Apsteidzot laiku

Pieceļos īsi pēc pieciem, sakravājos, pārbaudu pēdējās ceļojuma detaļas internetā un esmu gatava doties uz lidostu. Pamodinu reģistrācijas darbinieku un saku, ka ir pienācis brīdis saukt taksi – vakar bijām par to vienojušies. Izskatās, ka viņš to īsti neatceras, jo pārjautā, uz kurieni vēlos braukt. Uz lidostu. Tad viņš minūtes piecas ar acīm ciet runā pa telefonu, lai pēc sarunas paziņotu, ka tas diemžēl nav iespējams, jo takša kompānijai visi braucamie šobrīd ir aizņemti.

Uz ielas, neraugoties uz rīta agrumu, taksi noķeru aptuveni minūtes laikā – visa pilsēta jau ir pamodusies, ielas un transports ir cilvēku pilns. Tomēr milzu korķi vēl nav, tāpēc jau septiņos no rīta esmu lidostā un, izgājusi visus drošības teātrus, stāvu pie saviem vārtiem. Līdz lidojumam ir vēl divas stundas. Vietējam lidojumam, gribētu uzsvērt. Vienā brīdī ieklausos paziņojumā. Rodas aizdomas, ka Air Asia cenšas mani sasaukt, lai gan vārda izrunai ir visai attāla līdzība ar manējo. Lai arī viss ir kārtībā, man nepatīk, ka aviosabiedrība grib ar mani par kaut ko parunāt. Izrādās, pārliekot iepriekšējo lidojumu, darbinieks stresā atdevis man visus pirkuma čekus un nav paturējis kompānijai nepieciešamos eksemplārus, lai grāmatvedībā būtu “vsje dokumenti v porjadke”. Nevaru palīdzēt, ja es saglabātu visus papīra štruntus, man līdzi ceļotu neliela kartotēka.

Šis lidojums startē laikā, kas labi, jo esmu mazliet noraizējusies par paspēšanu uz nākamo reisu. Kad rezervēju šo papildus lidojumu no Cebu uz Manilu, man šķita, ka 2 stundas un 20 minūtes ir ļoti pieklājīgs pārsēšanās laiks, bet tagad, zinot Manilas terminālu maģiju, vairs neesmu par to tik droša.

Nosēžamies pat nedaudz pirms noteiktā laika. Tagad, kad prāts ir mierīgs, pamanu arī nelielu stendu – “free airport shuttle bus”. Līdz autobusam uz man nepieciešamo pirmo termināli gan būšot jāpagaida pusstunda. Joka pēc apvaicājos par takša servisu, par tiem atbildīgais sievišķis prognozē cenu 300 peso (kas ir pilnīgas muļķības) un ielas atkal izskatās sastrēgušas. Labi, drošāk būs pagaidīt autobusu. Tas izrādās ļoti prātīgs gājiens, jo sagrabējušais buss mūs izved pa lidostas skrejceļiem, nevis pilsētas ielām. Pusotru stundu pirms lidojuma varu reģistrēties, kārtībnieks!

Otrais lidojums nosēžas Taivānas galvaspilsētā Taipei ap četriem pēcpusdienā. Līdz nākamajam un pēdējam lidojumam atpakaļ uz Vankūveru man ir astoņas stundas. Brīdi cīnos ar slinkumu un drošības sajūtu, kas saka, ka jāpaliek lidostā, bet tad iedzimtā ziņkāre uzvar un es tomēr nolemju aizšaut līdz pilsētai. Kad es vēl būšu Taivānā, vai vispār būšu?

Šādam braucienam neskādētu mazliet naudas, bet negribas traucēt bankomātu ar tik niecīgu lūgumu, tāpēc samainu dažus Kanādas dolārus. Kaut kur mētājas arī ASV desmitnieks, bet to nevaru atrast. Toties, īsi pirms iziešanas no lidostas, atrodu kabatā aizķērušos simtnieku no Filipīnām (ala pāris dolārus). Palūdzu samainīt arī tos, lai arī saņemu pretī vien aptuveni viena ASV dolāra analogu 35 taivāniešu dolāros. Labāk nekā nekas.

