Šodien ir tas rīts, kad es nepamostos priecīga. Miegs tomēr ir tik svarīgs labas pašsajūtas un noskaņas nosacījums. Vairāk pienākuma pēc, ne izsalkuma vārdā, aizbāžu aiz vaiga pankūku un izstrebju tasīti karstas tējas. Tad ievīstos guļammaisā un pārceļos uz mašīnu ar cerību pagulēt tur. Tomēr pagaidām ir pārāk auksti un miegs bēg tāpat kā vakarnakt.
Pēc neilga brauciena piestājam pie Akmens koka – nobildējos pie tā visā guļammaisā un lienu atpakaļ auto. Tālākie pieturas punkti ir četras lagūnas pēc kārtas. To gludais ledus tā vien aicina paslidināties, tomēr, kad mēģinām spert kāju uz ledus, tas lūzt iekšā jau pie paša krasta – sāls padara ledu pagalam neizturīgu. Gids aicina mūs vēl kārtīgi papriecāties par flamingo, mēs šajā braucienā šos putnus redzam pēdējo reizi.
Sapratusi, ka nekāds miegs nespīd, izmantoju jauniešu smadzenes, iztirzājot vienu no nākamajām bloga tēmām, pēc tam šie man sniedz īso ievadu franču valodā. Es uzrakstu frāzi angliski, tad meitenes to uzraksta franciski, pēc tam lūdzu viņām to izrunāt un piefiksēju dzirdēto. Jāteic, ka itin bieži man pietrūkst padoms, kā lai ar pazīstamajām skaņām apzīmē visu to toņu mežu, ko meitenes skandē. Abos džipos es esmu vienīgā tūriste, kas nerunā franciski, attiecīgi galda sarunas man parasti nav diez ko interesantas. Citreiz man Kristofs sniedz īsu anotāciju par apspriesto, citreiz sēžu blakus norvēģu meitenei, ar kuru pļāpājam angliski. Visi pārējie šeit ir francūži, arī norvēģiete tekoši runā šajā valodā, attiecīgi man nemaz negribētos, lai visi speciāli man pielāgotos un mocītos angļu valodā, kas dažiem kungiem gados nav diez ko spīdoša. Norvēģu meitene vēlāk mazliet „atriebjas” francūžiem, liekot viņiem atkārtot trīs norvēģu burtus, kas nav „ierastajā” alfabētā un labo šos nez cik reizes. Es klusībā ķiķinu. Un, sakarā ar franču valodas apguvi, man vienmēr nāk prātā šis video.
Pusdienas mums šodien tiek servētas uz džipu aizmugurējiem paneļiem brīvā dabā. Sēžam klinšu piesaulītē, baudām Lurdesas pagatavotos gardumus un esam visai apmierināti ar dzīvi. Pēc pusdienām mūsu ceļš šķērso dzelzceļa sliedes, pa tām tiekot transportēti derīgie izrakteņi. Sliedēm piemīt kaut kāds maģisks spēks, kas tā vien aicina uz delverīgu fotosesiju, ko visi arī izpildām. Drīz mūsu skatam paveras lielu akmeņu lauks – gids paskaidro, ka tie esot pārakmeņojusies koraļļi no jūras dibena, kas virspusē attapušies pēc zemes plātņu sadursmes.
Vakarpusē piestājam pie vēl viena apskates objekta – kaktusiem, kas arī pārakmeņojušies, apskatām nelielas kapenes un skatu uz līdzenumu saulrietā, kas paveras no neliela kalna. Spriežam ar ceļabiedriem, ka pie horizonta skatāma fatamorgānas aina.
Līdz ar saulrietu nonākam naktsmītnē, šodien tā ir mazliet glaunāka – būvēta no sāls blokiem, palikšana ir istabiņās pa divi, par 10 boliviano (1,50 USD) var ieiet karstā dušā. Šo iespēju izmanto visi, pēc divām salšanas naktīm bez mazgāšanās iespējām, mūsu vēlme pēc higiēnas atjaunošanas ir diezgan spēcīga. Šādas sāls viesnīcas sabūvētas visapkārt Ujuni sāls plašumam. Ceru, ka sāls būs iemidzinošāka nekā betons un šonakt izgulēšos kārtīgi, lai rīt ar svaigu aci un galvu varētu baudīt saullēktu virs Ujuni.
Par spīti iesākumam, diena izvērtās gluži krāsaina un piemērota vēl viena “sena parāda” atdošanai jeb paldies pateikšanai Jānim Kļaviņam! Pal-dies!
1. jūnijs, 210. ceļojuma diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | – |
| Proviants | – |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | 47 USD |
| Citi | – |
| Dienas bilance | 47 USD |
| Ceļojuma bilance | – 1029 USD |
L.
Paldies par skaistajām kalnu bildēm! Ekskursija fantastiska. Noteicu savam kungam, ka atradu jaunu galamērķi un aplūkoju arī biļetes uz Bolīviju. Viņš ironiski apvaicājās, vai izbraucam jau sestdien… Biju iepalikusi dažas dienas ar šī bloga lasīšanu un nu atgūstu iekavēto ar lielu prieku.