No salas uz salu

Maikls noliek blakus manam datoram skaistu gliemežvāku. Jau veru vaļā muti, lai teiktu “paldies, bet nevaru to paturēt”, kad gliemežvāks, sadzirdējis manas domas, pats sāk mukt prom. Izrādās, tā nav ierasti tukšā gliemežnīca, bet gan dzīva krabja miteklis. Maikls nosmejas un mēs ar visu krabi pārvācamies pie Martas.

Biju domājusi, ka dzersim pa visiem vienu kokosriekstu, kas gozējas uz kaimiņu terases maliņas, bet, kad ielūkojos terasē, ieraugu kokosriekstu noliktavu – poļi šim jautājumam pieiet nopietni. Tieku arī pie vakariņu piedāvājuma – rīsiem ar dārzeņiem kokosriekstu mērcē (protams). Saku, ka esmu jau vakariņas paēdusi, bet ziņkārības vārdā neatteikšos no vienas nogaršošanas karotes. Dārzeņi garšo lieliski, kokosriekstu piens piedod ēdienam nepieciešamo substanci. Jāteic, ka Marta mani beidzot apgaismo, kā rodas kokosriekstu piens. No kokosriekstu govs, protams. Bet, ja nopietni, vienmēr esmu brīnījusies, kāpēc šķidrums kokosrieksta iekšpusē ir bezkrāsains, bet piens ir balts kā piens. Izrādās, pie tā tiek, minūtes divdesmit izmērcējot kokosriekstu skaidiņas ūdenī – te arī visa maģija! Riekstu var rīvēt pats, bet šeit tirgū varot nopirkt jau sarīvētu masu, atliek to vien izmērcēt.

Pēc vakariņām Maikls uzšķērž katram pa kokosriekstam un, malkodami to, pievēršamies darba sarunām. Marta naudu pelna strādājot attālināti kā online mārketinga speciāliste. Iedodu viņai aplūkot savu bloga statistiku un viņa tik māj ar galvu un saka, ka esot laba, ar to varētu arī pelnīt. Saku, ka pēdējās nedēļās esmu saņēmusi pāris reklāmas piedāvājumus, bet pagaidām atturos no tiem. Man ir diezgan duālas jūtas – no vienas puses varētu mazliet komercializēties, no otras – negribas piesārņot blogu. Pagaidām piekopju pretēju stratēģiju – maksāju Wordpresam, lai blogā nerādītos reklāmas. Bet nu laiks rādīs. Apskatu Martas blogu un konstatēju, ka manējais sen jau brēc pēc dizaina nomaiņas, kādā brīvākā brīdī “paspēlēšos ar krāsām” :). Jā, te arī Martas blogs: http://www.ducziwdrodze.pl.

Vēl brīdi papļāpājam par dzīvi, tad es dodos pie miera – rīt gribu piecelties tā paagrāk. Dīvainā kārtā tas izdodas – esmu augšā pirms astoņiem. Sāku ar pastaigu līdz okeānam un rīta snorkelēšanu. Tālumā darbojas divi nirēji, jauki, nebūšu pavisam viena. Tieku līdz dziļumam un atkal veros zemūdens pasakā. Kad esmu piepeldējusi tuvāk “nirējiem”, tās izrādās ūdenī peldošas kastes – bojas vai zvejas rīki. Tātad, tomēr esmu viena. Peldot virs koraļļiem nav tik bailīgi, bet, kad zem tevis paveras okeāna dzīles, kurām galu vairs nevar saskatīt, ir tā kā ir. Nu vairs nezinu, vai maz gribētos pēkšņi blakus ieraudzīt peldam bruņurupuci vai kādu citu lielu nezvēru, man šķiet, ka no pārsteiguma aizrītos. Apkārt parādījusies dīvaina, viegli skrapstoša skaņa, bet ik pa laikam ķermenis piedzīvo tādu kā viegli durstīgu sajūtu, nevar saprast, kāpēc. Tad pēkšņi ieraugu pavisam blakus medūzu želeju. Manām smadzenēm izskrien cauri signāls: “medūzas = var būt briesmas” un jau nākamajā brīdī esmu aizrijusies – mute ir sāļā ūdens pilna. Sprauslādama izbāžu galvu un izspļauju sāļo ūdeni. Labi, labi – jau peldu krasta virzienā.

Atgriezusies ieeju dušā, sakrāmēju somu un uzrakstu poļiem “dziekuje bardzo” zīmīti, ko atstāt kopā ar niršanas piederumiem un dažiem pateicības augļiem. Tikmēr Maikls ir pamodies un varu nodot mantu viņam pa tiešo. Apskaujamies, nobļauju vēl guļošajai Martai ardievas un dodos ceļā.

