Place: San Bernardino

3 valodas un 11 suņi
„Ej, celies augšā, brokastis dod vēl tikai desmit minūtes”, es vēl vārtos pa gultu, bet Marjolena jau pabijusi dušā. Paburkšķu, ka tās pāris baltmaizes šķēles ar ievārījumu nav vārda „brokastis” cienīgas, tomēr slejos augšā. „Ei, tā tomēr ir pārtika, ja”, Marjoleina mani apsauc, jo arī viņa ceļo ar pieticīgu budžetu un pagaidām ir ceļotājas –... lasīt vairāk
Verdzene Izaura
– „Cikos jūs parasti no rītiem ceļaties?”, neko ļaunu nenojauzdama, prasu Nikolai. – „Sešos”, saka Nikola un es gaidu, kad viņa sāks smieties un teikt, ka tas ir baigais joks. Viņa nesmejas. Un tad pārlabo pati sevi: „Nē, patiesībā biežāk… piecos”. – „Jūs taču nedomājat, ka man arī jāceļas piecos vai sešos”, knapi apvaldu mēli.... lasīt vairāk
Vācieši tirdziņā un vardes
Ja vācieši saka, ka izbrauksim 6:30, tas nozīmē, ka 6:25 viņi mīņājās pie mašīnas un ir gatavi doties ceļā. Es arī esmu pusgatava un žāvādamās ierūmējos džipā starp mērču kastēm, ledusskapjiem un dzērienu bunduļiem. Līdz San Bernardino pilsētas centram, kur kā katru sestdienu notiek tirdziņš, ir nepilnu desmit minūšu brauciens. Labā laikā tirgus notiek parkā,... lasīt vairāk
Rakstura audzināšana
Nikola ar Maiklu mirkli strīdas, cikos man rīt vajadzētu celties. Maikls sākumā saka, ka piecos un tad sāk smieties, fū, bet drīz seko ar nopietnu seju teiktais – sešos. „Ai, nu beidz, sešos vēl ir tumšs”, iebilst Nikola, „Pusseptiņos būs ok”. „Nē, es taču ceļos sešos, ir gaišs”, Maikls oponē un tā nu paliek, ka... lasīt vairāk
Kākupes jaunava, riepas un zirnekļu sedziņas
Apdaru jogas, rakstīšanas un pāris „zemes” darbus, tad laižu dzīvē. Aizeju līdz šosejai, viens autobuss mani aizvizina līdz krustojumam, otrs nogādā blakus pilsētiņā Kākupe (Caacupe) – nezinu, kā lai latvisko, lai neizklausās mazliet nepiedienīgi. Šī pilsēta slavena ar Romas katoļu baziliku un Kākupes jaunavas statueti, kas esot brīnumainā kārtā izglābusies no plūdiem un kurai tiek... lasīt vairāk
Brāļi krokodili un sapņu ķērājs
Tā pagāja mēneši, gadi. Labi, tā pagāja četras dienas – cītīgi strādājot un mazliet rakstot. Esmu tikusi galā ar savu kolonniņu mūri un vēl vienu sienu, bija brīži, kad šo procesu teju iemīļoju, bet bija arī tādi, kad atkal biju Bubo bubo. Ar visu suņu mammu Tigu esmu sadraudzējusies vēl ciešāk, esam kopā mierinājušās pērkona... lasīt vairāk
30 stundās uz Bolīviju
Tikko esmu ielikusi iepriekšējo ierakstu internetā un apdomāju, vai man ir laiks vēl viena publicēšanai, kad pēkšņi apjaušu, ka ir vēl kāds iemesls pasteigties – sāk kļūt tumšs. Ai, gan jau Bolīvijā paspēšu. Veļu plecos somu un dodos atvadīties. Iesākumā samīļoju suņus, tad atvados no Maikla, Nikolas un Žaklīnas, kura man uzdāvina ļoti skaistu atslēgu... lasīt vairāk