No rīta septiņos kā zaldātiņš stāvu pie niršanas bodes lodziņa un gribu tikt pie maskas un trubiņas. Biju vakar sev apsolījusi – ja laiks būs apmācies, okeānā vairs nelīdīšu, ja saulains – līdīšu gan, jo saule izgaismos visu zem ūdens, būs smuki. Tā kā saule šorīt ir debesu augstumos, esmu gatava pēdējo reizi “iekarot” okeānu. Pēc minūtēm piecpadsmit parādās pirmie darbinieki un izsniedz man inventāru. Šoreiz paņemu arī pleznas, vakar traki liels gabals bija jāmēro, lai tiktu līdz koraļļu zonai.
Šorīt ir cita aina, līmenis ir daudz zemāks un pleznas tikai apgrūtina tikšanu uz priekšu. Labi, ka biju noskatījusies no Maikla, ja ar tām ūdenī jāiet atpakaļgaitā, citādi vispār izskatītos kā viegli jukusi pīle. Beidzot sasniegts dziļums, kad var sākt peldēt, laižos ūdenī. Šodien ir arī vēl cits prieks – vējš sapūtis peldošus aļģu fragmentus ar pāris atkritumiem šajā pusē, zem ūdens katrs no tiek izskatās pēc pūķa – baisuļa. Kaut kā izlaužos cauri šai “šķēršļu joslai” un esmu virs smukajām vietām. Tomēr, līdzīgi kā vakar, kaut kas knibina ķermeni, dīvainā skaņa ir vietā un medūzas arī tepat. Lai arī tās mani vairs nepārsteidz, saprotu, ka piesardzība tomēr neļauj atslābināties un pēc nepilnas pusstundas peldu krasta virzienā. Jā, vēl konstatēju, ka tik sen neesmu peldējusi ar pleznām, ka tās arī brīvos ūdeņos vairāk traucē, nekā palīdz. Laikam iepriekš mazliet jāsagatavojas, ja grib šitādas atrakcijas piekopt.
Pēc peldes ieturu brokastis. Viss ir labi, vienīgi nesaprotu, kā šādā, pēc visa spriežot smalkā vietā, var atļauties servēt šķīstošo kafiju. Pasūtu dabīgo, bet šķidrums, ko man atnes, garšo pēc kafijas automāta skalošanas režīmā iegūta rezultāta. Padodos un palūdzu zaļo tēju.
Tad vēl mirkli izbaudu skaisto un saulaino rītu, parakstot zem palmām, tad lecu moto zirgā un laižu ostas virzienā. Ostā, ieraudzījusi mani, atbildīgā persona dod mājienu, lai visi pasažieri sēžas laivā un teju uzreiz dodamies ceļā. Šī ir daudz mazāka laiva, bet tās sānu stiprinājumi, kas padara šo laivu izskatu līdzīgu milzu kukaiņiem, rada ļoti pamatīgu stabilitātes sajūtu. Brauciens rit minūtes divdesmit un maksā 20 peso (mazāk nekā pusdolārs). Krastā jau gaida džipnijs – šejienes autobuss, ar kuru var tikt līdz tuvējai pilsētai. Tur jānoķer autobuss uz Tulong, kur, savukārt, jāpārsēžas busā uz Carmen. Visi transporti ir viegli nobalsojami jebkurā ceļa vietā, pārvietošanās pa Filipīnām, ja vien esi gatavs svīst, cieši iespiests starp citiem sasvīdušiem vietējiem un viņu pekelēm, ir lēta un vienkārša.
Līdz Carmen autobusa atiešanai esot pusstunda laika, tieši, lai apmeklētu labierīcības un kaut ko iekostu pusdienās. Pirmajam mērķim apmeklēju ASV “vēstniecību”, vēdera piepildīšanai piestāju tirgum līdzīgā vietā. Ēdiena pasūtīšana šeit notiek ar pirktu iebakstot kādā no daudzajiem katliem vai bļodām, tad norādītais ēdiens tiek ielikts mazā plastmasas trauciņā – viena porcija gaļas vai zivs parasti maksā no 20 – 30 peso, rīsi – 10 peso. Kad mans pasūtījums ir nolikts uz galda, apkalpojošā sieviete saka, ka jāmaksā 60 peso. “Nē”, iebrēcas bargā saimniece, sakot, ka 75. Labi, labi. Skaidrs, ka baltajai meitenei jāmaksā druksu vairāk, bet tas tāpat ir pusotrs dolārs, nelielu ārzemnieka uzcenojumu es akceptēju. Kad iedodu 100nieku, vecene man izdod 20, tādējādi “uzvāroties” vēl par 5 peso. Es, daļēji atbildot uz šo soli, daļēji atceroties solījumu Norai, izbaroju daļu gaļas klaiņojošam sunim, kas sēž zem galda.
