Santjago ceļa jautājumi un atbildes

Es vairs nevaru saskaitīt, cik cilvēku man ir uzdevuši jautājumus par Santjago ceļu. Kuru maršrutu iet? Cik smaga var būt soma? Kur palikt pa nakti? Vai iet vienam ir droši? Cik daudz naudas nepieciešams?  Un tā joprojām.

Ar šo ierakstu centīšos atbildēt vismaz uz daļu uz jautājumiem, kas rodas ļaudīm pirms došanās savā pirmajā Ceļā. Katrā ziņā – ja esat nonākuši līdz domai par Ceļa iešanu, dariet to. Tā būs neatkārtojama pieredze. Lai arī esmu izceļojusies pa puspasauli, Santjago ceļš joprojām ir viens no maniem īpašākajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.

Kur atrodas Santjago ceļš?

Santjago ceļa (saukta arī par Svētā Jēkaba ceļu) maršruti ir vairāki. Populārākais no tiem – Franču ceļš – sākas Francijas dienvidu pilsētiņā Sanžanpjedeporā un ved pa Spānijas ziemeļiem līdz Santjago de Kompostela. Cits ceļš ved pa pašiem Spānijas ziemeļiem, gar okeānu. Vairāki ceļi iet pa Franciju, Itāliju un Portugāli. Piemēram, šīs vietnes pirmajā lapā var gūt aptuvenu priekšstatu par populārākajiem Santjago ceļa maršrutiem un to garumu. Santjago ceļu var veikt arī no savām mājas durvīm, kā to izdarīja Zaiga un Mārtiņš Kalnbērziņi, par ko, protams, visu cieņu. Es esmu nogājusi Franču ceļu (turpmākajā tekstā pamatā atsaukšos uz to), nelielu gabaliņu Francijā un Portugāles ceļu no Porto. Jā, ja vien laiks atļauj, ir forši noiet Franču ceļa 100 km astīti no Santjago līdz okeānam, tas ir tāds punktiņš uz i.

Šeit var izlasīt, kā man gāja Franču ceļā Spānijā, Francijas ceļā un Portugāles ceļā.

Kāpēc iet?

Santjago ir svētceļnieku ceļš un, pēc maniem novērojumiem, aptuveni puse gājēju to iet ar kristīgu ievirzi, pārējie – mīlot dabu, cilvēkus, piedzīvojumus un pašu iešanas procesu. Ceļu var veltīt sev, kādam citam, lūgt veselības vai citu problēmu risinājumu, sakārtot galvu, meklēt atbildes uz lielajiem dzīves jautājumiem. Var vienkārši priecāties par Ceļu un visu, ko tas sniedz. Jārēķinās, ka bez zināmām ciešanām šis piedzīvojums nebūs – sāpēs kājas un pleci, bet vēl vairāk sirds, no ceļabiedriem šķiroties.

Ar kājām vai ar  riteņiem?

Ir trīs veidi, kādā var mērot ceļu – ar kājām, ar velo vai ar zirgu. Zinu cilvēkus, kas Ceļu vai tā daļu pieveikuši velo mugurā. Tā noteikti ir laba iespēja, bet man tomēr šķiet, ka, ja vien veselība ļauj, labāk iet kājām – tad patiešām var uzmanību koncentrēt uz iekšu, nevis censties nenožauties uz kārtējā akmeņu nogruvuma. Par zirgiem neko nezinu, bet paziņa, kas bija kādu gabaliņu mērojusi ēzeļa kompānijā, atzina, ka otrreiz dzīvē tomēr šādu sabiedrību no laba prāta neizvēlētos.

Kad iet?

