Augšā un lejā diena

Stāsti

Arī šodien man neveicas ar „saimnieciskajām” lietām – viss ir ciet, jo Argentīnā, tāpat kā Brazīlijā, par godu karnevālam, ir brīvdienas. Izdodas vien atdot veļu mazgāties un tad eju uz ceļa pusi, esmu iecerējusi ar stopiem nonākt Ledāju nacionālajā parkā, kur var apskatīt lielāko no ledājiem, kuram var tuvumā nonākt parastie mirstīgie – Perito Moreno.

Soļoju ārā no pilsētas un pirmo mašīnu, kas mani paved dažus kvartālus, izdodas noķert ātri. Pēc tam stāvu ārpilsētas vējā un gaidu kādu auto, kas arī dodas pie ledājiem. Pēc pusstundas piebremzē tumšs reno, kurā sēd pāris no Brazīlijas. Pāris gan nav nekāds pāris – Mauricio un Režina iepazinušies whatsapp grupā, kurā vientuļi ceļotāji meklē ceļabiedrus. „Nē, mēs neesam kopā”, šie nebeidz apgalvot, bet pēc tā, cik draudzīgi abi pa brīžam iekausta viens otru, man ir cerība, ka tas drīzumā mainīsies.

Arī viņiem patīk fotografēt, tāpēc priecājos par katru apstāšanās pauzi, arī es, protams, nelaižu garām iespēju noknipsēt kādu kadru. Neesam vēl tikuši pat pusceļā, kad uzzinu, ka viņi rīt dodas uz Usuaia un ir ar mieru ņemt līdzi mani kompānijā. Cik lieliski! Tas man atrisinās lidmašīnas – autobusa dilemmu un varēšu ietaupīt kādu peso. Arī ceļabiedri ir labu labie – Mauricio ir eņģelis, bet Režina – ragana. Vismaz tā viņi sevi pasniedz. Mauricio uz muguras uztetovēti eņģeļa spārni, bet Režina vienkārši izskatās pēc raganas. Abi ar mani sarunājas jauktā portugāļu, spāņu un angļu valodās.

Sākumā biju domājusi, ka esmu nodrošinājusi transportu uz ledāju vienā virzienā, bet, tā kā esam norunājuši ceļot kopā arī rīt, šodien klīstam gar ledāju kopā. Salīdzinoši ar šo milzi, līdz šim redzētās ledus upes šķiet vien tādi ledāja bērniņi. Pēcpusdienas saule ir pieķērusies ledus smailēm un ik pa laikam atdalās un ūdenī ieplunkšķ kāds neliels gabaliņš. Nezinu, kas man liek uzstādīt filmēšanas režīmu, bet ar dažu minūšu starpību izdodas fiksēt video „globālo sasilšanu” – viens pēc otra ūdenī pazūd divi apjomīgi ledus kalni. Te pirmais video.

Lai arī skati ir iespaidīgi, labprāt tos neredzētu. Mēs esam šeit bijuši vien dažas stundas un šajā īsajā laikā esam redzējuši pārāk daudzu ledus gabalu izzušanu. Šeit arī otrais video.

Pēc apskates ejam uz mašīnu, apēdam brazīļu cepumus un manas sviestmaizes, tad dodamies atceļā. Šosejas malā stopē vēl divas meitenes un, tā kā mašīnā vietas pietiek, arī viņas tiek uzņemtas laipno braucēju mašīnā. Pilsētā izrādās, ka meitenes un brazīļi paliek vienā hostelī, es dodos uz savējo. Atsakos no piedāvājuma kopā iemalkot alu, mani gaida rakstu darbi. Sarunājam vien rīt 6 no rīta satikties šajā pašā vietā.

IMG_6695

Atgriežos hostelī, pagatavoju vakariņas. Viena no lētākajām receptēm ir – novārīt makaronus un sajaukt tos ar ceptu sīpolu un 2/3 tomāta (1/3 aiziet brokastmaizēm), kā arī siera pārpalikumiem, ja tādi ir pieejami. Ieturējusies, iekārtojos hosteļa vestibilā un rakstu. Ik pa laikam nodomāju, ka vajadzētu iet gulēt, rīt tomēr agri jāceļas, bet vēl gribas to un vēl gribas šito izdarīt. Esmu nolēmusi vakaru noslēgt ar šodienas bilžu izšķirošanu, tāpēc teju satrūkstos, kad ieraugu bildes oriģinālu parādāmies dzīvajā.

