Snuķi un skuķi

Nedzirdu Herardo aizejam arī no rīta, kad pamostos, dzīvoklis atkal ir tukšs, tikai pēc dažu mantu citāda novietojuma saprotu, ka mans namatēvs šonakt ir bijis mājās. Feisbukā redzu, ka arī Rafaēls ir tikko augšāmcēlies, drīz vien satiekamies, ieturam brokastis kopā un dodamies dienā.

Pastaigu sākam ar pāris slēpņu atrašanu. Pie manis jau vairāk kā mēnesi nīkst kāds „travelbugs” no Antarktīdas brauciena, tāpēc priecājos, ka pirmā slēpņa kaste ir gana liela un varu beidzot tikt no tā vaļā. Pēc brīža sameklējam vēl vienu slēpni, bet tad arī metu mieru – nojaušu, ka Rafaēlu šī nodarbe pārāk neaizrauj. Slēpņus gan biju izvēlējusies pa ceļam – mūsu šodienas plānā ir liela parka apskate. Ejam pa to vairākas stundas un mūsu gājiens noslēdzas pie iespaidīga pieminekļa kalna galā. Ceļā mūs neiztrūkstoši pavada ķirbis ar matē un termoss.

Kad esam gana baudījuši skatus no kalna augšas, rāpjamies lejā pa otru tā pusi un nonākam tieši pie zooloģiskā dārza ieejas. Ejam? Ejam, „sure”! Es apceļu Rafaēlu, ka viņa biežāk lietotais vārds ir „sure”. Viņš apgalvo, ka manā leksikā tas ir „of course”. Kas būtībā nozīmē vienu un to pašu – kolīdz viens no mums nāk klajā ar kādu ideju, otrs parasti izsaka piekrišanu ar „savu frāzi”. Kā jau minēju, mums „ceļojas viegli”. Vienīgā ķeza, ceļojot ar Rafaēlu ir tāda, ka tā kā mēs faktiski visu laiku esam kopā, neatliek laiks un spēks rakstīšanai, tas arī galvenais iemels, kāpēc atkal esmu vairākas dienas „iepakaļus”.

Zooloģiskais dārzs ir diezgan jauks, te var satikt dažnedažādus putnus, lāčus, pumas, tīģerus, pērtiķus, tapīrus, begemotus, zebras, kamieļus.. un ko tik vēl nē. Rafaēls ir krietni vairāk iespaidots nekā es – viņš līdz šim ir pabijis tikai savā dzimtajā Monreālas zvēru dārzā, kurā mīt vietējie dzīvnieki, un šī ir pirmā reize, kad viņš redz tīģerus, lauvas, zebras, ziloņus un citus eksotiskus radījumus. Visilgāko laiku pavadām pie viena no ziloņiem – viņš, balansējot uz trim kājām, cenšas ar snuķi plūkt zāli otrpus nožogojuma kanālam, kas, kā zināms, „otrā krastā” vienmēr zaļāka un garšīgāka.

???????????????????????????????

Ar pērtiķiem gan mēs abi esam labi pazīstami no Āzijas ceļojumiem un zinām, ka mīlīgā paskata dzīvnieciņi mēdz būt arī visai uzmācīgi, jo īpaši, ja tavā rīcībā ir pārtika. Nez kāpēc popkorna, ar kuru esam nolēmuši nosist izsalkumu, tirdzniecības vieta atrodas tieši blakus pērtiķu krātiņam, kas nav visai „hermētisks” un attiecīgi daži biedri vienkārši cilpo riņķī. Ieraudzījuši mūs tuvojamies ar šiem labi pazīstamajām popkorna tūtām, zvēruļi uzsāk nepārprotamu kustību mūsu virzienā. Mēs saskatāmies un apgriežamies par 180 grādiem – labāk notiesāsim baltos našķus blakus lāčiem.

No zooloģiskā dārza izejam pēc sešiem vakarā, bet pilsētas centrā atgriežamies jau krēslā. Šodien esam nogājuši kādus kilometrus divdesmit un jūtamies nopelnījuši kārtīgas vakariņas. Pēc viesmīļa rekomendācijas pasūtām steiku un tas, kā jau Argentīnā, ir izcils. Šīs patiešām var uzskatīt par ļoti gardām vakariņām, tāpēc jūtos tiesīga izmantot Sergeja Timoņina izteikto novēlējumu tādas sev uzsaukt. Paldies liels, Sergej! Mēs pat netiekam galā ar visu maltīti un es neesmu gatava kaut ko tik garšīgu atstāt, tāpēc bez kautrēšanās palūdzu neapēsto iesaiņot līdzņemšanai – iznāks vēl arī brokastis!

???????????????????????????????

Pēc vakariņām dodamies uz manu mājvietu – esam sarunājuši tur satikties ar Herardo. Beidzot mēs varam normāli iepazīties, jutos mazliet nelāgi teju divas dienas dzīvodama cilvēka mājās, kuru esmu satikusi nepilnu pusstundu. Man jau bija tāda aizdoma, bet šovakar, iepazīstoties tuvāk, saņemu apstiprinājumu – Herardo ir lielisks cilvēks! 33 gadus vecajam inženierim, kas strādā telekomunikāciju uzņēmumā, ir ļoti lādzīgs raksturs un, kas man vienmēr ir svarīgi, laba humora izjūta. Vēl mums visiem diezgan labi sapas muzikālā gaume, Herardo nopriecājies, kad ieraudzījis sev tuvas grupas manā kaučsērfinga profilā. Viņam patīk pat Niks Keivs un mēs ar Rafaēlu beidzot bez sirdsapziņas pārmetumiem varam uz pilnu klapi klausīties mūsu mīļāko albumu. Uzzinājis, ka Rafaēls paliek hostelī, Herardo uzaicina arī viņu pārvākties uz šejieni – samenedžēšot matraci uz grīdas, vietas pietiks visiem.

Vakardienas iedvesmoti, paņemam vīna glāzes (draugs no „notikuma vietas” ziņo, ka tās esot izbeigušās) un atgriežamies vīna degustācijas ielā, bet.. šovakar te ir pavisam cita aina. Cilvēku ir reizes piecas vairāk, visur prasa degustāciju kartes (kas neizmatotas palika mājās uz galda), mēs diezgan ātri padodamies, vienkārši nopērkam vīnu un baudām mūziku, kuras skanējumu šovakar netraucē lietus. Puiši arī blisina acis uz visām pusēm, Argentīnas meitenes ir smukas bez gala. Jūtos kā agrīnā jaunībā, apmeklējot ballītes kopā ar brāļiem – man gandrīz bija jāstaigā riņķī ar plakātu kaklā “māsa”, lai es netraucētu šiem iepazīties. Ir piektdiena un vakara turpinājumā Herardo mūs iepazīstina ar savu mīļāko klubu. Brīdī, kad mēs saguruši dodamies mājās (tas ir ap kādiem trijiem), vairums argentīniešu tikai sāk ierasties, viņiem šis laiks ir ierasts ballītes sākums.

17. aprīlis, 164. diena

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s