Es tiešām nesaprotu, kāpēc dažiem iestādījumiem patīk pa nakti izslēgt internetu. Īpaši tādos rītos kā šis, kad man ir tik svarīgi saprast, vai no bankas pienākusi kāda atbilde. Kad prasu pēc interneta hosteļa darbiniekam, viņš atbild, ka saimniece vēl guļ un neviens cits neesot tiesīgs svētajiem kloķiem ķerties klāt. Ieeju dušā (nākamās divas naktis tā nespīd), sakrāmēju somu un tad gan lūdzu modināt saimnieci, lai ieskatītos internetā. Internets tiek piekurbulēts, tomēr šoreiz no tā jēga nav – Swedbanka vēl neko nav atbildējusi.
Labi, eju uz šejienes banku, ieņemu rindu, lai būtu pirmā un kolīdz tā 8:30 veras vaļā, klūpu virsū ar savu jautājumu. Uzreiz meitene neko nevar pateikt, bet solās dažu dienu laikā sazināties ar administratīvo galvaspilsētu La Paz un tad tapšot zināms, vai man karti atdos vai nē. Prasu, vai varu sazināties ar viņiem telefoniski vai pa e-pastu, lai bez jēgas nav jāatgriežas Tupizā. Sākumā meitene apgalvo, ka nevar, beigās tomēr piešķir numuru, uz kuru zvanīt. Tik tālu nu būtu.
Ierodos tūrisma aģentūrā īsi pirms deviņiem, atvainojos visiem par gaidīšanu un dodamies ceļā. Pie stūres sēž šoferis un gids Antonio, viņam blakus pavāre Lurdesa, mēs esam četri pasažieri – trīs francūži un es. Francūži ir draugi – Marī, Omblina un Kristofs. Pirmais iespaids pagalam jauks, šķiet, ka mēs labi sapratīsimies.
Pirmajā rindā sēdošajiem dzīve ir pavisam jauka, aizmugurējā sēdeklī garkājainajiem labāk nelīst. Tā nu mēs katrā pauzē maināmies, lai visiem būtu vienāds ciešanu mērs. Īpaši jaukās vietās apstājamies, lai iemūžinātu apkārtējo ainavu, bet dienas vidū pieturam nelielā ciematā uz pusdienu pauzi. Kamēr gaidām ēdienu, vērojam, kā diezgan pieklājīga izmēra suns cenšas uzmācīgi izrādīt simpātijas par sevi reizes četras mazākam plušķim. „Mīlestība ir akla”, es skaļi konstatēju un mēs vairs nevaram bez smiešanās paskatīties uz mīlas pārņemtajiem dukšiem.
Ik pa laikam vienmuļajā ainavā parādās kāds kleķa namiņš vai tā drupas. Tāpat kā strausi un lamas, kuru ausis rotā dažādu krāsu pušķīši – lai saimnieks pa gabalu varētu atpazīt savējās. Pēcpusdienā pieturam pie apjomīga ciemata drupām, tur mūs sagaida ļoti īpatnā spāņu valodā runājošs gids. Un ir nenormāli auksti. Konstatējusi, ka no gida teiktā neko nesaprotu, kāpju ielejā, lai slēptos no vēja un pabildētu skaistos akmeņus vakara saulē. Pēc tam francūži man sniedz īsu atstāstu par dzirdēto. Ciemats būvēts 16. – 17. gadsimtā, tajā un dažos apkārtējos ciematos kopumā dzīvojuši aptuveni 1600 cilvēku, pārsvarā kalnrači. Pirms 150. gadiem apkaimes kalnos izbeigušies derīgie izrakteņi un līdz ar to arī ciemati pārvērtušies drupu kaudzēs, kuras varam apskatīt šobrīd.
Vakara saulē sniegotie un sarkanie kalni izskatās vienkārši satriecoši. Īsi pirms tumsas iestāšanās vēl piestājam, lai nobildētu kādu lagūnu, tad kalni lēnām ietinas tumsā, dodot vietu apbrīnošanai zvaigznēm un teju apaļajam mēnesim. Apaļš paldies sen sen nākušam atbalstam no Baibas Bičevskas – silti sveicieni no aukstiem kalniem!
Mūsu šoferis ir īsts džigits, tāpēc mums ik pa laikam nākas pagaidīt otru ceļotāju džipu. Man īstenībā patīk, ka džipi brauc divatā – ja kaut kas atgadās šajā vientuļajā apvidū, ir, kas var izpalīdzēt. Ap astoņiem vakarā esam ieradušies nakšņošanas vietā – ledus aukstā namiņā. Gulēsim guļammaisos un apsegušies ar visām pieejamajām segām. Tad mums atkušanas nolūkos izsniedz karstu tēju un cepumus, pēc krietnas gaidīšanas pauzes tiekam arī pie karstas zupas un otrā. Pieēdamies un drebinādamies lienam aukstajos guļammaisos.
30. maijs, 208. ceļojuma diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | – |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | 70 USD |
| Citi | 1 USD |
| Dienas bilance | 71 USD |
| Ceļojuma bilance | – 985 USD |