Paēdusi dodos uz autobusu, kas drusku parūcina motoru, aicinot pasažierus, bet minūtes desmit pirms vieniem uzsākam braucienu. Arī šodien priecājos pa skatiem aiz loga, Bohol sala man patīk labāk nekā Cebu – tā nav tik blīvi apdzīvota, var aplūkot zaļos rīsa laukus. Vietām parādās arī dažas koraļļu pumpas jeb, kā šeit tos dēvē, šokolādes kalni – apaļi, ar zāli apauguši pauguri, atgādina Kanādas ziemeļos redzētos pingos. Galvenā “Šokolādes kalnu” aplūkošanas vieta atrodas pašā salas centā, netālu no Carmen pilsētas, uz kuru šobrīd dodos.
Izkāpjot mani atkal apstāj taksisti – visiem ir skaidrs, ka tūriste grib redzēt “Choco hills”. Šoreiz viņiem ir taisnība. Nedaudz smidzina un apsveru domu ņemt motociklu ar kabīni, bet pliks moto ir par 50 peso lētāks un, tā kā traukties uz motorollera Āzijā ar visu mugursomu un bez jebkādiem drošības elementiem, ir mans dzīves aicinājums, tad tomēr palieku pie plikā motorollera. Izvēlos acij tīkamāko šoferi un braucam uz apskates objektu.
Lietus nu ir piestājis, tomēr ceļš ir slapjš un vietām pārplūdis, ik pa laikam izbraucam cauri kādai peļķei un manas mazliet mitrās kājas top kārtīgi slapjas. Laimīgā kārtā jābrauc vien kilometri četri. Pie ieejas man atņem 50 peso par iekļūšanu objektā, tur var pakāpties apkaimes augstākajā punktā un vērties uz šokolādes pauguriem no augšas – ir glīti!
Tad motorolleris mani aizved atpakaļ un noliek, kur paņēmis. Savukārt, lai tiktu atpakaļ uz Tulong, šoreiz jāsēžas mikriņā, nez kāpēc normāli autobusi vairs neiet. Bet, ja visi vietējie tur sēž, tad tas ir pareizais transports. Šoferis pirms ceļa kārtīgi nolūdzas, tad ieslēdz mobilajā telefonā kaut kādu korāļus un sāk braukt tā, it kā gribētu kopā ar visiem pasažieriem iestūrēt pa taisno debesu valstībā. Tomēr neticamā kārtā galā nonākam sveiki un veseli.
Ieraugu pamatīgu rindu stāvam pēc prāmja biļetēm uz Cebu, kuģis atiešot 18:45. Dikti ilgi jāgaida, vai nav kāda laiva ātrāk, apvaicājos biļešu saucējam. Esot, 5:00. “Gribi paspēt?”, viņš prasa. Apliecinu, ka gribētu gan. Šis pieslejas kājās, rāda, lai sekoju un pieiet pie moča. Par 300 peso to joku var noorganizēt. Piestātne atrodas nieka puskilometra attālumā un man ir aizdomas, ka pārmaksāšu. Sagrābju blakusstāvētāja roku, ieskatos pulkstenī, tas tāda bez piecām minūtēm piecus. Ja gaidīšu vēl divas stundas, būs jābrauc pa tumsu, prieka nekāda. Ai, f-it, braucam! Lecu uz moča un mēs milzīgā ātrumā traucamies uz piestātnes galā stāvošo kuģīti.
Tur mans “pavadonis” kaut ko pārmij ar apkalpi, kapteinis uzmet man aci un paloka galvu, lai kāpjot tik uz klāja. Noprasu citiem pasažieriem, cik maksājusi biļete. 250 peso. Tātad mana ekspresspiegāde un nelegālā dabūšana uz kuģa ir vien 50 peso jeb 1 dolāru vērta. Samaksājusi ieriktējos uz kuģa jumta, tomēr no turienes mani dzen prom, neesot droši. Dīcu par ūdens klaju un skaistajiem skatiem, līdz kapteinis atmet ar roku un rāda, lai eju uz kuģa pakaļgalu, kur uzturas apkalpe – tur neesot stikla sienu. Priecīga atrodu vietu starp virvju ruļļiem un glābšanas vestēm, brauciens var sākties! Vienīgā neērtība ir skaļi klaudzošais motors, kas atrodas tieši zem mums, bet štrunts, visu kompensē apkaimes skati. Sākas saulrieta laiks, kad visi mākoņi sarkanas nokrāsas pilni. Maza zivs izlec no ūdens un, metrus 30 nolidojusi, ienirst tieši saulrietā. Smaidu priecīgi kā Sivns, te ir mans saulriets, par kuru esmu samaksājusi vienu dolāru. Ļoti skaistas atvadas no Filipīnām, kuras paguvu ieraudzīt vien pa aizkara šķirbu. Gribētos atgriezties, bet vēl tik daudz kur nav būts… Par šodienu atkal saku paldies Jānim Dzelmem, joprojām nezinot neko par šo cilvēku, vien to, ka viņam patīk pabalstīt dullus pasaules klaidoņus. Jāni, lūdzu atsūti e-pastā adresi, vismaz kādu paldies pastkarti varēšu nosūtīt. Un alus vai kafija no manis (no pirmās algas). Bet pagaidām – paldies kvadrātā!