Tā nu ir sagadījies, ka es savus līdzšinējos trīs ceļus esmu gājusi pavasarī – aprīlī un maijā. Aprīlī Pireneju kalnos vēl ir sniegs, un pirms saullēkta zeme mēdz būt nosarmojusi, bet, kolīdz diena iesilst, iet ir pavisam jauki. Vasarā esot jācīnās ar karstumu, bet par cīņas sīvumu nemāku spriest, jo neesmu to piedzīvojusi. Vēl vasarā esot arī vairāk cilvēku, īpaši spāņu, kuri ceļu iet atvaļinājuma laikā, attiecīgi esot grūtāk tikt pie naktsmītnēm. Otra, manuprāt, lieliska iespēja, ir iet rudenī – septembra otrajā pusē un oktobrī, kad Eiropas dienvidi vēl saglabā patīkamu temperatūru. Pilnīgi noteikti kādu dienu pamēģināšu rudens gājumu. Arī ziemā ceļš ir ejams, vien jārēķinās ar laika apstākļiem un to, ka daļa naktsmītņu ārpus sezonas ir slēgtas. Ceļu var iet jebkurā laikā, nav noteikta sākuma vai beigu datuma – viss ir brīva improvizācija.

Cik garu ceļu mērot?

Ejiet tik, cik jums laiks un veselība atļauj. Jo, noiet mazu gabaliņu ir labāk, nekā nenoiet neko. Bet, ja vien ir iespēja, noejiet visu Ceļu vienā piegājienā, tad tiksiet pie pilnas sajūtu gammas. Pirmie 300 km līdz Burgosai tiek dēvēti par fizisko ceļu, kad ķermenis aprod ar neierasto ikdienas slodzi. Nākamie 300 km līdz Leonai ir emocionālais ceļš, kad jācīnās ar prāta niķiem. Pēdējais posms līdz Santjago ir garīgais ceļš, tad ķermenis un prāts ir iztrakojušies un var pievērsties kam svarīgākam. Šajā posmā ir neizbēgamas skumjas par drīzo šķiršanos no Ceļa un tā gājējiem.

Iet vienam vai kompānijā?

Ceļš ir dziļi personīga un individuāla pieredze, tāpēc uzskatu, ka vislabāk ir iet vienam. Bet, arī ejot pārī vai plašākā pulciņā, var pa dienu soļot vienatnē, bet vakarā satikties naktsmītnē. Bet, mierīgi var soļot arī kompānijā – ja saskan soļu un joku ritms, kā man tas gadījās ar vācieti Petru Portugāles ceļā. Pa ceļam jūs garantēti iepazīsieties ar citiem cilvēkiem un iegūsiet draugus uz mūžu – Ceļam ir kaut kāda maģiska spēja savest kopā. Tās būs ļoti īpašas draudzības, kuru dēļ vien ir vērts izturēt visas paralēlās grūtības.

Kā gatavoties?

Ja ir laiks un vēlēšanās, gatavoties var. Bet var arī negatavoties, galā tiksiet. Manuprāt, galvenais iemesls, lai gatavotos, ir pārbaudīt, kā jūtas jūsu kājas pēc vismaz 20 km, vēlams, vairākas dienas pēc kārtas. Šis ir īstais brīdis pārliecināties, ka jūsu apavi ir tālākam gājumam piemēroti.

Kā nokļūt sākuma punktā?

Iespēju ir daudz. Es turp nokļuvu šādi: Rīga – Barselona (avio) – Pamplona (autobuss) – Roncelsvaljes (autobuss) – Sanžanpjedepora (kopējs taksis – mikroautobuss).

Vēl pāris varianti:

Rīga – Dublina, Londona (avio) – Biarritz (avio) – Sanžanpjedepora (vilciens, autobuss, kopējais taksis)

Rīga – Parīze (avio) – Biarritz (vilciens) – Sanžanpjedepora (vilciens, autobuss, kopējais taksis)

Utt.

Kā tikt pie svētceļnieka pases?

