Mans šodienas plāns ir iesākumā apdarīt rakstu darbus, tad aizbraukt līdz Botāniskajam dārzam, bet vakarā doties pie namatēva. Istabiņā vīkšos ceļam, kad no savu kaimiņu sarunām noprotu, ka arī šiem ir plāns apskatīt Botānisko dārzu. Braucam kopā? Kāpēc ne! Peruāņi ir devušies savās gaitās, bet otra kompānija no autobusa ir trīs jauni un jautri puikas – Olafs ir no Holandes, bet Eliots un Finlijs no Anglijas, un tā nu visi kopā dodamies pie zaļajiem draugiem.
Esmu vecākā un gudrākā, tāpēc rādu ceļu. Ok, ne jau šo apsvērumu dēļ, bet gan tāpēc, ka man ir GPS. Pa ceļam mazliet apskatām Santa Cruz centru, puiši apmeklē bankomātus, pāris veikalus, vēl uzēdam vieglas pusdienas un ap diviem beidzot lecam autobusā uz Botānisko. Kad mazais mikriņš top pilns, puiši, džentelmeņi būdami, palaiž apsēsties sievietes ar bērniem vai daudz gadiem, bet pašiem stāvēšana kājās nav tik vienkārša. Teju divmetrīgie jaunieši vienkārši neietilpst busiņā un stāv ar ausīm stutēdami griestus.
Tikuši galā samaksājam 3 Bolīvijas naudiņas (0,50 USD) un ejam aplūkot Botānisko dārzu. Sākumā tas tiešām nedaudz līdzinās dārzam, pakoķetējam ar apkārt brīvi klaiņojošajiem strausiem, uzrāpjamies skatu tornī. Tad taka ved džungļos un mēs tai sekojam. Ejam pa šauru taciņu teju stundu. Aprakstos bija minēts, ka šeit ir laba vieta, lai aplūkotu dzīvo radību savvaļā. Pagaidām galvenais, ko varam aplūkot, ir odi. Par spīti karstajai dienai, pretodu līdzeklim un konstantajai kustībai, tie klūp mums virsū no visām malām un tiekam pie sāpīgiem kodumiem. Vēl šeit var aplūkot dažāda izmēra un krāsas skudras, dažus zirnekļus, kukaini – zariņu, taureņus un sienāžveidīgos radījumos – īsāk sakot, visādas lidojošas un rāpojošas dzīvības formas. Takas galā Eliots pamana vēl vienu „dzīvības formu” – mazu, melnu čūskiņu. Tā aiziet savu ceļu un mēs turpinām savējo. Tad es soļoju pa priekšu un vienā brīdī saku puišiem „stop”, norādot uz dzeltenzaļu rāpotāju. Mirkli vērojam nekustīgo čūskuli un viens no puišiem izsaka minējumu, ka čūska ir beigta. Bet, kolīdz metam šīs virzienā gabalu žagara, tā veikli atdzīvojas un aizlokās prom.
Kad pēc pāris stundām izlienam no džungļiem, atzīstos puišiem, ka ļoti priecājos par viņu sabiedrību šodien – nez vai man vienai būtu bijis diži jautri satikties ar visu šo dzīvību. Saguruši apsēžamies uz peldošas terases un vērojam apkaimi. Dzirdam plunkšķi un es jokojot saku ceļabiedriem, ka tas laikam bija krokodils. Pēc tam piebilstu, ka nemaz nebrīnītos, ja šie te patiešām dzīvotu. Biju domājusi to kā joku, bet Olafs rāda uz pretējo krastu un ir gatavs apzvērēt, ka objekts, kas guļ ūdens malā, ir krokodils. Visi ieskatāmies ciešāk un mūsu domas dalās. Es ar Finliju sliecos piekrist Olafam, bet Eliots mums netic un iet ar savu GoPro kameru apskatīt guļošo ciešāk. Pa gabalu redzam, ka Eliotam tuvojoties, objekts novicina asti un pazūd ūdenī – kā tad, ka krokodils! Tā viņš mierīgi peld pa nelielo dīķi, ar acīm, degunu un mazu muguras gabaliņu virs ūdens. Papriecājušies par krokodilu (beidzot kāda nopietnāka dzīvība), esam gatavi atceļam.
