Labi būt Zanei jeb Pingvīna rezervācijas sāga

Kopš Pingvīna atnestās naudas dzīvoju kā uz adatām. Nav variantu, man ir jānonāk Antaktīdā, vienā vai citā ceļā. Esmu dzirdējusi, ka vislabāk ir vienoties, nonākt uz vietas Ushuaia pilsētā, bet es pagaidām esmu tālu no tās. Pārlidot pāri skaistākajām Patagonijas vietām arī negribas. Jau vairākas nedēļas cītīgi pētu internetā pieejamās iespējas, sarakstos ar ceļojumu aģentūru, kuru man ieteica vairāki avoti – Freestyle Travel Agency, kā arī vairākiem vietējiem cilvēkiem. Man ļoti gribas tādu kārtīgu Antaktīdas apskati, nevis aizbraukt līdz kontinentam, trīs reizes apgriezties ap savu asi un braukt atpakaļ.

Iesākumā biju iecerējusi braucienu veikt martā, bet pēc informācijas, kuru atrodu internetā, izskatās, ka pēdējie garie braucieni startē vien februāra beigās. Aģentūra atsūta pēdējās minūtes piedāvājumu uz 20. februāri, sākotnējo 15 995 USD vietā tagad cena ir 7000 USD. Tas, protams, pārsniedz pat Pingvīna dāsno sanesumu, bet brauciena apraksts atbilst visiem maniem trakākajiem sapņiem. Un vēl kāds jaukums – kuģis brauciena beigās nevis dodas atpakaļ uz Ushuaia, bet gan finišē Buenosairosā. Tas nozīmē, ka šajā gadījumā man nevajadzētu kulties atpakaļ uz ziemeļiem ar autobusu. Tā jau man nebūtu iebildumu ilgāk padzīvoties pa Patagoniju, kas man pagaidām šķiet visskaistākā vieta Dienvidamerikā (un visur citur pasaulē (izņemot Latviju, protams)), bet tā ir ne tikai skaista, bet arī dikti dārga. Pat guļot teltī un lētos hosteļos, ēdot veikalā pirktu pārtiku un daudz stopējot, reti kuru dienu izdodas iekļauties budžetā. Protams, biju arī sasapņojusies, ko tik labu nevarētu izdarīt, ja man izdotos tikt uz Antarktīdu ar mazākiem izdevumiem, nekā Pingvīns ir savācis, bet tagad sanāk, ka tomēr izmantošu visus savāktos līdzekļus.

12. februārī, piedāvājuma saņemšanas brīdī, vēl esmu Čīlē un man ir bažas, ka netikšu līdz Ugunszemei līdz 20. februārim, tāpēc aizrakstu aģentūras darbiniekam Gabrielam jautājumu lērumu un lūgumu precizēt marta braucienu iespējas. Tomēr doma par 20. februāra laivu nedod man mieru.

13. februāra rītā pamostos ar sajūtu, ka man ir jābrauc tieši ar to laivu. Nonākusi Los Antiguos, nopērku nakts autobusa biļeti līdz El Chalten – tas jau ir pusceļš līdz Ushuaia. Pārbaudu, ka no blakus pilsētas par salīdzinoši pieklājīgu naudu var aizlidot līdz galamērķim. Staigāju pa saulaino Los Antiguos un sajūta tikai kļūst stiprāka. 20. februāris. Teorētiski Pingvīnam bija dots termiņš – 19. februāris, mana vārdadiena. Un, nākamajā dienā – starts! Viss šķiet tik pareizi.

Atradusi internetu, aizrakstu aģentūrai – es laikam tomēr gribu izmantot jūsu piedāvājumu, vai tas vēl ir pieejams? 13. februāra vakarā, sēžot autoostā un gaidot autobusu, man šķiet, ka tomēr jāpārbauda e-pasts, pirms dodos nakts braucienā. Meitene, kas tirgo autobusa biļetes, ir tik laipna, ka ļauj izmantot savu datoru. Kā tad, ir atnākusi atbilde no Gabriela – uz šo kuģi palikusi viena brīva vieta par šo cenu, ja es to gribu, man jādod atbilde nekavējoties. Var jau būt, ka tā ir viņu taktika, lai liktu klientiem aši piekrist, bet nebrīnītos arī, ja tomēr tā būtu patiesība. Eh, ja braukt, tad braukt! Aizsūtu ziņu, lai rezervē to pēdējo vietu man, samaksāšu, kad nonākšu El Chalten. Nospiežu pogu „sūtīt” un priecīgi paziņoju meitenei, ka laikam tikko esmu rezervējusi savu Antarktīdas braucienu. Aiztaisu e-pasta logu un, ko es ieraugu – uz datora ekrāna dejo trīs priecīgi pingvīni.