Sanžanpjedeporā uz galvenās ielas ir svētceļnieku birojs, kurā šī pase tiek izsniegta kopā ar informāciju par tālāko ceļu. Citās vietās galvenā pases saņemšanas vieta ir vietējā katedrāle. Ar šo pasi var nakšņot svētceļnieku naktsmītnēs, kur tiek iespiests zīmodziņš. Zīmogu var saņemt arī dažādos objektos pa ceļam, galvenokārt, krogos un baznīcās. Nonākot Santjago, šī, zīmodziņiem pilnā pase kalpo kā pierādījums par ceļa veikšanu, un visi, kas vēlas, var saņemt sertifikātu par ceļa noiešanu.

Ko ņemt līdzi?

Vienā teikumā – pēc iespējas mazāk lietu. Ir teiciens, ka mēs nesam līdzi mugursomā visas mūsu bailes. Tā ir klasiskākā ceļotāju kļūda – paņemt līdzi pārāk daudz mantu. Jāatceras, ka veikali ir visur un, ja kaut kas pietrūks, varēsiet to iegādāties. Pirms dažiem gadiem uzcepu šo “ko ņemt līdzi ceļojumā” ierakstu, saraksts joprojām plus mīnuss atbilst realitātei. Iešanas nūjas ir parocīgas, bet var arī iztikt bez tām.

Kā atrast Ceļu?

Ir pieejami virkne drukātu ceļvežu, kurās aprakstīti katras dienas maršruti, apkopotas naktsmītnes ar kontaktiem, norādītas ūdens ņemšanas vietas un cita informācija. Arī internetā atrodami visādi noderīgi rīki, piemēram, maršruta plānotājs urcamino.com, kā arī aplikācijas. Ir labi nodrošināties ar kādu plānu B, tomēr var mierīgi arī iztikt bez šīs informācijas. Ceļš ir lieliski marķēts ar dzeltenām bultām un gliemežvāka simboliem (Spānijā un Portugālē) un sarkanbaltiem karodziņiem (Francijā), tikai jāseko norādēm. Vajadzības gadījumā var vakarā “ieguglēt” informāciju par nākamo dienu internetā vai palūgt nofotografēt vajadzīgo lapu no kāda ceļabiedra ceļveža.

Kur nakšņot?

Pa ceļam svētceļnieku ērtībai izveidotas virkne naktsmītņu, kuras pamatā tiek sauktas par auberģēm (vai arī refugio, gite). Manā laikā klasiskā ceļa naktsmītnes pamatā maksāja no 5 līdz 8 eiro par nakti. Francijā palikšana bija dārgāka, ap 15 eiro. Porto ceļā municipālās auberģes maksāja 5 – 6 eiro, privātās ap 12 eiro. Ik pa laikam sastopamas arī naktsmītnes, kur var palikt par ziedojumiem. Naktsmītnes var iepriekš rezervēt, ko ieteicams darīt “karstajā” sezonā vai pēdējos 100 km pirms Santjago, kad Ceļš top biezāks. Visādi citādi – soļojam iekšā visās durvīm, uz kurām rakstīts “Auberge” un, apskatījuši to, izlemjam – palikt vai nē. Ak, jā – municipālās auberģes nepieņem rezervācijas – kas pirmais brauc, tas pirmais guļ.

Naktsmītnes parasti ir hosteļa tipa – sākot ar četrām gultas vietām līdz pat simtam. Tāpēc ļoti svarīgi neaizmirst par ausu aizbāžņiem. Šur tur tiek nodrošināta gultas veļa, bet pamatā gulēšana ir savā guļammaisā. Higiēnas līmenis parasti ir ok, bet esmu arī saķērusi blaktis gan Franču, gan Portugāļu ceļā. Lielākoties kolektīvajās dušās ir siltais ūdens, veļas mazgāšanas iespēja (ar rokām vai mašīnu), arī internets ir bieži sastopams. Gandrīz visur ir virtuve ēst gatavošanai, bet tās aprīkojums mēdz krasi atšķirties – no pilnībā nokomplektēta ēst gatavošanas un trauku arsenāla, līdz pat pāris salauztām dakšiņām un pannai bez roktura.