Mauricio apsēžas man blakus un ātrā spāņu, bet, iespējams, portugāļu mēlē man kaut ko sāk stāstīt. Es nojaušu teiktā saturu, bet apstādinu viņu, „Mauricio, lūdzu, lēnām un angliski”. Viņš pārslēdz valodu režīmu un manas bažas apstiprinās. Situācija ir mainījusies. Pirms vairākām dienām abi satikuši trīs jauniešus un sarunājuši, ka aizvedīs šos līdz vienai no pilsētām, kas atrodas pa ceļam uz Ushuaia. Viņi bijuši pazuduši un divas dienas neko nav atbildējuši uz whatsapp ziņām, tāpēc Mauricio nospriedis, ka puišu plāni mainījušies. Bet šovakar šie pēkšņi atkal uzradušies. Un, ja viņi netiks aizvesti, var nokavēt lidmašīnu. „Man ir tik ļoti žēl, es jūtos briesmīgi, ka tā sanācis”, Mauricio pārdzīvo. „Ei, nu beidz, viss kārtībā, es atradīšu citu risinājumu”, man nākas mierināt viņu. Protams, es neesmu priecīga par lieliskā plāna izmaiņām un jau esmu sasūtījusi visādas ziņas Ushaia esošajiem ļaudīm, kuras tagad nāksies atsaukt. Bet, dzīve ir dzīve, jābūt gatavam uz pēkšņiem pagriezieniem dažādos virzienos. Maricio, vēl pāris reizes atvainojoties un piesolot man kompensēt nezin ko, ja apciemošu Brazilju, kur viņš dzīvo, dodas prom.

Labi, ko man tagad darīt. Varbūt tomēr rītdiena jāvelta Torres del Paine apmeklējumam, bet nākamajā dienā jālido uz Ushuaia, ar autobusu es vairs nevaru paspēt. Hosteļa darbiniece paskatās uz mani visai šķībi, kad prasu, vai rīt ir iespējams doties uz Torres del Paine. Par spīti pusnaktij, viņa sazvana kādu personu un saka man, ka teorētiski esot iespējams, izbraukšana 5 no rīta. Labi, tas nekas, cik maksā. Virs 1000 peso. Paldies, šoreiz iztikšu ar fotogrāfiju aplūkošanu internetā. Varētu rītdienu veltīt iekavētajiem darbiem. Hmm, pārliecinājusies, ka lidojumu cena uz Ushuaia rīt un parīt neatšķiras, nolemju lidot jau rīt no rīta. Rezervējot biļeti, sākumā sistēma dumpojas, jo uzskata, ka māju nosaukums nav adrese, ierakstu kaut kādas muļķības, tad viss aiziet. Fū, maksājums noticis, internets izticis bez ierastajiem pārrāvumiem. Pagaidām gan uz e-pastu pienāk ziņa, ka biļešu starpnieki saņēmuši manu pieprasījumu, bet biļete sekos pēc pāris stundām. Ķīnas pieredze liecina, ka kādreiz biļetes vietā mēdz sekot arī atvainošanās – ups, par šo cenu mēs vairs nevarējām nodrošināt pakalpojumu, mēģiniet vēlreiz. Vēl pamanu, ka mistiskā kārtā esmu nopirkusi lidojumu dienas vidū, nevis no rīta, laikam man vajag izgulēties.

Paralēli Mauricio vēl man raksta atvainošanās ziņas Facebook un štuko variantus – ja mēs tos puišus aizvestu līdz viņiem vajadzīgajai pilsētai, tad tu ar autobusu tiktu līdz citai, mēs atbrauktu atpakaļ un tevi savāktu. „Ei, miers, viss kārtībā, ar labunakti. Es jau šodien ar jums lieliski izvizinājos un labi pavadīju laiku, paldies!”, rakstu pretim un izstāstu, ka esmu nopirkusi avio biļeti, tiekamies rīt Ushuaia. Vēl pēc pāris atvainošanās reizēm Mauricio apsola man uzsaukt alu Ushuaia. „Labi, lai būtu alus, arlabunakti!”, atvadāmies.

Pirms iemigšanas galvā nāk visādas „kāpēc” domas. Varbūt tā tam vajadzēja notikt, jo lidmašīnā satikšu kādu nākamo „posmu”. Varbūt man vajadzēja nonākt Ushuaia ātrāk un sakārtot lietas. Varbūt man… Ei, guli. Dažreiz burkāns ir tikai burkāns.

16. februāris, 104. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants
Naktsmītnes 21 USD
Izklaide 30 USD
Citi
Dienas bilance 51 USD
Ceļojuma bilance – 850 USD

2 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.