Pieskarties jūraszvaigznei

“Pietiek, nu gan pietiek!”, sauc meitene no pretējās istabiņas, redzot kādu daudzumu pretiedeguma krēma es izpūšu uz sava ķermeņa. Paskaidroju, ka ilgāku laiku neesmu bijusi karstas saules uzmanības lokā un pilnīgi noteikti negribu piedegt. Vārds pa vārdam un iesākam pļāpāt. Meitene un viņas puisis ir no Polijas un ceļo pa Āziju jau divus gadus. Viņi šeit jau ir kādu brīdi un, kad apvaicājos, vai šie ir arī snorkelējuši, viņi atbild, ka, protams, katru dienu piekopojot šo nodarbi reizes divas, trīs. Paēdīšot brokastis un došoties. Palūdzu atļauju piebiedroties un viņiem nav iebildumu. Tā kā šeit paisuma un bēguma brīžos mēdzot būt stipras zemūdens straumes, tad līst vienai pašai svešā vietā man ir drusku bailīgi – tā aizraušos ar zemūdens pasaules aplūkošanu, ka attapšos kaut kur okeāna vidū.

Kamēr poļi ēd, es arī aizeju uz nelielu restorānu iekost rīta rīsus un padzert kafiju. Pa ceļam ieraugu vakar autobusā satiktos puišus. Viņi atzīst, ka brauciena vidū esot nožēlojusi, ka nav palikuši sagrabējušajā variantā, jo kondicionieris vālējis tā, ka abi esot kārtīgi pārsaluši. Un, protams, samaksājuši dārgāk.

Pēc brokastīm vēl atliek nedaudz laiks rakstīšanai, tad kaimiņi ir gatavi līst ūdenī. Man pat nav jāīrē inventārs, Martai un Maiklam ir trešais snorkelēšanas komplekts, ko šie man laipni aizlienē. Iebrienam ūdenī un sākam vērošanu. Metrus piecdesmit no krasta ir koraļļu siena, kas ir labākā snorkelēšanas vieta, tur mēdzot apgrozīties pat bruņurupuči. Tos gan nemana, bet pārējā zemūdens pasaule, protams, ir pasakaina. Koraļļu daile, visu krāsu zivis, jūraszvaigznes un citi mošķi. Iesākumā Maikls peld man līdzās, lai pārliecinātos, ka es negrimstu. Viss ir labi, kad pārvarēts pirmais zemūdens elpošanas stress, var izbaudīt redzamo. Maikls ienirst līdz dibenam un ieliek man rokās spilgti zilu jūraszvaigzni. Pati uz savu roku es tādiem zvēriem vis klāt neskartos, bet Maikls ir profesionāls nirējs un zina, ko dara.

Kādā brīdī sadzirdu dīvainu svilpienu skaņu. Kad izbāžu galvu virs ūdens, netālu pamanu lielu laivu ienākam ostā. Poļi gan mierina, ka no tām nav ko baidīties, viņi diezgan labi redzot visus ūdenī peldošos “kukaiņus”. Tā nu mēs tirināmies pa ūdeni kādu stundu, bet, tā kā okeāna dibens nav kājām sasniedzams, vienā brīdī pielavās nogurums un mēs stūrējam uz krastu. Kad nonākam atpakaļ viesnīcā, pateicos par drošināšanu un sniedzu atpakaļ inventāru. Šie tik atmet ar roku un saka, lai paturu, kamēr šeit uzturos – ja nu man vēl uznāk kāre izpeldēties.

Šodien gan esmu nodomājusi iespēt apmeklēt arī otru šejienes apskates objektu – ūdenskritumus. Tā kā ir pavēls un neesmu īsti pārliecināta par kritumu atrašanās vietu, izvēlos tūristu pieeju un, nokaulējusi cenu, angažēju izbraucienam moto trejkāji. Pēc minūšu 40 traukšanās pa vietējo kolorītu, esam sasnieguši ūdenskritumus. Šoferis saka, ka gaidīs mani līdz pieciem, man ir pusotra stunda, lai aizietu līdz ūdenskritumam un aplūkotu to no visām pusēm. Es gan pie sevis nosmīkņāju, ka tā nu šis brauks prom bez manis, jo pagaidām neesmu neko viņam samaksājusi.