Laivas brauciens ilgst tieši stundu, tikpat ilgi, cik saulriets. Kad piestājam Cebu, ir jau tumšs. Poļu pāra ieteiktā viesnīca atrodas vien 3 km attālumā, tomēr pa tumsu ar lielo somu negribas vandīties, tāpēc, nokaulējusi taksi, izvēlos ērtāku un drošāku pieeju. Atkal jau stāstu taksistam, kā taisnāk aizbraukt. Nonācis galā, vecais vīrs nogroza galvu, iebaksta GPSā un saka “ļoti labs kompass”. Pilnīgi piekrītu.
Viesnīca gan ir nedaudz dārgāka nekā poļi stāstīja, bet glīti un tīri te ir, nav arī spēka kaut ko citu meklēt. Iekārtojusies atkal izeju ielās, lai paēstu atvadu vakariņas. Joka pēc pabāžu galvu iestādījumā, kas no ielas puses izskatās pēc lētas ieskrietuves – plastmasas galdi un krēsli, viss ēdamais izlikts vitrīnā. O- la-lā, vietai ir milzīga ēdamzāle, te mudž no vietējiem un apkalpotājiem. Īstā Vieta! Labi, tad sarīkosim kulinārās atvadas no Filipīnām. Pasūtu visas jūras veltes, kas saista skatu. Nē, paldies, rīsus nevajag. Es saprotu, ka pēdējās dienas grēcīgi un neapdomīgi pieeju budžeta rāmjiem, bet rietumu pasaulē šāda maltīte maksātu vismaz reiz pieci. Bet šeit viss ir svaigs ar garantiju un vietējie zina, kā labi pagatavot jūras mošķus! Burvīgas vakariņas, Kanādā padzīvošu uz roltoniem! 🙂
Izdevumi
„Tālais” transports | 14 USD |
Pilsētas transports | – |
Proviants | 17 USD |
Naktsmītnes | 18 USD |
Izklaide | 3 USD |
Citi | – |
Dienas tēriņi | 52 USD |
Ceļojuma bilance | – 1784 USD |
Anita
Zane, mans novērojums varbūt ir dikti subjektīvs, bet es esmu ievērojusi, kad tu ceļo viena tas ir ļoti pozitīvi ietekmē tavu daiļradi – tavu notikumu apraksts ir daudz daudz krāšņāks, niansētāks, personīgāks un līdz ar to bišķīt interesantāks, ne kā tad kad tev ir patstāvīgi ceļa biedri.
Un par bloga dizainu – manuprāt tas ir jauks un viegli lasāms, tikai bildes nevar komentēt diemžēl. Arī man netīk man tās google reklāmas, bet tu vari nopelnīt kaut vai ikdienas aliņam vai zupas bļodiņai, tad kāpēc ne?
v
Man arī liekas, ka esošais lapas izskats ir pat ļoti OK – ikdienā to parasti lasu un skatos viedtālrunī 5.5” collu ekrānā braucot ar sab. transportu uz darbu vai no darba. Viss ir pa smuko. Man liekas, ka nekādas izmaiņas nevajag 🙂
lindawelsa
Piekrītu Anitai! Ceļojot vienai ir vairāk piedzīvojumi! Bet tev savukārt droši vien ceļot ar kādu ir labāk, interesantāk, tik jāvienojas par visu.
Vai arī be tik attīstītās valstīs tie ikdienišķie notikumi un cilvēki jau vien ir interesanti kā D-Amerikā un te Filipīnās!;)))
Par dizainu nemāku neko pateikt, jo lasu wordpress aplikācijā!;)
Zane Eniņa
paldies! jā, piekrītu, man arī šķiet, ka vienatnē ceļojot var visu gan daudz labāk ieraudzīt, gan arī ir laiks detalizētākiem aprakstiem. Ceļabiedriem savi plusi, nez vai es tādu garu road-tripu pa Kanādu viena veiktu, tas arī būtu dārgāk. Vislabāk ir pamanīt situāciju, tagad atkal esmu gatava Rafaēla sabiedrībai.
Tambourine
Sen tur biju…