Var nakšņot arī teltī – kempingā vai mežā. Mums kompānijā bija viens jaunēklis, kas daļu no naktīm pavadīja savā teltī. Citreiz viņš atnāca pie mums pavakarēt, ieiet dušā un paēst, tad devās uz savu telti čučēt.

Ko ēst?

Ja nav jāsatraucas par finansēm, teju visur tiek piedāvāts “piligrim’ s menu”, kas sastāv no trīs ēdieniem – zupas vai salātiem, otrā un saldā, bieži piedalās arī vīns. Šāda kombinācija manā laikā Spānijā maksāja no 9 – 12 eiro, Portugālē varēja tikt pie šāda menu no 5 līdz 9 eiro. Parasti ēdiens bija labs un socializēšanās iespēja ar citiem ceļiniekiem arī labu labā. Tomēr ne sliktāka socializācija parasti notiek virtuvē, kur vairāki svētceļnieki sametas kopā un gatavo vakariņas – tas parasti sanāk krietni lētāk. Pārtiku var nopirkt vietējos veikalos. Ir auberģes, kas piedāvā arī brokastis, bet tās parasti nav savas cenas vērtas. Man personīgi arī tā uzreiz pēc pamošanās nemaz ēst negribas, es pasoļoju dažas stundas un tad sāku domāt par ēšanu. Brokastis un arī pusdienas var dabūt kādā no ceļmalas krodziņiem. Var arī paņemt karstu kafiju vietējā krodziņā un notiesāt paša gatavotu sviestmaizi – esmu tā gana bieži darījusi, neviens nav protestējis.

Ko dzert?

Ūdenim ir jābūt līdzi vienmēr, jo īpaši karstākā laikā. Ūdeni var uzpildīt palikšanas vietā, kā arī dažādās vietās pa ceļam – ūdens ņemšanas vietas vismaz klasiskajā ceļā parasti ir marķētas ar norādēm var ūdens ir “non potable” vai “potable” – dzerams. Man parasti somā mētājas dažas tējas paciņas un dabīgā kafija – to pagatavoju naktsmītnē, kur karstu ūdeni var dabūt faktiski vienmēr. Vīns šajā reģionā ir gards un lēts, kā arī bieži vien iekļauts vakariņu cenā, ja tādas tiek pasūtītas.

Kā izskatās tipiska Ceļa diena?

Katram dienas ritms būs citādāks – tas atkarīgs no paradumiem un iešanas ātruma. Es esmu ļoti lēns gājējs, bet ceļa galā parasti tomēr esmu turpat, kur visi pārējie. Protams, katra diena ir nedaudz citādāka – tas atkarīgs no enerģijas daudzuma, veselības, laika, kompānijas un citiem apstākļiem. Pa vidu soļošanai ir mazas atpūtas pauzītes pēc sajūtām, bet kopumā mana diena izskatās aptuveni šādi.

6:30 – 7:00 Rīta darbi

7:00 – 10:00 Soļoju

10:00 – 10:30 Atpūtas pauze un brokastis

10:30 – 13:30 Soļoju

13:30 – 14:00 Atpūtas pauze un pusdienas

14:00 – 16:00 Soļoju

16:00 – 17:00 Naktsmītnes atrašana, duša, drēbju mazgāšana

17:00 – 18:00 Joga

18:00 – 19:30 Vakariņu gatavošana un ieturēšanās

19:30 – 21:00 Blogs

21:00 – 22:30 Vakara sarunas

22:30 – 6:30 Naktsmiers

Vai jāpadomā par medikamentiem?

Visbiežāk nepieciešamā lieta ceļā būs plāksteri, jo bez tulznām iztiek vien retais. Compeed piedāvā nez cik dažādus veidus katram pirkstam un pēdas daļām, tas parasti ir labākais risinājums. Tikai neplēsiet tos nost, kamēr paši nenokrīt, kā es to pamanījos izdarīt savā pirmajā reizē ?. Par skādi nenāks arī kāds pretsāpju un antihistamīna līdzeklis, kā arī oglīte vai Sorbex. Tomēr var bez tiem iztikt, jo arī aptiekas sastapsiet gana bieži.

