Īpaša olimpiāde īpašiem cilvēkiem

Šodien 12 man paredzēta garāka Skype saruna, esmu mazliet nobažījusies, vai šejienes internets ko tādu pieļaus. Istabiņā ap šo laiku tas vispār atsakās darboties, bet briesmīgajā lejas foajē saruna ar vieglu raustīšanos izdodas, diena uzreiz top priecīga! Saruna un rakstīšana paņēmusi dienas pirmo pusi, bet tagad pēcpusdienā gan izeju ielās.

Sāku ar tūrisma aģentūras apmeklējumu – uz rītdienu rezervēju Nāves ceļa velo nobraucienu, uz parītdienu Mēness ielejas apmeklējumu (hmm, varbūt vajadzēja otrādāk), bet parītdienas vakarā autobusu uz Titikakas (jāraksta ar vai bez „s”?) ezera pusi. Tuvākajām dienām plāns ir skaidrs, kas vienlaikus nozīmē, ka šis ir pēdējais „brīvais” vakars La Paz, tāpēc dodos atvadīties no pilsētas.

Iesākumā klīstu uz labu laimi, pēcpusdiena ir saulaina, pilsētā valda sestdienas noskaņojums. Netīšām atkal esmu atklīdusi līdz baložu pilnajam laukumam – nopērku saldējumu, apsēžos uz saulē sakarsētām milzu celtnes akmeņu kāpnēm un piemiegtām acīm vēroju pilsētas daļiņu. Kad baloži, pēkšņi iztraucēti, milzu barā paceļas gaisā un aizsedz zilās debesis, man atnāk atmiņu sajūta no Svētā Marka laukuma Venēcijā, kad to pirmo reizi ieraudzīju rīta agrumā – neviena tūrista, tikai baložu bari. Ir mazliet vēsi, apkārtējās kafejnīcas izkrāmē galdiņus, smaržo tikko cepta maize. Es vēl esmu ceļošanas neizlutināta un man šķiet, ka kaut ko tik rīta sajūtām piesātinātu vēl neesmu piedzīvojusi.

Tikai paspēju nodomāt, ka diemžēl neiznāks apmeklēt nevienu no daudzajiem šejienes muzejiem, kad pamanu mazu galeriju ar modernās mākslas solījumu. Eju to lūkoties, bet atkal jau jāteic, ka Dienvidamerikas modernā māksla īsti neatbilst manai izpratnei par šo žanru. Pēc tam mirkli paklīstu pa klusām un vientuļām nomales ieliņām, līdz atgriežos civilizācijā, apmeklēju pastu un noķeru mikriņu, kas ved uz dzelteno gaisa vagoniņu līniju.

Tikusi galā vēl paspēju paraudzīties uz pilsētu gaismā, tūlīt, tūlīt ieradīsies arī krēsla un tās vecākā māsa tumsa. Pakāpjos vienu ielu zemāk – gribu atrast vietu, no kuras labāk aplūkot pilsētu. Tomēr šeit visur ir priekšā mājas, es griežu riņķī un dodos atpakaļ. Man pretī nāk kāda importa meitene, sasmaidāmies un sasveicināmies. Pēc brīža redzu, ka arī viņa nāk atpakaļ. „Nu ko, nevar no šejienes neko dižu redzēt”, es viņai saku. Viņa smejoties piekrīt, bet tāpat ir skata apburta. Karolīnu no Beļģijas sajūsmina, cik organiski šajā vietā saprotas dabas un cilvēku veidotais. Mēs, atradušas kādu nebūt skatu punktu, vērojam pilsētu iedegamies un paralēli pļāpājam par dzīvi.

Karolaina La Paz piestājusi tikai uz vienu dienu, jau rīt no rīta viņa sēdīsies lidmašīnā uz Panamu, kur trīs nedēļas strādās par brīvprātīgo vietējā organizācijā, kas organizē Olimpiskās spēles cilvēkiem ar garīgās attīstības traucējumiem. Atzīstos Karolainai, ka zināju tikai par Paraolimpiskajām spēlēm, bet par šīm dzirdu pirmo reizi. Viņa nebrīnās un saka, ka daudzi par tām nezina, jo sabiedrībai ir tendence distancēties no cilvēkiem ar garīgām kaitēm. Šīs vasaras otrajā pusē Losandželosā notiks Speciālās Olimpiskās spēles, kas būšot ļoti apjomīgs notikums. Daļēji skaļi domāju, daļēji vaicāju Karlolainai, vai arī Latvija tajās ir pārstāvēta un viņa apgalvo, ka noteikti. Atnākot „mājās”, ieskatos internetā, jā, Latviju trijās disciplīnās pārstāvēs 13 atlēti: http://www.la2015.org/delegations/latvia. Jūs zinājāt? Vairāk informācija par spēlēm kopumā atrodama šeit: http://www.specialolympics.org, bet par Latvijas organizāciju stāsta šī mājas lapa: http://www.solatvia.lv. Karolaina Beļģijā trīs gadus strādājusi šo spēļu komunikācijas jomā, tagad vēlas uzzināt vairāk par to, kā tās tiek organizētas citā pasaules pusē un, cik nu iespējams, palīdzēt ar savu pieredzi.

Kad esam gana raudzījušās pilsētas mirdzēšanā un pat nelielā salūtā no augšas, sēžamies atpakaļ dzeltenajā vagoniņā un braucam ēst vakariņas. Šovakar pārmaiņas pēc nolemjam paēst solīdā vietā. Vietējie paziņas teikuši Karolainai, ka šeit netālu atrodas kafejnīca „Aleksandra”, kurā varot nogaršot labāko melleņu siera kūku pilsētā. To nu mums vajag pārbaudīt un dodamies kafejnīcas meklējumos. Man šodien visa pilsēta ir smaržas pilna – te pēkšņi sajūtu kādu spilgtu puķes aromātu, te koki nosmaržo pēc rudens. Prasu Karolainai, vai viņa arī tās jūt – nē, viņai viss smaržojot pēc kokas koka lapām, ar kurām viņa glābjas no augstuma ietekmes. Pēc īsas pastaigas pa tumšām ielām un kāpnēm, atrodam spožu laukumu un tā malā – kafejnīcu.

Šeit izskatās tik labi, ka nolemju izmantot Evas uzsaukto veģetāro maltīti ar svaigi spiestu sulu. Pasūtām katra gardus salātus un siera kūku. Melleņu viņiem gan šobrīd nav, tāpēc Karolaina tiek pie zemeņu, bet es pie marakujas siera kūkas. Ideālas, ideālas vakariņas. Ēdiens ir pasakains un Karolaina ir brīnišķīga sarunu biedrene. Man šķita, ka šodienas labākā daļa būs beigusies līdz ar rīta sarunu, bet nē – vakars ir citādāks, bet ļoti brīnišķīgs! Paldies, Karolaina, paldies, Eva, un vispār – paldies!

6. jūnijs, 216. ceļojuma diena

Izdevumi: