara mierā, tagad esam nonākuši vētras epicentrā.

Pie mūsmājām vējš un lietus ir nedaudz rimies, bet priekšā cits izaicinājums. Šobrīd labojam piebraucamo ceļu – zāle jau ir noņemta, bet ceļa segums vēl nav uzbērts. Darbu veicēji teica, ka braukt var droši. Eduards izkāpj, patausta segumu – diezgan ciets. Labi, brauksim – lejā tiks, ja kas, gan jau augšā kāds traktors uzvilks. Līdz vidum vēl iet nekas, bet tad izrādās, ka zem riteņiem ir slapjš māls un mašīna uzsāk savu Jāņu danci – stūre un bremzes īsti neklausa. Kā nebūt nošļūcam līdz lejai sveikā – ieslidināmies mājas priekšā ar pāris centimetru resnākām riepām. Neslēdzam pat elektrību, sveces gaismā sariktējam guļvietu un aizmiegam zibens diskotēkas izskaņā.