Zemes malā, pasaules galā

„Tev arī šonakt bija gultas biedri?”, no rīta prasa kaimiņiene no pretējās gultas augšējā stāva. „Ko, kas?”, nesaprotu jautājumu. Izrādās, ka istabas biedreni izklaidējuši gultas kukainīši un tagad viņa apņēmīgi stiepj laukā no istabas savu matraci. Tfu, tfu, tfu, nē, mani par laimi šie likuši mierā, negribētos šos „par zaķi” vizināt uz Antarktīdu.

Paēdu brokastis, apmeklēju pastu un beidzot varu nosūtīt vienu porciju ar pastkartēm, ko nēsāju līdzi jau vairākas nedēļas. Tad sēžos pilsētas autobusā un braucu nacionālā parka virzienā. Uz to iet arī maršruta busiņi, bet tie maksā 100 peso vienā virzienā, bet šis – 7 peso, to man vakar izstāstīja vācietis Pauls. Tad nostājos uz ceļa un drīz vien jau noķeru mašīnu, kas mani aizvizina līdz parka ieejai, bet paši dodas tālāk citā virzienā.

Samaksāju ieejas maksu, brīdi paejos kājām, tad atkal paveicas dabūt mašīnu līdz vienas pārgājiena takas sākumam. Ir jau pavēls, divi dienā un takas maršruta ilgums tiek lēsts 3 – 4 stundas. Nekas, gaišs ir līdz desmitiem, gan jau galā nonākšu.

Taka ir lieliska – brīžam augšup, brīžam lejup, bet pamatā tā iet līdzeni. Pa mežu, gar okeāna krastu – esmu šeit viena pati ar vēju. Lielajā jakā pārāk karsti, bet novelkot to, mazliet vēsi. Tomēr izvēlos vēso pieeju – šodienas pasūtītāja Iveta vēlēja mazdrusciņ pasalt. Eju un domāju par Ivetu. PR lauciņa kolēģe, ar kuru iepazināmies sensenos laikos Rozenvalda piaršķiku nometnēs, gadu gaitā lēnām pārtapusi par draudzeni. Iveta ir izglābusi manu ASV ceļojumu, pēdējā brīdī aizdodot GPS, kā arī apčubinājusi pēc gara un karsta pārgājiena no Ventspils līdz viņas Akmeņraga bākas paradīzei. Vēl mēs kopā pērn izbraukājām Balkānus, jo ilgāks laiks paiet kopš šī ceļojuma, jo foršāks tas šķiet manās atmiņās. Īsāk sakot, Iveta ir viens foršs cilvēks, paldies par šodienu!

Takas malā laiski dirn pīles un ļauj man pietuvoties gandrīz metra attālumā, lai varu šīs kārtīgi sabildēt. Jā, ja jūs domājat, ka man izdevies nez kā noķert šos un citus putnu kadrus, tad ziniet, ka tas ir tikai dēļ putnu drosmes, jo manam fotoaparātam nav īpaši nopietns „zūms”. Kad Ošiņš man palīdzēja izvēlēties fotoaparātu, starp dažādām tehniskajām iespējām izvēlējos upurēt šo.

Taku man izdodas pievarēt divās ar pusi stundās, tad atgriežos uz ceļa. Vairākas mašīnas pavizina šurpu turpu, lai varu ielūkoties tālākajos parka nostūros. Šeit ir arī vairākas pārgājienu takas, kuru noiešanai jāvelta vismaz pilna diena, bet šoreiz tas izpaliek. Bet esmu tāpat ļoti priecīga – jūtos pietiekami apskatījusi nacionālo parku. Vienā brīdī man pretī pa ceļu nāk jaunietis un prasa padomu par dažām takām. Izstāstu, ko zinu un tad šis prasa, vai esmu redzējusi plāksni ar uzrakstu, ka šeit ir zemes mala. Nē, tādu es neesmu redzējusi, bet atpakaļ neiešu. Drusku jau žēl ir, varētu nobildēties. Noķeru pēdējo mašīnu – brīnišķīgs jauniešu pāris no Holandes aizved mani līdz pašām hosteļa durvīm.

Jā, arī Mauricio un Režina ir atradušies. Viņi ieradās Ushuaia vien 9 no rīta, jo desmit stundas bija pavadījuši, gaidot prāmi. Hostelī gaida nepatīkams pārsteigums – šodien pilsētā esot pazudis internets. Kad atgiezīsies, neviens nezina. Varbūt „Driznaks”, bet varbūt nē. Tas nozīmē, ka nevaru uzzināt, kā man veicies ar Pingvīnjautājumu risināšanu, kā arī nevaru sazināties ar Mauricio.

Labi, tad jādara kas cits. Par godu Ivetai, nolemju sameklēt kādu geo slēpni – pirmo Argentīnā un vienu no slēpņiem, kas atrodas tik tālu uz dienvidiem. Eju pēc koordinātām un, kur es nonāku – tieši pie plakāta, ka šeit ir Ushuaia, kas atrodas zemes malā, pasaules galā. Slēpni izdodas atrast uz skaitli trīs, šodien to bez manis izdarījuši vēl divi ļaudis. Kad esmu nolikusi slēpni atpakaļ vietā, ieraugu pie plakāta to pašu jaunieti, ar kuru par šo tēmu runājām parkā. Nosmejamies, ka esam laimīgi atraduši zemes malu un novēlam viens otram veiksmi tālākajā ceļā.

Man atkal ir beigusies nauda, bet šeit nevar atrast nevienu maiņas punktu – cik prasu padomu vietējiem, neviens neko nezina. Šodien nostopēju arī kādu pāri no Čīles, viņi ieteica apvaicāties šejienes čīliešu restorānos. Īpaši ne uz ko necerot, ieeju vienā – nē, viņi nemainot, bet sieviete mani pavada uz blakus esošu kopētavu, tur kaut ko varēšot sarunāt. Un tur var gan. Par vēl draņķīgāku kursu (10 000: 140) samainu mazliet naudu, bet labāk tā, nekā nekā – biju jau noskaņojusies uz bankomāta apmeklējumu.

Kopētavā redzu, ka šiem internets tomēr strādā, hmm, laikam būs atgriezies. Eju atpakaļ uz hosteli, bet nē – līdz turienei internets nav ticis. Lai gan administrators izmēģina visādus trikus, lai pierunātu šo darboties, nekas nesanāk. Labi, tātad jāiet ielās. Blakus ieliņā ir mīlīgs īru krogs un, pārliecinājusies, ka internets tur strādā, piesēžu uz kausu alus. Man blakus piesēž kāds motociklists no Buenosairosos, izmantoju iespēju apvaicāties, vai šis nav manījis manu GoPro īpašnieku. Rādu video, kā izskatās braucējs, bet šis saka: „cilvēks šajā gadījumā nav svarīgs, svarīgs ir motocikls, pēc tā var drīzāk kādu sameklēt”. Diemžēl moci nevienā video skaidri redzēt nevar, bet pēc pārējiem močiem šis izdara secinājumu, ka tie, visticamāk, ir bmw markas. Esmu uzrakstījusi e-pastus gan galvenajam moto braucienu organizatoram Patagonijā (kas izīrē tieši bmw), kā arī esmu nosūtījusi sērijas numuru GoPro ražotājiem – pagaidām nekādas atbildes.

18. februāris, 106. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 1 USD
Proviants 12 USD
Naktsmītnes 20 USD
Izklaide 15 USD
Citi 2 USD
Dienas bilance 50 USD
Ceļojuma bilance – 900 USD

2 responses to “Zemes malā, pasaules galā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s