Pipari un slinkums

Vakardienas nogurdināti, dienu sākam vēlu un lēnām. Smejamies, ka šodien mūsu kustības līdzinās dzīvniekiem sliņķiem. Lai izvēdinātu galvu, aizčāpoju uz diezgan tālu esošu veikalu un sapērku proviantu pusdienām. Uz neko intelektuālu šodien neesmu spējīga, bet pagatavot ēst – to gan. Lēnā garā meistaroju savu iecienīto ķirbju – lēcu zupu, puiši snaikstās ap katliem un saka, ka dikti labi smaržojot. Man arī šķiet, ka būs gardi, līdz brīdim, kad fināla fāzē, aizrāvusies sarunā ar Rafaēlu, netīšām ieberu katlā teju puspaciņu balto piparu. Nu neko, ceru, ka būs mazliet pikanti, bet ir… drausmīgi pikanti. Cenšos glābt situāciju ar krējumam līdzīgu masu, bet diez ko sekmīgi tas nav. Laimīgā kārtā neesmu sabojājusi avokado salātus. Bet izsalkuši esam un, iepriekš izsakot atvainošanās un brīdinājuma kombināciju, lieku galdā piparu virumu. Es ar mokām pieveicu pusbļodiņu, Rafaēls, īpaši neslēpjot raudienu, pieveic veselu bļodiņu, bet Herardo pat izēd veselas divas un apgalvo, ka viss esot tieši tā, kā tam jābūt. Kā jau minēju, viņš ir diezgan pieklājīgs cilvēks.

Otrā dienas pusē esam atžirguši un Herardo piedāvā mums doties nelielā izbraukumā. Lecam auto, drīz vien jau esam tikuši ārā no pilsētas, vērojam saules apspīdētos vīnoglāju laukus un kalnus to fonā. Saku puišiem, ka biju paspējusi pēc tiem noilgoties – Buenosairesā un Montevideo bija jauki, tomēr tagad saprotu, cik ļoti man bija pietrūkuši pelēkie milži. Nonākuši vietā, kur beidzas ceļš, kāpjam laukā un pastaigājamies pār tiltiem virs upes. Tad apsēžamies, malkojam matē un vērojam vakaru satumstam. Man šovakar nav runājamais noskaņojums, bet puiši bliež par visām tēmām pēc kārtas – futbolu un politiku, meitenēm un dzīves jēgu.

Mājās atgriezušies, puiši nolemj aiziet pēc alus, bet pēc pāris minūtēm atgriežas tukšā. Rīt Mendozā ir vietējā reģiona vēlēšanas un tam par godu alkoholu šodien netirgo. Bet Argentīna neizceļas ar īpašu cieņu pret likumiem, tāpēc, apmeklējuši citu tirdzniecības vietu, viņiem izdodas tikt pie miestiņa. Es arī lēnām pabeidzu savas interneta lietas un pieslēdzos sarunām. Rādām Herardo Antarktīdas bildes, stāstām tur piedzīvoto. Tad Herardo grib zināt, kas ir geokešings, nolasu pusstundas „lekciju” par šo tēmu, bet tā kā ilustrēju stāstīto ar bildēm no Latvijas, lēnām lekcijas tēma mainās un es stāstu puišiem par Latviju. Rafaēls jau ir diezgan apgaismots, bet Herardo par mūsu valsti ir visai attāls priekšstats, ko nu cenšos mainīt. Dažreiz jūtos kā tāda brīvprātīga ceļojošā vēstniecība. Bet man ļoti patīk stāstīt par Latviju, galvenais atkal nenonākt ilgu varā.

18. aprīlis, 165. diena

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s