Gabaliņš karnevāla Ugunszemē

Izguļos, paēdu lēnas brokastis un tad pa dārgo braucu uz lidostu – ar taksi. Autobusā visas vietas bija aizņemtas, ar kājām neaiziesi, stopēt un riskēt nokavēt lidmašīnu negribas. Ir jocīga sajūta atkal būt lidostā pēc tik ilgas pārvietošanās pa sauszemi. Bet šeit viss norit kā pa diedziņu – check-in, drošības kontrole, īss brīdis internetam, iekāpšana, paceļamies. Patagonija ir skaista arī no mākoņu skatu punkta – īpaši kalni, kurus kāds šeit izgreznojis ar sniega pūdercukuru. Man ir dažas lidmašīnas „dungādziesmiņas”, priecīgas un mazāk priecīgas. Šodien prāts un ēnas vedina bēdīgo virzienā, dungoju Coju:
“Но если есть в кармане пачка сигарет,
Значит все не так уж плохо на сегодняшний день.
И билет на самолет с серебристым крылом,
Что, взлетая, оставляет земле лишь тень.”

???????????????????????????????

Īsu brīdi pirms nolaišanās, lidmašīna uztaisa gaisā tādu kā palēcienu, kura rezultātā kuņģis palecas līdzi un lielākā daļa pasažieru ieaurojas, mazs asumiņa moments. Tad lidmašīna pietuvojas ūdens klajam un, kad jau šķiet, ka spārni tūlīt pieskarsies ūdenim, kāds pamet zem riteņiem melnu asfalta paklāju.

Ir gana agrs un pilsēta izskatās tuvu esam, tāpēc eju uz to kājām. Tā gan izrādās mazliet tālāk kā izskatījās, bet pēc stundas pusotras esmu klāt. Pirmais hostelis ir pilns, bet otrais nē – nolieku somu un dodos apskatīt pilsētu. Šodien pilsētā ir svētki, arī šeit notiek neliels karnevāls. Apsēžos uz asfalta kopā ar bērniem pirmajās rindās un brīdi knipsēju notiekošo. Tad dodos pastaigāties, ar vienu roku turot aizklātu foto objektīvu. Viena no šejienes karnevāla sastāvdaļām ir putu baloniņi, ar kuriem ļaudis viens otru apsmidzina, īpaši bērni un jaunieši. Skatoties no malas uz tīņiem, diezgan labi var noteikt, kurš te kuram patīk. Protams, arī nejauši garāmgājēji, kā es, tiek pie savas putu devas.

Tad sapērku veikalā proviantu pāris dienām un dodos uz hosteli, gatavot vakariņas. No Mauricio un Režīnas joprojām ziņu nav, izskatās, ka šie kaut kur iesprūduši ceļā. Hostelī, taisot ēst, sāku pļāpāt ar jaunu vācu puisi Paulu. Viņš dodas virzienā uz Santjago – tieši pretēji tam, kā es tikko esmu nonākusi Ushuaia. Esot netālu no Santjago, satiku franču puisi, kurš man iesniedza precīzu sarakstu ar vietām, kas jāredz šajā posmā – jāteic, ka tai lapiņai sekoju līdzi vairāk kā kartei vai ceļvežiem, un pieturas punkti ne reizi nelika vilties. Tagad varu atdarīt un izstāstu Paulam, kas kurā vietā ir bijis pats krāšņākais no mana subjektīvā skatu punkta.

Gulēt ejot, pārmiju pāris vārdus ar istabas biedru, arī no Vācijas, viņš rīt dodas mājās pēc vairāk kā divu gadu ceļošanas. „Esmu tā noguris no ceļošanas, man ir apnicis. Viss, es gribu mājās”, viņš saka. Ielienu zem segas un domāju, vai un kad pienāks brīdis, kad es teikšu to pašu.

p.s. Tā kā lidošana daļēji pieder pie Pingvīnavantūras, tad nolēmu to nelikt kopējos izdevumos. Pie sevis esmu nodomājusi – ja mana kopējā ceļojuma bilance pārsniegs – 1000 USD, tas būs pierādījums, ka esmu nepareizi noteikusi savu ceļošanas dienas budžetu. Bet pagaidām vēl nevēlos „padoties”. Apzinos, ka šobrīd ceļoju pa dārgāko Dienvidamerkas daļu, un citās valstīs man vajadzētu spēt būtiski reducēt izdevumus.

17. februāris, 105. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 20 USD
Naktsmītnes 20 USD
Izklaide
Citi 10 USD
Dienas bilance 50 USD
Ceļojuma bilance – 875 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s