Taivāna ir pavisam citādāka nekā Filipīnas. Te valda “kārtība, tīrība”. Arī Filipīnas nav no tām netīrākajām valstīm, bet šeit ir gandrīz pedantiska kārtība. Uz ielas uzzīmētas līnijas ar autobusa numuru to galā, visi stāv taisnās rindās. Sakāpjam autobusā (sasodītais kondicionieris) un braucam uz pilsētu. Šosejas vairumā vietu iet vairākos līmeņos, betona konstrukcijas nav pirmā svaiguma, bet izskatās pamatīgas. Ceļmalās esošās mājas veido drūmas betona sienas, virs kuru jumtiem gulstas smoga pelēcība. Jau sāku apšaubīt – vai bija gudra doma braukt ko tādu skatīties.

Man blakus sēž smalka kundzīte, kas nerunā angliski, bet dikti grib pļāpāt. To viņa dara ar vienu no saviem daudzajiem gadžetiem, ierakstot nepieciešamos vārdus tulkošanas programmā. Cik noprotu, viņa ir no Japānas un pārvācas uz Taivānu, lai mācītu japāņu vai ķīniešu valodu. Uzzinājusi, ka esmu no Latvijas, viņa aši ieraksta google mūsu valsts nosaukumu, baksta bildēs un saka “beautiful”. Pirms izkāpšanas kundze man iedot kaut kādu bukletu ar hieroglifiem, norādot uz interneta adresi angļu valodā. Pēc bildēm spriežot, tas ir stāsts par Jehovas lieciniekiem vai analogiem mikimaušiem.

Pilsētas centram ir pavisam cita seja. Mazas, gaismas pilnas bodītes un restorāni, te vairs nav ne vēsts no betona drūmuma. Izkāpju no autobusa pilsētas modernākajā rajonā, kur slejas slavenais 101 tornis, kas līdz 2014. gadam bija pasaulē augstākais, līdz 2010. gadā Dubaija uzkonstruēja savu Burj Khalifa. Pirms sākt pilsētas apskati, atrodu autobusa pieturu, no kuras nonākt atpakaļ lidostā. Nezinu, vai tas jāsauc par tramīgumu, piesardzību vai pārdomātu rīcību.

Dodos torņa virzienā un satiksmes regulētājs, ar kuru esmu “sadraudzējusies”, saka, ka, ja nebrauc līdz pašai augšai, varot iztikt bez biļetes. Man, jāteic, nav diža vēlme visu pilsētai atvēlēto laiku pavadīt, veroties spožumā no augšas. Bet nu dažus stāvus augstāk varētu uzbraukt. Iesākumā attopos tirdzniecības centrā, kas izrādās ir torņa kaimiņš. Te viss tā spīd, laistās un mirguļo, ka, ja vakarā atklāšu jaunas pumpas, vismaz zināšu, no kā tās.

Nonākusi īstajā ēkā, ar gudru sejas izteiksmi sekoju cilvēkiem liftā, kas dodas uz sesto stāvu, tur ir milzīga sporta zāle. Laikam nez ko sportiska neizskatos, jo drīz vien mani no turienes izmet. Kā nākamo izmēģinu triku ar apgalvojumu, ka vēlos uzbraukt augšā restorānā. Bet, lai nonāktu tur, jau lejā jāpiesaka galdiņš un augšā jāietur pilnas vakariņas par vismaz 55 USD, kā arī visi galdiņi pie logiem esot aizņemti. Teorētiski jau varētu pieteikt galdiņu ne pie loga, uzbraukt augšā, tad pārdomāt un doties lejā, bet drusku nekaunība pietrūkst.