Nonāku līdz mototaksometriem un uzsāku kaulēšanos. Pirmā nosauktā cena par tikšanu līdz pilsētai ir 100 peso. Es iespurdzos. Labi, 80, labi 70. “60”, es saku un eju prom. Viens, divi, trīs, četri, pieci soļi. Hmm, parasti līdz šim laikam būtu jāatskan piekrišanai. Seši, septiņi, astoņi… “Ok, ok”, taksists sauc man pakaļ. Ierāpjos “traisiklā” un laižam uz pilsētu.

Šodien gribu pārcelties uz kaimiņu salu – Bohol. Uz to var nonākt no pretējā krastā esošas pilsētas Argao, lai tiktu līdz tai, jāizmet neliels lociņš ar autobusu. Par to galīgi nebēdājos, jo braucot ar autobusu, var labi apskatīt vietējo dzīvi. Viņi tevi parasti neredz, attiecīgi izturas pavisam dabiski. Carcar pilsētā pārsēžos citā autobusā, te esmu iespiesta starp bungām un ļaužiem ar dažnedažādiem iepirkumiem.

Izkāpjot Argao, dodos meklēt ostu. Eju ūdens virzienā, bet iesākumā nonāku svētku vidū – sapucēti bērni nepacietībā mīņājas, gaidot parādes sākumu. Nesaprotu, kāpēc sešgadīgas meitenes ir tā jāpārkrāso, bet citādi izskatās labi. Ūdens malā apvaicājos garāmgājējiem, kur ir piestātne, viņi apgalvo, ka tas esot 10 km ārpus pilsētas. Labi, pa ceļam redzēju tūrisma biroju, uzdošu šo pašu jautājumu tur. Turienes darbiniece man paziņo vēl bēdīgākus jaunumus – šodien diemžēl prāmji vairs nekursējot – tie esot vien divi dienā – viens kuģojot četros no rīta, otrs 12 dienā. Tagad ir viens. Un kā tad lai es tieku uz Bohol? Jābraucot uz Cebu pilsētu. Tad kāpēc man autobusā teica, ka nākamā laiva esot divos dienā? Ak, laiva? Jā, bet tā esot tikai cilvēku transportēšanai. (Es pēc ceļamkrāna izskatos, vai?). Jā, tā esot tepat ap stūri, lai es paņemot mototaksi. Cik? 7 peso. Doh!

Ap stūri tiešām gaida laiva, tieši tāda, kādu biju iedomājusies. Cikos laiva aties? Tad, kad kapteinis būs paēdis. Izklausās loģiski. Tikmēr uz peldlīdzekļa tiek krauti celtniecības materiāli un stumti motorolleri. Drīz kapteinis ir klāt un varam doties ceļā. “Paēdis kapteinis ir labs kapteinis”, es nodomāju. Prom no krasta laiva tiek dabūta ar gara mieta palīdzību, pēc tam tiek piedarbināts motors un peldam uz kaimiņu salu. Brauciens ir burvīgs, ūdens šļakstās ap laivu, laivā klunkšķ degvielas kannas un pepsikolas pudeles. Pamanu tādus kā mazus putniņus aizspurdzam virs paša ūdens un tad nez kāpēc atkal pazūdam tajā. Ā, lidojošās zivis, man pielec.

Izvelku GPSu (lai slavēts tas) un domāju, kurp doties. Salas dienvidu galā sagaida liela pilsēta un kāda tūristu palikšanas vieta, par to man bija stāstījis Bjorns. Marta ar Maiklu, savukārt, slavēja nelielu salu pie Bohol krastiem – Cabilao, kurai mēs brauksim garām. Izlemju par labu mazajai salai – esmu jau pabijusi gan lielās pilsētās, gan tūrisma pludmalēs. Biļešu pārdevējs saka, ka varot mani izlaist pa tiešo Cabilao, ideāli! Kamēr diskutēju ar viņu par maršrutu, maza meitene pielavās man blakus un ziņkārīgi veras GPS ekrānā. Kad pabeidzu sarunu, izskaidroju viņai, kas ir kas. Arī pēc skaidrojuma mazā nekur prom neiet, paliek blakus sēžam. Tad man iešaujas prātā doma. Klau, vai tu jau ej skolā? Meitene paskatās mammas virzienā. Jā, jā, mamma apstiprinoši pamāj. Kurā klasē? Mazā paceļ vienu pirkstiņu. Ideāli! Klau, vai tu būtu ar mieru pasveicināt vienu tādu pašu meiteni Latvijā, kas arī šogad sāk iet skolā un novēlēt viņai labu veiksmi? Meitene atkal paskatās uz mammu. Mamma pamāj un mazā arī. Kā tevi sauc? Marilo. Nu, lūk. No Agneses Biteniece-Civcas biju saņēmusi uzdevumu novēlēt veiksmīgu skolas sākumu meitai Agatei. Uzzīmēju paldies zīmīti un gaidīju Piemērotu Situāciju. Man šķiet, ka šī tāda ir – mammai paldies un Agatei – veiksmi skolā, no manis un Marilo!

IMG_2970

Arī mazā ar ģimeni izkāpj uz Cabilao salas, visi sasēžas uz viena moto, pamāj man un aizbrauc. Arī es sarunāju motorolleri un saku, lai ved mani uz smukāko salas vietu. Mēs laižam ceļā un esmu absolūti priecīga par savu lēmumu – uz šīs salas nav mašīnu, tā ir klusa un zaļa paradīze. Man jau bija aizdomas, ka šoferis mani izkraus pie kāda smalka kūrorta un tā arī notiek. Labi, iešu aprunāties. Jā, palikšana šeit nav manā budžeta kategorijā, bet smuki te ir bez gala. Kūrorts ir tukšs, bez manis šeit paliek vēl tikai kāds pārītis, tāpēc vadītāja ir ar mieru panākt pretī ar cenas piedāvājumu. Ai, vilks, šī ir mana pēdējā nakts Filipīnās, ko pavadīšu ārpus pilsētas, lai notiek!

Nolieku somu savā “tree-house”, uzvelku vēl no rīta snorkelēšanas mitrās peldbikses un dodos apskatīt, ko slēpj šejienes krasti. Ir jau pavēls, tomēr gaisma pietiek, lai saprastu, ka šeit ir vēl smukāk nekā Maolboal. Zemūdens struktūra gan līdzīga – sākumā jātiek pāri seklumam un garlaicīgām jūraszālēm ar dažām jūraszvaigznēm un zivtelēm, tad sākas koraļļu posms, kas zināmā dziļumā pārliet milzu sienā, aiz kuras jau ir pamatīgs dziļums. Šejienes koraļļi gan nav tik krāšņi kā Indonēzijā, bet pieņemu, ka tas ir sezonas jautājums. Zivis gan ir visās krāsās un izmēros. Dažas klīst vienas, citas milzu baros, vēl citas kā jūras zirdziņi peld stāvus. Pilnībā gremdēties dailē atkal jau neļauj sajūta, ka esmu viena un, ja nu kas, diez vai mani te kāds ķeksēs ārā. Tāpēc pārāk ilgi ūdenī nepalieku, bet gan dodos krasta virzienā – lai izmantotu pēdējo gaismas stundu, esmu sarunājusi motobraucienu apkārt salai.

Vispirms apskatām iekšzemes ezeru (un iztraucējam jauna pārīša romantiku), tad vietējo baznīcu (nojumi), kā arī pamatskolu un vidusskolu. Tā izskatās Marilo skola:

IMG_3020

Pa ceļam visi bērni un pusaudži, pamanot mani, māj un sauc: “hi, hello”. Šeit viņu sveicināšana ir laipna un draudzīga, atbildu ar prieku. Piemēram, Kaboverdē līdzīgā situācijā bērni sveiciena vietā sauc: “money, money”, kas nav tik aizraujoši. Filipīnieši noteikti ir viena no visdraudzīgākajām tautām, ko esmu sastapusi savā ceļošanas pieredzē, vairums no viņiem arī runā angliski, padarot ceļošanu pa šo valsti vienkāršu un patīkamu. Pēc ekskursijas vēl vairāk pārliecinos, ka šī ir “mana sala”, ja vien būtu vairāk laika, labprāt šeit pavadītu kādu nedēļu.

Pēc brauciena paķeru kompi un apsēžos jūras krastā, zem palmām, lai mazliet parakstītu. Jūtos ļoti labi, priecājos būt viena un izbaudīt vakaru pie okeāna. Pēc tam gan konstatēju, ka apgaroti sēžot siltajā vakarā, man kājas sakoduši kaut kādi nelieši, droši vien, odi. Arī paradīzē jābūt kādam realitātes elementam. Pēc vakariņām lienu migā – virs gultas karājas moskītu tīkls, kas paralēli praktiskajam nolūkam arī rada diezgan omulīgu noskaņu.

19. septembris, 321. ceļojuma diena

Izdevumi

„Tālais” transports 12 USD
Pilsētas transports
Proviants 11 USD
Naktsmītnes 33 USD
Izklaide 4 USD
Citi
Dienas tēriņi 60 USD
   
Ceļojuma bilance – 1757 USD

2 responses to “No salas uz salu

  1. Es pavisam noteikti baudu Tavu blogu dēļ vienkāršības un informācijas nepārbāztības. Var jau būt, ka tas bļauj pēc uzlabojumiem, bet man patīk arī tāds kāds ir tagad :)

  2. Padomā gan par online pelnīšanas iespējām. Viena paziņa, kas arī lasa Tavu blogu, domāja, ka ar ienākšanu šajā lapā vien Tu jau saņem kādu naudu. :)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s