Sākumā lēzena taka ved gar upes malu, tad jāšķērso pāris tiltiņi un var skatīt pirmo, varenāko no kritumiem. Skats ir burvīgs, par nelielu samaksu var noīrēt bambusa plostu un pastūrēt zem ūdens šaltīm, es gan jūtos gana mērcējusies šodien un šo prieku laižu garām. Pamanu, ka taka nebeidzas pie šī krituma un sāku rāpties augstāk. Gar takas malām var skatīt dažādus, izmērā ne tik varenus, bet tāpēc ne mazāk daiļus, ūdenskritumus. Tieku līdz vietai, kas izskatās pēc “galapunkta”. Jau daudz mazāka taka turpinās arī šeit, bet es nolemju, ka man pietiks priecāties par krītošo ūdeni un uzsāku atceļu. Katru reizi, kad nonāku zemūdens pasaules varā, domāju par savu kolēģi Ievu Stūri, kurai tā nozīmē krietni vairāk nekā man. Tā kā Cano Cristales man pagaidām nespīd, Ieva, ņem par labu šodienu. Un atbrauc kādreiz – te esot kolosālas niršanas vietas!

Takas malā par nepilnu dolāru var tikt pie kokosrieksta, palūdzu, lai man uzšķērž vienu, lai var padzerties. Ne nu pirmā, ne pēdējā kokosrieksta reize, bet šis eksemplārs ir tāds, ka knapi varu panest. Ja Ņūtonam kas tāds būtu uzkritis uz galvas, mēs par gravitāciju būtu uzzinājuši stipri vēlāk.

Šoferi sasniedzu pirms norunātā laika. Apkārt nīkstošie vīri rāda man kokā pakārtu plāksnīti, ka par stāvēšanu šeit jāšķiras no 50 peso. Saku, ka tas nav mans braucamais, ja šoferis grib, lai maksā. Šie atmet ar roku un mēs uzsākam atceļu. Galā nonākam īsi pirms tumsas iestāšanās. Nolieku mantas un dodos uz pilsētu vakariņās – esmu nolēmusi prom no šejienes nebraukt, kamēr nebūšu nogaršojusi garneles. Piebāzējos visnomaļākajā vietā – bez smalkiem galdiem un gaismām, un pasūtu garneles kokosriekstu mērcē. MmmMmmMmm! Drusku pikanti, bet gardi!

Atpakaļceļā ieeju veikalā pēc ūdens un gribu nopirkt pāris alus, ko iemalkot istabiņā, rakstot par šodienu. Cik maksā? 35. Kad nolieku alu pie kases, cena ir 45. “Bet jūs teicāt 35”, strīdos pretim. “Nē, 45”. Nu tad neko, nolieku alu atpakaļ ledusskapī. Arī 45 peso nav daudz, bet tā ir cena krogā un pēc manas saprašanas veikalā tam ir jābūt kaut nedaudz lētākam. Un tā kā “triks” ar cenas atšķirību nosaukšanas un maksāšanas brīdī šodien atkārtojas jau otro reizi, tad, teiksim tā, tas mani nedaudz kaitina. Kopumā Filipīnās cilvēki ir sirsnīgi un atsaucīgi, un arī mānīšanās ziņā viņi stipri atpaliek no indonēziešiem, tomēr drusku jau notiek mēģinājumi “apčakarēt” baltos “bagātniekus”.

Tā vietā apsēžos viesnīcai tuvākajā krodziņā, pasūtu alu par 45 peso un rakstu šo ierakstu. Garām uz moča traucas Maikls, bet, ieraudzījis mani, piebremzē un saka, ka, ja es vēloties, varu viņiem pievienoties uz kokosrieksta dzērienu. Labs ir, lieku punktu un eju malkot kokosriekstu ar foršajiem poļu kaimiņiem.

18. septembris, 320. ceļojuma diena

Izdevumi