Mēs braucam pa šoseju un lietus gāžas no visām pusēm. Logs ir aizsvīdis un daudz neko nevar redzēt, bet var just, ka autobuss lēnām pārvēršas par kuģi un tas peld no vienas šosejas malas uz otru. Pēkšņi es tālumā ieraugu milzīgu cunami vilni parādāmies – es saprotu, ka tas nāk mūsu virzienā, bet man nav pārāk bail, autobuss ir gandrīz kā kuģis, gan jau izpeldēs. Tomēr pārsteigums ir pietiekams un es pamostos. Autobuss joprojām peld pa šoseju, logi ir aizsvīduši, viss ir tāpat kā sapnī, tikai bez cunami.
Lēnām ataust rīts un, kolīdz esmu beidzot kārtīgi iemigusi, autobuss apstājas un „stjuarts” aicina visus brokastīs. Parasti kafiju un bulciņas dod turpat autobusā, bet šoreiz esam piestājuši pie kafejnīcas un ir iespēja ieturēt brokastis civilizētos apstākļos. Esmu diezgan priecīga ieraudzīt kaut ko ēdamu, jo vakar atvadu stresā aizmirsu nopirkt proviantu ceļam. Un Mērfijs nesnauž. Citreiz, kad mana mugursoma ir pilna ar sviestmaizēm un našķiem, arī busā tiek servētas vakariņas, bet šoreiz, kad man nav nekā, arī autobusā neko nedod. Tad nu brokastu kruasāni garšo divtik labi.
Autobusam ir jānonāk Mendozā 10:25, mans kaučsērfinga namatēvs Herardo ir solījies būt pretim 10:30. Kad autobuss iebrauc stacijā, pulkstenis jau ir mazliet pāri pusvienpadsmitiem. Es kāpju ārā un jau dodos pēc mugursomas, kad darbinieki mani apgaismo, ka mēs vēl esam tikai San Martin, līdz Mendozai vēl ir krietna pusstunda – esam aizkavējušies dēļ lietus gāzēm. Es nošķendējos un paprasu stjuartam telefonu, lai sazvanītu Herardo un informētu viņu par šo faktu. Viņš neceļ, atstāju ziņu automātiskajā atbildētājā ar cerību, ka tā tiks saņemta.
Kad ar stundas nokavēšanos iebraucam Mendozas autoostā, nolamājos vēlreiz – tā izskatās liela un vilks vien zina, kur atrodas galvenā ieeja, pie kuras esam sarunājuši tikšanos. Un vai vispār kāds tur vēl būs. Izkāpju laukā, tieku pie mugursomas un jūtu, ka kāds no muguras piebaksta. Pagriežos – stāv mans namatēvs un prasa, vai es esot Zane. Apstiprinu šo faktu un sāku atvainoties par kavēšanos, bet viņš mani pārtrauc. Viss esot kārtībā, ziņa saņemta un galu galā es taču nevarēju šo situāciju ietekmēt. Tā jau ir un esmu priecīga, ka Herardo izrādās tik saprotošs. Viņš paņem manu mugursomu un mēs dodamies uz auto, tieku aizvizināta līdz mājām kā princese. Tur Herardo izrāda savu dzīvesvietu – tas ir jauks divistabu dzīvoklis ar virtuvi, foajē, vannas istabu un āra terasi. Tad viņš piešķir man atslēgas, aicina justies kā mājās un dodas atpakaļ uz darbu.
Esmu tikko iekārtojusies savā istabā un ieslēgusi datoru, kad Feisbukā parādās ziņa no Rafaēla. „So. Tātad?”, viņš raksta. „So, tātad, esmu tikko ieradusies Mendozā, ko darām?”. Rafaēls šeit jau ir pāris dienas un mazliet apguvis apkaimi. Ar priecīgu prātu noskaidrojam, ka viņa hostelis ir tikai dažu kvartālu attālumā no manas apmešanās vietas. Pēc stundas, mazliet atpūtusies un padarbojusies internetā, pagatavoju matē un dodos uz Rafaēla hosteli. Šis, ieraudzījis mani, priecīgi iesaucas: „Matē!”. Zināju, ka Rafaēls būs noilgojies pēc šī dzēriena un tā arī ir.
