Ūdens formas un krāsas

Tas ir neticami, cik daudz siltuma spēj ģenerēt ķermenis – no rīta guļammaisā un zem segām ir tik silti, ka galīgi negribas ārā līst. Bet jau var dzirdēt, kā Lurdesa grabina brokastu traukus, jāceļas vien ir. Ēdina mūs labi, brokastīs ir omlete, maize un visas saldās šausmas. Kafija gan ir šķīstošā, izvelku savus krājumus, kā arī sataisu pēdējo matē dzērienu, ceru, ka arī Bolīvijā varēs iegadāties šos lakstus.

Ceļā dodamies pusstundu vēlāk nekā ieplānots – mūsu džipam sasalis motors un vīri mēģina to ar visādām metodēm atdzīvināt, līdz beidzot viņiem tas arī izdodas. Lēnām auto iesilt un tad ir diezgan patīkami vērties uz sniegu un ledu aiz mašīnas loga. Vietām uz ceļa sniegs bijis tik daudz, ka tas ticis šķūrēts. Teju katram kalnam galvā uzstutēta sniega mice un katra upe ir ledus aizvākota. Tādos rītos kā šis es parasti atceros senā intervijā ar Evu Ikstenu – Strapcāni lasītu frāzi: „Es vienkārši no rīta pamostos priecīga”. Tāda arī esmu es pamodusies šajā rītā un apkārt redzamais tikai pastiprina manu brīnišķīgo noskaņojumu.

Mūsu pirmā pietura šodien ir pie lamu aploka. Var jau redzēt arī lamas savvaļā skrienam riņķī, bet šeit viņām var piekļūt pavisam tuvu un iemūžināt amizantās sejas izteiksmes. Tālāk mūsu ceļš ved gar lagūnām – baltām un zaļām, kā arī Dalī vārdā nosauktam tuksnesim. Pusdienlaikā piestājam pie kastajiem avotiem – iesākumā nešķiet prāta darbs šajā aukstumā izģērbties un līst ūdenī, bet, kad tas izdarīts, nožēlai nav vietas – ūdens ir patiešām karsts. Sēžu ar visu cepuri galvā un ķeru kaifu – gids gan brīdināja, ka ilgāk par 25 minūtēm nevajadzētu aizrauties. Šoreiz arī ārā līšana nav nepatīkama – ķermenis ir uzsilis tik pamatīgi, ka ārā nemaz vairs nešķiet auksti.

Blakus ūdens baļļai paēdam pusdienas un tad mūsu ceļš ved pie burbuļojošiem geizeriem – izskatās krāšņi, bet smird gan nelabi. Netālu no galvenajiem geizeriem, zeme pūš gaisā mazu, bet spēcīgu dūmu strūklu, izskatās, ka pazemē kādam tējkanna uzvārījusies vai vilciens iesprūdis. Šī ir augstākā vieta, kur piestājam tūres laikā – te ir 5000 metri virs jūras līmeņa.

Saule lēnām sāk laisties uz rietu, kad mēs ierodamies naktsmītnē, noliekam somas, atstājam pavārīti gatavot vakariņas un braucam uz netālo lagūnu, kas slavena ar savu sārto krāsu, kuru rada īpašs planktons, kā arī flamingo, kas arī ir rozā, jo saēdušies šo planktonu. Vismaz tā apgalvo mani franču ceļabiedri, kuri ik pa laikam skaļi lasa viens otram ceļvedī atrodamās gudrības. Vakara saule vēl vairāk izceļ sārto toni, skats tiešām varens. Šeit arī zēģelē varens vējš, tāpēc pirmo reizi uzvelku jauno apģērba pirkumu. Labi, atzīšos, tas ir samērā smalks mētelis, tikai tam ir viena ķeza. Tā kā tas bija diezgan netīrs, neko ļaunu nenojauzdama, nodevu to ķīmiskajā tīrītavā. Viss jau būtu labi – tagad tas izskatās tīrs un skaits, bet nu tā smaka. Es nezinu, ar ko viņi tīra, bet man ir aizdomas, ka ar benzīnu vai petroleju. Pat pēc divām naktīm, ko tas pavadījis ārā uz striķa, glaunais mētelis smird pa gabalu. Bet, staigājot lielā vējā, nav tik traki. Iekāpjot atpakaļ mašīnā, atkal ietūcu šo maisā, lai pārējiem nav jācieš.

Kad atgriežamies naktsmītnē, Lurdesa vēl nav pabeigusi šmorēšanu, tāpēc pagūstu mazliet parakstīt un izšķirot fotogrāfijas. Šovakar Kristofs man asistē un palīdz izvēlēties bildes publicēšanai. Tas ir diezgan interesants process, jo parasti pieņemu šos lēmumus zibenīgi un vienpersoniski, ir interesanti dzirdēt cita cilvēka domas. Piemēram, kad diskutējam par lamu bildēm, Kristofs saka, lai izņemu kopskatu, jo tad var redzēt, ka dzīvnieki tur ir gandrīz kā zooloģiskajā dārzā. Es saku pretim, ka atstāšu gan, jo tā tur izskatījās un man šķiet, ka viens no iemesliem, kāpēc cilvēki lasa manu blogu, ir tas, ka necenšos padarīt notikumus un redzēto labāku, nekā tas ir īstenībā. Protams, no subjektīva redzējuma neizbēgt, bet vismaz cenšos parādīt „lietas un apstākļus” to patiesajā gaismā. Labi, mazliet grēkoju ar bilžu filtriem, atzīstos :).

Vēl Kristofs ķiķina, ka viņam ir tas gods būt blakus un redzēt, kā mana izdevumu bilance atkal iebrauc mīnusos virs 1000 eiro. Atbildu, ka nekā jauka šai faktā nav, bet atkal centīšos pēc šīs ekskursijas uzvesties godīgi un atgūt iekavēto. Esmu iepazīstinājusi arī Kristofu ar 20 eiro projektu, tikai viņš sākotnēji domā, ka 20 eiro atskrien par katru dienu, kad rakstu. Apgaismoju viņu, ka tā nu gluži nav un, ka nekad nezinu, kad manā kontā būs parādījies kāds plusiņš. Jā, nesen saņēmu plusiņu no Ingas Circenes, kas vēlēja veiksmi ceļojumā. Nu šodien tā mums visu dienu mašīnā līdzi vizinājās un kopā salām lagūnu krastos! Paldies liels, Inga!

Kolīdz esam procesu beiguši, parādās Lurdesa ar kūpošu zupas katlu. Paēdam un atkal liekamies uz auss. Šī vieta ir vēl skarbāka par vakardienas naktsmītni – elektrības kontakti nestrādā, tualetē izdegusi spuldzīte un ir auksti, auksti, auksti. Un šonakt nez kāpēc visas pasaules domas ir izdomājušas mani apciemot. Lai arī guļammaisos ielienam ap astoņiem vakarā, domas mani nelaiž atpūsties. „Risinu” gan globālas problēmas, gan pārbīdu mēbeles no vienas istabas uz otru, būvēju plauktus un krāsoju sienas. Līdz beidzot ap diviem aizmiegu.

31. maijs, 209. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes
Izklaide 47 USD
Citi
Dienas bilance 47 USD
Ceļojuma bilance – 1007 USD

3 responses to “Ūdens formas un krāsas

  1. Filtri piedodami!;) man jau vīrs saka, ka nav godīgi, ka tās bildes vienmēr izskatās citādāk, bet dzīvē jau arī bildes redzam kā caur filtriem-košākas, tik galarezultāts reālajā fotogrāfijā tam neatbilst!;) tāpēc jāuzfrišina!;)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s