Labi, atmetu tonim ar roku un eju apskatīt pilsētu no ierastā skatu punkta. Šeit ar gaismām un modernu skatu var zīmēties ne tikai augstais tornis, ļoti daudzas ēkas izskatās kā no dizaina kataloga izkāpušas, gaismas efekti netiek žēloti. Soļoju prom no debesskrāpjiem, gribu nonākt kādā no mazajām ieliņām un ieturēt vienu maltīti taivāniešu gaumē. Drīz vien tieku līdz tādam rajonam, te jau ir daudz omulīgāk. Ieraugu kādu ēstūzi, kur, līdzīgi kā Ķīnā, var izvēlēties produktus lielā stendā, tad tie aši tiek pagatavoti. Arī šeit jūras veltes izskatās lieliski, nolemju nogaršot trīs no tām. Restorāna saimnieki ir gados un angliski nerunā, bet kāds no apmeklētājiem aši piesakās par tulku un palīgu. Vispār šīs īsas vizītes laikā, garāmgājēji man bez prasīšanas piedāvāja palīdzību reizes četras – ļoti pieklājīgi cilvēki. Stumju aiz vaiga vakariņas un pie sevis prātoju, vai man pietiks ar samainīto naudu. Kad saimniece kalkulatorā saspiež ciparus, apjēdzu, ka nepietiks vis. Hmm. Īstajā brīdī atrodas arī pazudušie 10 ASV dolāri, kopā ar taivāniešu banknotēm viss sanāk. Vienīgi stulbi, ka nāksies dēļ dažiem dolāriem grābstīties gar bankomātu, jo man nepietiek naudas autobusa biļetei atceļam.

Redzot manu drusku samulsušo sejas izteiksmi, atkal jau džentelmeņi no blakus galdiņa prasa, vai viss esot kārtībā. Saku, ka visā visumā jā un prasu, kur ir tuvākais bankomāts. Tad jaunietis mani apgaismo – monētas, ko esmu noturējusi par pilnīgāko sīknaudu, ir piecdesmitnieki, manā saujā ir 162 Taivānas dolāri, autobusa biļete maksā 145. Viss kārtībā! Uz atvadām biznesmeņi man prasa, no kurienes esmu, uzspēlējam “Ģeogrāfijas spēli”, šie tiek līdz Igaunijai un tad ieklemmējas. Saku, lai ieraksta google “Latvija”. Jā, jā, esot par tādu dzirdējuši.

Kolīdz esmu ieradusies pieturā, nāk autobuss un varam stūrēt atpakaļ uz lidostu. Tur nonāku laikus, atkal izeju visus rituālus un atsākas gaidīšanas svētki. Šoreiz galvenā problēma ir netīšām neaizmigt, jo pēc agrās celšanās un garās dienas, acis krīt ciet un kājas ļogās. Tomēr varonīgi stāvu un bakstu datoru, jo apsēsties nedrīkst – izslēgšos. Beidzot sākas iekāpšana un mana cerība, ka varēšu pagulēt uz vairākiem sēdekļiem, izplēn, jo lidmašīna ir ļoti pilna. Bet arī beņķis šoreiz der, izmiegu īsi pēc apsēšanās un mierīgi noguļu gan pacelšanās brīdi, gan lielāko daļu nakts. Hmm, nakts gan ir relatīvs jēdziens. Sajūta, iekāpjot 21. septembra 23:55 lidmašīnā un pēc desmit stundām piezemējoties šai pašā datumā 19:25, ir visai jancīga, ķermenis nesaprot, ko viņam tagad darīt.

Robežsargam nav nekas iebilstams, ka gribu tikt atpakaļ Kanādā bez biļetes uz mājām, vēl tikai minūtes 20 jāpavada vaktējot lielo somu, kuru pārmaiņas pēc biju nodevusi kā bagāžu, lai būtu vieglāks solis Taipejā. Edgars raksta, ka vēl atrodas darbā un var mani savākt no lidostas, negaidīta un burvīga ērtība. Jau drīz iestūrējam Edgara dzīvesvietā, tik forši būt vietā, ko pazīsti. Mājās fonā skan Pērkons, Edgars Liepiņš, Reigani un citi šedevri. Labi tā, pie latviešiem.

21. septembris, 323. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports 12 USD
Pilsētas transports
Proviants 32 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas tēriņi 44 USD
   
Ceļojuma bilance – 1803 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s