Caur vētru uz Poliju

Piecos pēcpusdienā mēs beidzot dodamies ceļā. Mēs esam es un mans ceļabiedrs Eduards. Mēs braucam pavisam nelielā ceļojumā, tādā šovasar populārā latviešu izbraucienā uz tuvējiem kalniem – Polijas Tatriem. Ir mazliet jocīgi startēt šādā formātā, ko normāli ļaudis sauc par atvaļinājumu, vēl ar mašīnu un vēl divatā. No otras puses – kāpēc ne.

Mašīnas termometrs rāda +31 grādu, ir vienīgā Latvijas vasaras diena, un mēs nez kāpēc mūkam prom. Bauskas Rimi iepērkam dzimtenes proviantu, ar ko cienāt poļu panus, tad esam gatavi pamest dzimtās āres. Nokavējam burtiski minūti – ārā sākas lietus, kas strauji pārvēršas tādā negaisā, kurā dažos metros var izmirkt līdz vīlēm. Paķeram kafiju un gaidām, kad tas pāries. Pēc minūtēm piecpadsmit laika vecis mums ļauj iesēsties auto, lai jau pēc dažām minūtēm sāktu ārdīties pa īstam.

Esam pavizinājušies mazu gabaliņu pa šoseju, kad mūs pārsteidz viss tas, ar ko šobrīd pilni sociālie tīkli. Ūdens gāžas no debesīm tādā apjomā, ka slotiņas pat ātrākajā režīmā neko nespēj līdzēt, ceļmalas koki tiek plosīti un raustīti uz visām pusēm, bet pats trakākais – uz mašīnas sāk krist ledus gabali. Jā, jā, kārtīgi kluči, nevis krusas graudi. Ir sajūta, ka mašīnas jumts būs ar bedrēm, bet vējstikls pušu. Pievienojamies malā stāvošajai mašīnu rindai – kamēr nekustamies, triecieni ir nedaudz maigāki. Kolīdz atsākam braukt – atkal kļūst bail par mašīnas veselību.

Apstājamies vēl pāris reizes, tomēr laiks dzen uz priekšu. Pirms pāris stundām beidzot sāku meklēt kādu palikšanas vietu pusceļā un brīnumainā kārtā mans poļu kaučsērferis Pjotrs, kurai laipnību izmantojām jau pirms trim gadiem, ap šo pašu laiku dodoties līdzīgā ceļojumā, ir atkal gatavs atvērt savas nama durvis latviešu ceļiniekiem. Bet līdz Pjotra mājvietai Bialystok pilsētā vēl vairāk nekā 400 kilometri. Un, ja turpināsim kustēt šī brīža tempā, galā būsim pret rītu.

Tomēr lēnām mums izdodas tikt cauri vētras frontes līnijai, un Lietuvas iesākums pat ir visai glīts – pa kreisi saulriets, priekšā taisns, gluds un sauss ceļš. Lietus gan mūs apciemo vēl pāris reizes, tomēr tas vairs nav ar krusas pavadoņiem. Pie Marijampoles piestājam uz vienīgo pauzi Lietuvā un pavisam drīz jau šķērsojam Polijas robežu. Ceļi uzreiz top šaurāki un līkumotāki, jāpiešauj acs pie citiem ceļa un fotoradara apzīmējumiem.

Šodien viss ceļš Eduarda pārziņā, jo man ne visai gribas pirmo reizi braukt ar svešu mašīnu nakts vidū pa nepazīstamu ceļu. Vietās, kur debesis rādās skaidrākas, cenšos saskatīt kādu krītošu zvaigzni, kas šonakt piesolītas. Eduards atver mašīnas lūku un kādu brīdi zvaigznes skrien virs galvas. Bet nekrīt vis. Beigās viena tomēr aizskrien, asti vicinādama, pāri ceļam. Toties cits gaismas šovs iet pilnā sparā – pamalē plaiksnī rūsa, spoži izgaismojot visu apkaimi. Tuvojoties Bialystok, debesis sāk šķelt arī vertikāli zibeņi un es turu īkšķus, lai mēs paspētu nonākt Pjotra mājvietā sausā.

Kad esam atraduši, kur piesiet zirgu, sāk krist pirmās lāses. Drīz jau spiežam zvana pogu un durvis atver smaidīgais polis. Biju aizmirsusi, cik viņš garš un runīgs. Lai gan jau ir pusnakts (un mājās viens), piesēžam uz vienu tēju un uzklausām saimnieka padomus par Tatru kalnu takām. Uz mums ziņkārīgi no visiem kaktiem noraugās minkas – Pjots un Anje ir kaķu cilvēki, pie kuriem bēdās nonākuši astaiņi beidzot var izbaudīt kaķa cienīgu dzīvi. Drošākā no viņām, Kičija, nāk pie mums palīdzēt ķert miega peles.

2017. gada 12. augusts, 1. diena

One response to “Caur vētru uz Poliju

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s