Laipni lūgta ASV

Vakar ķermenis negribēja iet gulēt (Filipīnās bija trīs dienā), bet šorīt – celties augšā (Filipīnās taču nakts). Tomēr jāceļas vien ir – Edgars dodas strādāt, bet es padzert rīta kafiju un nopirkt autobusa biļeti uz štatiem. Kad pieeju pie Greyhound biļešu lodziņa un vēlos nopirkt biļeti uz Everett pilsētiņu, darbinieks vaicā, vai uz šodienu. Kā tad. “Ziniet, jums mazliet paveicies, mums ir pieejama tieši viena biļete”, viņš ar vieglu smaidiņu skatās uz mani pār briļļu malu. Man šķita, ka daudzajiem autobusiem, kas kursē starp Vankūveru un Sietlu, ir jābūt pustukšiem, bet, kā izrādās, tā vis nav. Ou, well un “labi-ka-tā”.

Man jau diezgan vienalga, kurā dienā braukt, bet tad nāktos apgrūtināt Edgaru ar savu personību vel vienu nakti, bet, galvenais, man ir sarunāta satikšanās Everett autoostā, kur mani savāks… protams, latvieši! Par to man šoreiz jāsūta lielie paldies Aigai Veckalnei, jo palikšu pie viņas draudziņiem. Aiga arī pasūtīja dienu, kurā jāpasveicina BC. Tad nu ar prieku sveicinu BC no Aigas un Aigu no BC, un atvados no šī štata ar vieglām skumjām – man te ļoti patika ciemoties.

_DSF2631

Un vēl! Es esmu tiiiiiiiiik priecīga! Vakar vakarā sāku žēloties Edgaram, ka mana lielākā Filipīnu neraža ir lielā fotoaparāta salaušana. “Kas tam lēcies?”, Edgars gribēja zināt. Jau sniedzu kameru Edgaram (dažreiz tehnikai pietiek ar vīrieša skatienu vai pieskārienu) un… tā ieslēdzās! “Laikam mitrums”, konstatēja Edgars. Jā, visticamāk, ka jūtīgā tehnika, pieradusi pie Kanādas dzestruma, nespēja saprast, kāpēc šai jāstrādā tik necilvēcīgā Āzijas sutoņā. Tagad šī ir atpakaļ ierindā. Prieks, prieks, prieks! Un vēlreiz paldies Edgaram – gan par palikšanas iespēju, gan par Vankūveras iepazīšanu no vietējā perspektīvas!

Kad autobuss uzsāk ceļu, vēl jo vairāk esmu neizpratnē par “pēdējo biļeti”, jo lielajā autobusā esam septiņi pasažieri. Ej nu saproti tās viņu sistēmas. Autobusā būtu jābūt internetam, bet tas nestrādā, toties ir elektrības kontakti, var rakstīt bez bažām.

Drusku drebošu sirdi pieeju pie ASV robežsarga, it kā visam jābūt kārtībā, bet tomēr. Jā, atkal jau – jauka attieksme, pāris jautājumi un – laipni lūgta ASV. Var jau būt, ka Edgaram bija taisnība un uz nekādām Filipīnām man nevajadzēja lidot, bet, labs, kas labi beidzas un arī Filipīnu piedzīvojums bija labs – vides maiņa vienmēr ir veselīga.

Nelielā ASV pilsētiņā, īsi pirms manas pieturas, autobuss piebirst pilns ar meksikāņiem. Kamēr šoferis tiek ar visiem galā, esam iekavējuši minūtes divdesmit no paredzētā laika. Drusku jau dīdos, jo ļoti negribas, lai maniem sagaidītājiem būtu jānīkst autoostā. Kā par spīti, netālu no Everett pagrieziena, uz šosejas notikusi avārija un mašīnas rindai galu neredz. Cenšos aizņemties no blakus sēdekļa meitenes telefonu, bet viņai arī nav ASV pieslēgums. Beidzot autobusā ir parādījies internets un aizsūtu vismaz e-pastu par savu kavēšanos.

Everett iebraucu gandrīz ar stundas nokavēšanos. Inta un Ričards gan laimīgā kārtā vēl ir turpat un, sazīmējuši mani, par godu kavējumam, velta improvizētu dziedājumu “Kur tu biji, kur tu biji, vistiņa, mana”. Inta no Latvijas aizbraukusi pēc otrā pasaules kara desmit gadu vecumā, neraugoties uz to, viņas latviešu valoda ir perfekta. Arī Intas vīrs Ričards ir ielauzījies latviešu valodā, kurā viņš runā līdztekus rumāņu, franču, vācu, mazliet poļu un čehu, itāļu un, protams, angļu valodai. Viņi abi ir kārtīgi poligloti.

Atvainojos par kavēšanos, kuras norisi gan nevarēju ietekmēt, un tieku kopā ar somu iekrāmēta auto un aizvesta uz netālo pāra dzīvesvietu. Tā ir tikpat jauka kā paši saimnieki, interjerā daudz koks un latviešu mākslas darbi. Arī Rafaēls ziņo, ka tuvojas Everett, bet pa ceļam iekļuvis tai pašā korķī, kur es. Tomēr, kad pēc krietnas pusstundas viņš vēl nav klāt, nonākam pie secinājuma, ka šis droši vien nonācis neceļos. “Jaunais cilvēk, vai esat apmaldījies?”, Ričards saka franciski, sazvanījis Rafaēlu un viņš apstiprina šo faktu. Pēc teju desmit minūšu skaidrošanās pa telefonu, Ričards paņem atslēgas un mēs dodamies pretim ar auto, šejienes ģeogrāfija pirmajā reizē var būt visai mulsinoša. Drīz jau esam krustojumā, kur mūs gaida Rafaēls un, pamājuši viņam, lai seko, dodamies atpakaļ uz mājām. Rafaēls iepazīstas ar saimniekiem un mēs apkampjamies. Izskatās arī, ka Rafaēls labi pavadījis laiku bez manis, izskatās dzīvespriecīgāks un atpūties. Nometne esot bijusi interesanta bez gala, arī Kītu saticis, kopā bijis jautri.

Kamēr mēs iekārtojamies, mājinieki mums uzservē pagalam smalkas vakariņas, jūtamies kā pa taisno paradīzē nonākuši. Rafaēls iegrimst diskusijā ar Ričardu par vīnu, auto un vēsturi – abi pārspriež tādas tēmu detaļas, par kurām man nav ne jausmas, ne intereses. Mans lielākais prieks, protams, ir palocīt mēli latviešu valodā, pēdējā laikā liktenis lutina ar šo iespēju. Saku Intai, ka Rafaēlam šķitīs, ka visi latvieši ir tik forši, jo viņam pēdējā laikā ir iznācis sastapt vairākus, un katru reizi tikšanās bijusi bezgala interesanta.
– “Bet mēs taču arī esam dikti forši”, Inta saka.
– “Esam, esam!”, man neatliek nekas cits, kā smejoties piekrist.

22. septembris, 324. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports 35 USD
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes
Izklaide
Citi 6 USD
Dienas tēriņi 41 USD
Ceļojuma bilance – 1819 USD

3 responses to “Laipni lūgta ASV

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s