Sēne, Stars, Medus un banka

No rīta pamostos ar galvassāpēm. Sasodīts, kāpēc tieši šodien, kad esmu sarunājusi 7 stundu pārgājienu zirga mugurā. Man vispār galva gandrīz nekad nemēdz sāpēt (tfu-tfu-tfu) un šoreiz nesaprotu, vai šai nepatīk lielais augstums virs jūras līmeņa vai vakardienas salšana. Cerot, ka pie vainas ir augstums, sadzeros kokas lapu tēju un vēl aizbāžu aiz vaiga krietnu sauju. Tāda pusapdullusi ierodos aģentūrā, sēžamies džipā un braucam uz vietu, kur mīt zirgi. Pirms došanās ceļā, izstāstu par savām galvassāpēm un prasu, vai ceļa vidū varēšu pieteikto 7 stundu pasākumu nomainīt pret 5 stundu. Tas man tiek atļauts.

Man šodien ir tas gods sēdēt mugurā Staram, milzīgam brūnam kumeļam, gids jāj uz melnas Sēnes, bet mūs pavada divus gadus un trīs mēnešus vecā Medus. Kad tiekam prom no pilsētas nomales, sākas mežonīga ainava – kalni, vientuļi ceļi, brīžam jājam pa izžuvušu upes gultni. Pirmajā atpūtas pauzē mūs panāk vēl viena četru cilvēku grupa, kas ir devušies divu dienu pārgājienā. Izmantojot situāciju, palūdzu, lai jaunieši mani nobildē ar Medu. Kamēr es šo bužinu un pozēju, kumeļš izdomā man ostīt kakla rajonu, kas beidzas ar vieglu kodienu ausī. Šodien arī es fočēju uz nebēdu un man šķiet, ka izdevās kāds labs portrets un attiecīgi varu piešķirt dienu Anonīmajam pasūtītājam, par kura konstanto atbalstu visās jomās esmu ļoti pateicīga.

Pusdienu pauzē gids piesien zirgus pie koka un izvelk ēdamo mums pašiem. „Un zirgiem?”, es prasu. Viņš paskaidro, ka melnais zirgs ēdot visu, bet mans, brūnais, neēdot neko. Izmēģinu iebarot abiem maizi un kartupeli – melnais apēd visu, ka šņakst, brūnais apviļā kartupeli un izspļauj. Paēdis gids tomēr apžēlojas par četrkājainajiem un piesien šos netālā zālājā, lai pamielojas.

Tālāk mūsu ceļš vijas gar upi, kura itin bieži jāšķērso. Šoreiz ir tā, ka nevis „baidās manis kumeliņis”, bet man pašai ir bail – viena lieta ir soļot pa zemi, kur visi šķēršļi redzami, cita – brist pāri duļķainai upei, kuras dibens nav pazīstams un dziļums nav zināms. Man. Izskatās, ka zirgi šo maršrutu zina no galvas, tāpēc brien ūdenī bez mudināšanas. Pieaugušie zirgi soļo rātni, bet Medus dauzās kā pusaudzis – paskrien uz priekšu, tad pagaida, izmanto katru iespēju kaut ko apēst – kādu sakaltušu zāles kumšķi, cukurniedres stiebru, kukurūzas lauka pabiras. Ja viņš ierauga citus zirgus, noteikti aizskrien līdz viņiem apsveicināties.

Viss jau būtu labi, ja vien līdz mājām nebūtu vēl pāris stundas, bet mani spēki – izbeigušies. Galvas sāpes sen jau aizvietojušas dibena sāpes, bet tagad tās pārmāc ceļu sāpes. Bet neko nevar darīt, esam nekurienes vidū un līdz pilsētai jātiek. Arī vējš, kā par spīti, nes pretim necaurredzamus putekļu mākoņus – es aizmiedzu acis un paļaujos uz zirgu. Lamāju sevi, kāpēc es tomēr neizvēlējos 5 stundu maršrutu, tas būtu bijis „kā reizi”. Īsāk sakot, ja jums nav dižas jāšanas pieredzes – nesāciet ar 7 stundām, tāds silts ieteikums.

Bet kaut kā līdz pilsētai aizklunkurējam, nokāpju no zirga, pateicos viņam un gidam par lielo darbu un, kā pirāts ar koka kāju, slāju uz centru. Saprotu, ka mans pārvietošanās ātrums šobrīd ir satriecošs, tāpēc iekāpju mikriņā, kas aizvizina teju līdz pašam centrālajam skvēram.

Tā kā šodienas un Ujuni braucienu rezervēšana ir prasījusi visus manus skaidrās naudas apjomus, nolemju tikt pie jauniem. Tagad esmu pārliecināta, ka zinu savas kartes PIN kodu, ievadu to un… bankomāts apēd karti. Beidzot. Protams, bija skaidrs, ka kādā brīdī tas notiks, ļoti jau man vajadzēja tieši šajā nekurienes vidū to prieku. Dauzos pie bankas durvīm, lai saprastu, vai kaut kas ir darāms, lai karti atgūtu, bet viņi tik krata ar galvu – darbalaiks beidzies, pienāciet rīt 8:30. Bet man rīt 8:00 ir jāizbrauc uz Ujuni. Neko darīt, banka ir banka un banka ir ciet. Nu labi, ar garu ģīmi aizeju līdz ceļojumu aģentūrai un prasu, ko man iesākt. Šie ir saprotoši un saka, ka pārcels izbraukšanu rīt uz 9:00, lai es no rīta varētu paspēt aprunāties ar banku.

Nonākusi hostelī vēl uzrakstu par savu bēdu Swedbankai un prasu padomu par tālāko rīcību. Parasti atbilde pienāk zibenīgi, bet saprotu, ka šobrīd ir brīvdienas, tāpēc var būt visādi, bet tomēr ceru, ka līdz rīt rītam kaut kāda atbilde būs. Gan morāli, gan fiziski jūtos tik draņķīgi, ka negribas neko – ne rakstīt, ne ēst. Tāpēc izvēlos saprātīgāko no variantiem – vienkārši aizeju gulēt.

29. maijs, 207. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 1 USD
Proviants
Naktsmītnes 5 USD
Izklaide 52 USD
Citi
Dienas bilance 58 USD
Ceļojuma bilance – 939 USD

2 responses to “Sēne, Stars, Medus un banka

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s