Cik daudz un ilgi jāiet?

Klasiskā ceļa garums ir aptuveni 800 km. Es dienā pieveicu vidēji 25 km, minimālais noietais attālums bija 16 km, bet maksimālais – 44 km dienā. Mans pārvietošanās ātrums ir lēns – eju ar 4 km/h, vidējais, ar pauzēm, ir 3 km/h, karu dienu eju aptuveni 8 stundas. Sportiskāki cilvēki, kas bet problēmām var novālēt visus 50 km dienā, pēc tam parasti atzīst, ka nebija jēga tā skriet. Jo ne jau tāpēc mēs dodamies ceļā, lai pēc iespējas ātrāk tiktu galā. Galvenais pluss, ejot aptuveni 25 km dienā, ir tāds, ka šādā tempā pārvietojas lielākā daļa cilvēku, attiecīgi vari būt kopā ar saviem jauniepazītajiem draugiem visa ceļa garumā.

Cik drošs ir Ceļš?

Tikpat drošs kā pati dzīve. Labi, mazliet drošāks. Protams, par piesardzību aizmirst nevajag, tomēr kopumā Ceļā valda savstarpējas izpalīdzības un uzticēšanās gaisotne. Dokumentus un naudu gan prātīgāk būs nēsāt jostas somiņā sev līdzi, jo lielo somu jūs regulāri atstāsiet pie kafejnīcu durvīm ārpusē, auberģē pie gultas un citās vietās ārpus jūsu uzmanības loka.

Kāda ir Ceļa valoda?

Angļu. Punkts. Labi, protams, tiek lietota arī tās valsts valoda, kurā jūs atrodaties. Būs nedaudz vieglāk pajautāt ceļu, pasūtīt kafiju vai sarunāt gultasvietu, ja pārvaldīsiet attiecīgās valsts valodu, tomēr visur var tikt cauri ar angļu valodu.  Arī komunikācija ar citiem ceļabiedriem būs pamatā angļu valodā. Ja pārvaldāt franču, vācu vai spāņu valodas, arī tad jūs tiksiet pie mēles izlocīšanas. Bet, ja ar svešvalodu zināšanām ir pašvaki, galā tiksiet – pārsvarā gadījumos cilvēkiem tāpat ir skaidrs, kur jūs dodaties un ko meklējat. Nekad nevajag novērtēt par zemu žestu valodu. Un smaidu.

Cik daudz naudas nepieciešams?

Lai tiktu līdz Ceļam un atpakaļ, manā skatījumā jārēķinās ar 100 līdz 200 eiro. Bet, viss būs atkarīgs no izvēlētā maršruta un jūsu fantāzijas, kā līdz tam nonākt. Pašā Ceļā, manuprāt, izdzīvošanas minimums ir aptuveni 10 eiro dienā, normāla dzīve sākas ap 20 eiro, bet, ja varat atļauties dienā tērēt ap 30 eiro, tad visu dienu varēsiet baudīt “cafe con leche”. Bankomāti, tāpat kā latvieši, ir visur.

Tā. Tas nu būtu viss, kas man šobrīd nāk prātā. Ja Jums ir aktuāls vēl kāds jautājums, dodiet ziņu, ja vien zināšu atbildi, pievienošu to šajā ierakstā. Atbildes uz tādiem jautājumiem, no sērijas, kā vislētāk aizlidot uz Porto vai cik grādu ir Leonā novembrī – labāk un ātrāk būs sameklēt interneta plašumos. Un vēl – ja jums patīk staigāt, bet īpaši neilgojaties pēc citiem cilvēkiem – pasaulē ir miljons pārgājienu taku, izvēlēties kādu no tām.

Buen Camino!