IMG_6657

14. februāra rītā, nonākusi el Chalten, atveru e-pastu. Jā, tur priekšā ziņa no Gabriela, viss ir pagaidām rezervēts, bet nauda jāpārskata jau šodien. Viss jau būtu labi, bet visa El Chalten pilsēta ķer internetu ar vienu nabaga antenu un tas ir tik lēns, ka never vaļā pat internetbankas pirmo lapu. Sasodīts. Prasu recepcijas pusisim, vai ir jebkādas cerības, ka citur pilsētā iespējams tikt pie mazliet ātrāka interneta, bet viņš krata galvu – nē, tas visur ir vienādi draņķīgs. Atvainojos, bet saku, ka tādā gadījumā, visticamāk, jau šodien tupināšu ceļu uz nākamo pilsētu.

Cits hosteļa viesis iesaka apmeklēt interneta kafejnīcu ar stacionārajiem datoriem, varbūt tur man izdosies atrast kaut ko labāku. Līdz nākamajam autobusam man tāpat nav, ko darīt, tāpēc aizeju līdz pilsētas centram, bet datorkafejnīca vēl ir ciet. Satieku meiteni, ar kuru kopā sērfoju pie Kristiāna, viņa man iedod sava hosteļa paroli. Izmēģinu laimi ar šo internetu, bet tā ātrums ir tieši tāds pats kā manējā vietā – nekāds. Apvaicājos pēc padoma tūrisma informācijas centrā. „Ja jums šajā pilsētā izdevās atrast vietu, kur var atvērt e-pastu, jums jau ir ļoti paveicies”, darbiniece saka.

Nu neko, nav lemts. Eju atpakaļ uz hosteli gaidīt autobusu un skumstu par Fitz Roy kalnu, ko neredzēšu. Ienākot hosteļa foajē, rādu puisim aiz letes bēdīgu seju – nekā, braukšu prom. Bet turpat ir vēl viens jaunietis un prasa, kas man lēcies. Izstāstu viņam savu bēdu par internetu. „Nāc līdzi, varbūt tev izdosies pieslēgties no mana aģentūras datora”, Santjago piedāvā. Īpašas cerības neloloju, bet vismaz pamēģināšu. Ieraugot veco datoru ar tādu monitoru, kā mūsu skolas datorklasē, manas cerības pavisam saplok. Tomēr, internetbankas lapa šeit atveras. Atzīšos, nekad neesmu veikusi starptautiskos maksājumus, tāpēc milzu pārliecība, kas viss izdosies, man joprojām nav. Pirmais solis – pārkonvertēt valūtu, sanāk zibenīgi. Sāku aizpildīt visu nepieciešamo informāciju pārskaitījuma veikšanai, mēģinot atšifrēt daudzos bankas terminus. Neticami, maksājums aiziet, vien palamājas par dienas limita pārsniegšanu, sadalu maksājumu divās daļās. Esmu gatava puisi gandrīz vai bučot. Tomēr to nedaru, bet gan nopērku pie viņa divas autobusa biļetes – vienu uz šodienas pārgājiena punkta sākumu, otru rītdienai – uz kaimiņu pilsētu. Uz atvadām ieceļu arī Santjago savu eņģeļu kārtā.

IMG_6677

Nakamajā pilsētā, el Calafate, ir pieejams normāls internets. Bet, Gabriels raksta, lai pagaidām otru pusi naudas neskaitu, jo nav skaidrība par mana pirmā maksājuma likteni. Izrādās, kaut kur pa sarakstes burzmu, šie bija sūtījuši arī vēl vienu dokumentu, kurā norādījuši citu maksāšanas ceļu. Tā sarakstāmies vēl divas dienas – nauda joprojām skrien no Eiropas un ASV.

17. februārī ierodos Ushuaia pilsētā, no kurienes attiet kuģis, pēc naktsmītnes atrašanas uzreiz dodos uz aģentūru. Lai arī ir pavēls, Gabriels ir uz vietas un varam aprunāties „dzīvajā”. Maksājums joprojām nav sasniedzis mērķi, iedodu viņiem Swedbank kontaktus – lai sazinās, ja kaut kas nav skaidrs. Aizpildu arī dokumentu otra maksājuma daļas veikšanai.

Vakarā hostelī, gatavojot vakariņas, sāku pļāpāt ar amerikāņu meiteni, izrādās arī viņa plāno doties ceļā 20. februārī. Bet ar citu, daudz īsāka maršruta kuģi, bet par to pašu cenu. Uz manu kuģi vairs neesot brīvas vietas, Gabriels tomēr nav melojis. „Man teica, ka esot viens šaubīgs gadījums. Ja kāds maksājums „neizies cauri”, es varbūt tikšu uz garo braucienu”, amerikāņu meitene saka. „Zini ko, tas ir mans maksājums un tas izies cauri!”, es viņai atbildu un mēs smejamies par „mazo pasauli”.