Iesākumā piesēžam un īsu savstarpējo „un ko tu sadarīji pēdējās divas nedēļas” atstāstu, jo neesam redzējušies kopš pazaudējāmies ekskursijā pa Buenosairesu. „Dažas lietas es tev pastāstīšu vēlāk pie vīna”, Rafaēls smejas. Labi, kad būsi gatavs, pastāstīsi. Tad mēs dodamies ieturēt brokastpusdienas, man jau sen aizmirsušies tie pāris kruasāni, bet Rafaēls kārtējo reizi nogulējis hosteļa brokastis. Iestiprinājušies ejam apskatīt pilsētu – Mendozas ielas ir plašas, teju katru tās malu rotā platānu aleja, šeit ir daudz skvēru. Tūrisma informācijas centrā mums pastāsta, ko varam sadarīt apkaimē un iedod 5 bezmaksas biļetes uz šovakar vietējās pašvaldības jumta terasē notiekošo vīna – mūzikas pasākumu. Izklausās labi!
Kā pirmo apmeklējam čūsku māju – tur var satikt dažāda izmēra un bīstamības pakāpes rāpuļus. Čūskas un to radinieki dzīvo nelielās koka kastēs un mēs ar zināmu piesardzību tuvojamies būriem ar uzrakstu „Muy venenoza. Ļoti indīga” – viegli šķirbainie būri nerada pārliecību, ka čūskas pie dikti lielas gribēšanas nevarētu izlavīties ārā.
Pēc rāpuļu mājas dodamies uz otrā ielas pusē esošo akvāriju – tajā mīt lērums zivju, liels bruņurupucis, vardes un vairāki radījumi, kuru nosaukumi man neko neizsaka ne spāniski, ne angliski. Laipns darbinieks piesakās mums pastāstīt sīkāk par dažiem eksemplāriem, Rafaēls priecīgi klausās un pārtulko man svarīgāko. Uz atvadām apciemojam krokodilus un čāpojam atpakaļ uz mūsu rajonu.
Dodamies katrs uz savām mājām mazliet atpūsties un apģērbt ko siltāku – vakarpusē var just, ka šajā zemeslodes malā lēnām ierodas rudens. Tad esam gatavi vakara sadaļai. Herardo vēl nav mājās – atstāju viņam vienu no biļetēm ar zīmīti, kur esam un, protams, aicinājumu pievienoties. Kad nonākam „notikuma vietā”, atklājam, ka blakus pašvaldībai norisinās vīna degustācijas pasākums. Ar vīnu mazāk pazīstamiem ļaudīm piebildīšu, ka Mendoza ir viens no slavenākajiem vīna reģioniem – šeit visā apkaimē cita pie citas mājvietu atradušas daudzas vīna darītavas un vīnogulāju audzes stiepjas tik tālu, cik skatiens sniedzas.
Sistēma šeit ir gluži vienkārša – tu par 60 peso (5 USD) iegādājies glāzi, to izsniedz kopā ar kuponu, kurš dod tiesības nodegustēt četras vīna markas. Šaujam uz labu laimi pie pirmā galdiņa, dodam degustāciju vadītājai glāzes un kuponus. Viņa izbrīnīti paskatās uz kuponiem, neaizpilda tos, bet ielej mums mazliet vīna, ko degustēt. Mēs saskatāmies ar Rafaēlu un saprotam, ka šis būs vakars ar potenciālu. Visu vakaru mums tā arī neviens neprasa kuponu – varam garšot, cik vien daudz zortes gribam. Es no vīniem neko nejēdzu, bet Rafaēls ir no Kvebekas, tātad gandrīz francūzis, un no vīniem šo to jēdz gan. Tomēr atklāju, ka par spīti nekā nesaprašanai, intuitīvi kvalitatīvākie vīni arī man iet pie sirds labāk. Drīz mums pievienojas angļu pāris no Rafaēla hosteļa, turpinām sarunas un degustāciju plašākā lokā. Jumta terases pasākums gan ir atcelts – šovakar viegli līņā. Esmu neziņā par Herardo plāniem – vai viņš vēlēsies pievienoties un vai spēs atrast mūs šajā pūlī. Pagaidām viņu nekur nemanu. Lēnām sāk līt stiprāk un mēs nolemjam doties uz centru vakariņās. No kafejnīcas vēlreiz nosūtu aicinājumu Herardo pievienoties, bet nekādu ziņu nesaņemu, tāpēc uzreiz pēc vakariņām dodos mājās – nebūtu pieklājīgi pirmajā vakarā pārrasties pie namatēva, par kuru galu galā neko īsti nezinu, nez cikos naktī. Tomēr, kad klusītēm ielavos dzīvoklī un ieslēdzu gaismu, konstatēju, ka neviena nav mājās. Uz galda stāv zīmīte ar pateicību par aicinājumu pievienoties un informāciju, ka šovakar Herardo jau bijis ieplānots cits pasākums. Neko, tad jau labi. Iepriekšējā pusgulētā autobusa nakts un vīna kombinācija iemidzina pāris minūtēs un tā arī nedzirdu Herardo pārrodamies.
16. aprīlis, 163. diena
