30 stundās uz Bolīviju

Tikko esmu ielikusi iepriekšējo ierakstu internetā un apdomāju, vai man ir laiks vēl viena publicēšanai, kad pēkšņi apjaušu, ka ir vēl kāds iemesls pasteigties – sāk kļūt tumšs. Ai, gan jau Bolīvijā paspēšu. Veļu plecos somu un dodos atvadīties. Iesākumā samīļoju suņus, tad atvados no Maikla, Nikolas un Žaklīnas, kura man uzdāvina ļoti skaistu atslēgu piekariņu, viņai uz šādiem darinājumiem ir ķēriens. „Kur tad Kima?”, prasu. Izrādās, sēž lielajā istabā pie galda, tikai nebiju viņu pamanījusi. Tā kā mana prom došanās ir tik spontāna, Kimas acis, ieraugot man plecos mugursomu, top divreiz lielākas. Ir vajadzīgas dažas sekundes, lai viņa saprastu, ka šis ir tas nejaukais atvadu moments. Nākamajā brīdī jau mazais ķengurs ir apķēries ap mani, es murmulēju kaut kādas atvadu muļķības un saprotu, ka vienā brīdī man tomēr vajadzētu tikt no tā apskāviena vaļā. Kad sakustos un cenšos atvirzīties, Kima paskatās uz augšu. Viņa raud nevis kā bērns, bet kā lielie parasti, gandrīz bez skaņas, bet acīs visi pasaules okeāni. Jūtu, ka vēl drusku un es pievienošos, tāpēc sabučoju sīkaļu, pamāju visiem un laižos prom. Suņi un bērni pieķeras tik ātri. Un daži lielie arī.

Kamēr tieku līdz šosejai, krēsla jau ir saucama par tumsu. Autobuss nāk pēc minūtēm 15 un ap 7 vakarā esmu Asunsjonas autoostā. Informācija internetā ar realitāti sakrīt daļēji – autobuss uz Bolīviju ir tikai viens (internets solīja divus), tas atiet 8 vakarā un maksā 300 000 gvarānus (ap 60 USD) (internetā 40 USD). Nopērku biļeti un cenšos atrisināt pāris praktiskos jautājumus – samainu naudu, nopērku vieglu proviantu ceļam. Jau stāvu pie savas platformas, ka kaut kas man iesaka vēlreiz pārbaudīt mazo somu. Man piemīt paradums diversificēt riskus, tas ir noslēpt naudu dažādās vietās. Viss jau būtu labi, ja dažreiz es to nenoslēptu pati no sevis. Kā tad, vienā no „slepenajiem” kambariem uzeju vēl vienu čupiņu ar gvarāniem. Neko, nav slikti jaunumi, aizskrienu samanīt arī tos un tad jau klāt ir arī autobuss.

O, ou. Teju diennakts braucienam, šis nav labākais variants. Vecs, sagrabējs, ar šauriem sēdekļiem un tualeti salonā, kas nav hermētiski norobežota. Turu īkšķus, lai vismaz tiktu pie divām sēdvietām, tas var kaut daļēji izglābt nakti. Pie tām es tieku un, savirpinājusies deviņos līkumos, vietām un brīžiem paguļu.

Sešos no rīta mūs visus iztriec ārā, ir „robeža”, kur pasē iespiež zīmogu par izbraukšanu no Paragvajas. Joks slēpjas apstāklī, ka līdz reālajai robežai ir vēl vairāk nekā 300 km. Pēc pasu apzīmogošanas mēs tā uzreiz nemaz nesākam braukt. Autobusam gadījusies tehniska ķibele – pāris veči palīduši zem autobusa, bet puse pasažieru izkāpuši – skatās, dod padomus un visādi citādi cenšas palīdzēt. Tā kā manas automehāniķa zināšanas kopš astoņu gadu vecuma ir manāmi regresējušas, tad izmantoju brīdi, kad autobuss nekratās un mierīgi paguļu. Pēc trīs stundām dambis ir saķīlēts un mēs turpinām ceļu.

IMG_0763

Ak, cik prātīgi bija nodrošināties ar ūdeni un uzkodām. Vakardienas vakariņas bija diezgan pieklājīgas, bet šorīt brokastīs tik piešķirta maza suliņa un četri cepumi (un līdz 6 vakarā tas ir arī vienīgais ēdamais). Pēc drausmīgas kratīšanās pa Paragvajas ziemeļu daļas ceļiem, kas ir sadrupuša asfalta sajaukums ar smiltīm, ap četriem pēcpusdienā esam sasnieguši Bolīvijas robežu – šis ir pirmais pieturas punkts, kurā pārbauda somas un jāatdod viens no migrācijas dokumentiem. Pēc aptuveni stundas ir nākamais robežpunkts, kur iespiež zīmogus pasē. Ieraudzījis manu pasi, darbinieks apvaicājas kolēģei, vai man gadījumā neesot nepieciešama vīza. Zinu, ka nav, bet tāpat iekšā kaut kas nodreb, negribētos tapt izsēdinātai šeit. Onka atver galda atvilktni, izvelk no tās saņurcītu bukletu un mirkli pēta. Izskatās, ka buklets viņu ir nomierinājis (lasīšana vispār nomierina) un viņš iepiež manā pasē vienu lielu un vienu mazu zīmodziņu. Vēl šeit var papildināt ēdamā krājumus, bet autobuss no kannas ar šļūciņas palīdzību tiek pie savas zupas. Ir gandrīz pieci – tas ir laiks, kurā autoostā solīja, ka autobuss būs galā. Tagad zinoši ļautiņi saka, ka līdz Santa Cruz ir vēl nieka astoņas stundas, ieradīsimies ap vieniem naktī.

Es parasti cenšos ierasties svešā vietā, vēl jo vairāk svešā valstī, rīta pusē, ja citādi nevar, tad pieklājīgā vakarā, bet katrā ziņā ne nakts vidū. Laimīgā kārtā sēdeklī aiz manis sēž sakarīgs peruānis, kas labi runā angliski un, tā kā viņš arī nav rezervējis palikšanu, tad sarunājam, ka meklēsim to kopā – esmu atzīmējusi pāris hosteļu adreses. Vispār man Santa Cruz ir sarunāts arī namatēvs, bet no nākamās dienas, jo ierodos ātrāk, nekā biju plānojusi. Doma, ka varēšu ar viņu sazināties un varbūt pat ierasties ciemos ātrāk, automātiski izplēn – kam nu zvanīsi vienos naktī.

Santa Cruz autoostā iestūrējam divos naktī, ceļā pavadītas nieka 30 stundas, no tām pēdējās desmit ciešā tualetes smaciņas pavadībā. Mūsu kompānija ir pieaugusi, esam seši cilvēki, kam nepieciešamas naktsmājas un tā, sasēdušies divos takšos, braucam uz vienu no adresēm. Hostelis pat nakts apgaismojumā izskatās ļoti omulīgs, pavisam svaigi remontēts, recepcijas darbinieks laipns un saprotošs. Tiekam pie savām gultām (ak, horizontāla virsma!), puiši uzreiz liekas slīpi, es tomēr iemetos dušā noskalot putekļus, jo izskatos un jūtos gandrīz tāpat kā mūsu somas.

IMG_0795

17. maijs, 195. ceļojuma diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 60 USD
Pilsētas transports 1 USD
Proviants 5 USD
Naktsmītnes 12 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 78 USD
Ceļojuma bilance – 898 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s