Visu nākamo dienu klīstu pa nacionālo parku, bet, atgriežoties pilsētā konstatēju, ka nestrādā internets. Kad tomēr man izdodas pie tā tikt, no Gabriela ir labas ziņas un sliktas ziņas. Labā – mans maksājums ir sasniedzis mērķi, sliktā – viņiem neizdodas tikt pie otras naudas puses. Ir 18. februāra vakars.

Nakts vidū rakstu SOS vēstuli Swedbankai – kas par lietu? No rīta redzu atbildi – mans rūķis, Ilze no Alfas filiāles, ir aši konstatējusi problēmu un precīzi aprakstījusi, kas man jādara, lai to atrisinātu. Fū, lieta ir gana vienkārša un tehniska, ātri visu sakārtoju.

Ir 19. februāra rīts. Eju uz aģentūru, tur satieku Gabriela dzīves un darba kolēģi Sāru, arī viņa ir lietas kursā par manu „sāgu”. Kopā veicam otro maksājuma daļu, fū, viss aiziet. Sāga ir noslēgusies, es rīt dodos ceļā. Šķiet, ka kāds gribēja mani panerrot, lai pietaupītu labās ziņas tieši vārdadienai. Saņemu no Sāras informācijas kalnus, norādes par līdzi ņemamajām lietām, kopā atzīmējam kartē pirmo pasažieri no Latvijas, ko viņu aģentūra sūta uz Antarktīdu.

???????????????????????????????

– „Zini, man tev kaut kas smieklīgs jāpastāsta”, Sāra saka. „Kad Gabriels tevi ieraudzīja, viņš gandrīz nokrita no krēsla. Mēs bijām 100% pārliecināti, ka Zane ir vīriešu vārds, tāpēc tu biji ielikta trīsvietīgā kajītē kopā ar diviem kungiem.”
– „Nu, man teorētiski nav iebildumu”, smejos.
– „Nē, tas nav iespējams, tas būtu pretrunā ar kuģa politiku. Tāpēc mēs atteicāmies no aģentūras komisijas un ielikām tevi divvietīgā kajītē, kas teorētiski maksā 500 USD vairāk, bet tā bija mūsu kļūda”, Sāra paskaidro.

Dažreiz ir labi būt Zanei. Palūdzu Sāru nofotografēt mani ar Pingvīnu un dodos prom. Izeju no aģentūras un man ir vajadzīgas 5 minūtes, lai savāktos. Tā, viss ir noticis. Tagad aši pie darbiem – pastkartes, cimdi, cepure, pasts, veikals, internets. Vārdadienas sveicieni un laba brauciena vēlējumi. To ir tik daudz un tie ir tik sirsnīgi. Vēl pusnaktī saņemu paštaisītu video sveicienu no Bērziņiem Valmierā, par kuru sapriecājos tā, ka, ejot gulēt, mans smaids neietilpst uz spilvena.

10998394_990086917686604_2218227631965840696_n

Roka mazliet sāp no pastkaršu rakstīšanas, bet vairāk sirds, ka visi, kas piedalījušies Pingvīnā, nepaspēs izlasīt ziņu un atsūtīt savu adresi. Bet, sūtiet tāpat (kamzolim@gmail.com), ja nu man tomēr kaut kur izdodas noķert Internetu, sliktākajā gadījumā nosūtīšu kādu „paldies” vēsti pēc atgriešanās no baltā kontinenta. Un man ir vēl viena paldies ideja, ceru, ka iznāks forša!

No rīta mani ļoti iepriecina SOS bērnu ciemata vēsts, kas vēl labu ceļavēju: “Mēs – SOS bērnu ciematu ģimeņu saime – aktīvi sekojam līdzi Tavām gaitām un ceļojums uz Antraktīdu pat izvērtās kā vesela tēma: cik svarīgi ir uzdrīkstēties un iet uz savu mērķi! Bērni sagatavojuši sveicienu Tev vārda dienā, kā arī novēl labu ceļa vēju un turēsim īkšķus, lai tiešām izdodas satikt kādus pingvīnus!” Paldies!

SOS_berni

Nu, ko. Uz kuģa esot pieejams Ļoti Dārgs internets, tāpēc, visticamāk, nākamo reizi pie tā tikšu brauciena beigās Folklenda salās vai arī nonākot Buenosairosā – Čārlijs ir apsolījis mani sagaidīt un piebarot ar kārtīgu argentīniešu asado! Tā kā, visticamāk, uz tikšanos 13. martā. Paldies, paldies, paldies!

8 responses to “Labi būt Zanei jeb Pingvīna rezervācijas sāga

  1. Saprotu,ka esi kaut kur ceļā. Ar vēju un jūru un ledu(varbūt). Bet tomēr , katru vakaru parubinos te- mugursomas vīlē- vai nav kāda ziņā. Nē nav. Gaidi. Dzīve atkal māca pacietību. :) Lai Tev labi!

  2. Atpakaļ ziņojums: Latvijas blogāres apskats #38 (16.02.-22.02.). | baltais runcis·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s