Busiņš, pastaiga, veikals, hostelis. Esmu apsolījusi namatēvam, ka ieradīšos pie viņa astoņos vakarā, man ir mazliet laiks pačalot ar puišiem. Šie sūc aliņu, es našķojos ar pudiņiem, rādu šiem Antarktīdas bildes un runājam par dzīvi kā tādu. Par spīti čaļu jaunībai – Eliotam un Finlijam ir 21 (Olafam ir drusku vairāk, īsti nezinu cik, bet neko diži daudz), man ar viņiem ir visai interesanti un šķiet, ka arī šiem nav pretenziju pret „kundzītes” sabiedrību. Man gandrīz vai negribas doties pie namatēva, šeit ir feina vieta un laba kompānija. Bet sarunāts ir un gan jau arī tur būs labi!
Kad saņēmu Kristiāna adresi ar norādi „dvīņu torņi”, man jau bija aizdomas, ka gluži malkas šķūnītī negulēšu, bet, kad pēc apsveicināšanās ar namatēvu pārlaižu acis dzīvoklim, man jāpiedomā pie mutes aizvēršanas. Kaut ko tik gaumīgu es ļoti sen neesmu redzējusi. Tad Kristiāns mani pavada uz manu istabu un ar vieglu smaidu prasa, vai būšot labi. Arī viņš ir sērfojis un labi apzinās, ka šī nav bieži sastopama situācija. Karaliska divguļamā gulta ar sešiem spilveniem, viss interjers kā no skandināvu kataloga. Man ir sajūta, ka Kristiānam viss ir kārtībā ar humora sajūtu, tāpēc saraucu pieri un paziņoju, ka man ne visai ir pa prātam gultas pārsega tonis. Viņš aši paver stūri un prasa, vai zem tā redzamās krāsas esot labākas. Jā, tas jau ir drusku labāk, kaut kā piecietīšu.
Kamēr es iekārtojos un ieeju dušā, Kristiāns gatavo vakariņas. Eko šmeko dārzeņi ar Indijas garšvielām un rīsi, Kristiāns jau 17 gadus ir veģetārietis. Kristiāns ir no Argentīnas, bet uz Bolīviju viņu atvedis darbs, viņš atbild par kvalitāti, pārdošanu un loģistiku šejienes filiālē, kas nodarbojas ar citronu produkcijas ražošanu un piegādi ražotājiem – pamatā pārtikas industrijai, bet nedaudz arī kosmētikas pasaulei. Mans namatēvs ir arī Indijas fans, viņa mājvieta atgādina mazu templi – katrā plauktiņā sēž Buda, kūp vīraks un gaisa plūsma ik pa laikam ieskandina kādu no vēja zvaniem. Protams, manā rīcībā ir sava atslēga, veļas mašīna, filmu un grāmatu kolekcija un tēja, kādas nieka 50 šķirnes. Tieku arī pie informācijas par Santa Cruz pilsētu un apkaimi, izskatās, ka te ir ļoti daudz, ko redzēt. Kad izejam uz balkona un apskatām naksnīgo pilsētu, saku Kristiānam, ka, ja kāds man parādītu šāda skata bildi un prasītu, kur tas atrodas, Bolīvija būtu viena no pēdējām vietām, kuru es minētu.
18. maijs, 196. ceļojuma diena
Izdevumi:
| „Tālais” transports | – |
| Pilsētas transports | 3 USD |
| Proviants | 8 USD |
| Naktsmītnes | – |
| Izklaide | – |
| Citi | 2 USD |
| Dienas bilance | 13 USD |
| Ceļojuma bilance | – 886 USD |
