Saimniecības diena un festivāls

Šorīt ļauju sev izgulēties un tad mierīgi pāris stundas pastrādāju, esmu ievērojusi, ka rakstot vakaros lielā nogurumā, manu tekstu kvalitāte būtiski samazinās, daudz jēdzīgāk ir to darīt no rīta, ar skaidru galvu. Kad esmu pabeigusi aprakstus, aizskrienu uz veikalu un par pēdējo Argentīnas naudu nopērku šokolādīti savas vakardienas Pingvīnpalīgam. Vēl apmaināmies kontaktiem un nobildējamies kopā ar ar Sofiju, tad jau klāt ir mans autobuss uz el Calafate.

Īsti neceru uz lētu palikšanu šajā pilsētā – vairāki cilvēki ir mani brīdinājuši, ka dēļ tur notiekošā festivāla, visas naktsmītnes ir aizņemtas. Esmu jau atkal noskaņota gulēt teltī, tomēr autoostā ieteiktajā hostelī ir iespēja palikt lielā zālē ar gultām, ja vien esi ar mieru gulēt savā guļammaisā. Ne nu pirmā, ne nu pēdējā nakts guļammaisā, ka tik zem jumta, šodien atkal ārā trako vējš.

Atrisinājusi pirmo „saimniecisko” jautājumu, dodos risināt pārējos – jāizmazgā veļa, jāsamaina nauda, jāapmeklē banka, pasts, veikals. Šodien ir svētdiena, tāpēc vienīgais, ko man izdodas padarīt, ir samainīt naudu. Vienīgā vieta, kuru atrodu pilsētā, maina Čīles peso uz Argentīnas par izcili neizdevīgu kursu 10000:170 (Bariločē tas bija 10000:200). Bet esmu pilnīgi sausā un tas tāpat ir izdevīgāk nekā ņemt naudu no bankomāta, tāpēc samainu vienu kaudzīti. Pingvīna sakarā esmu saņēmusi daļēji sliktas ziņas, viss karājas gaisā un attiecīgi neļauj man atrisināt nākamos jautājumus.

Esmu arī novērojusi, ka nomāktu garastāvokli mēdz kliedēt labs ēdiens un kauss alus, tāpēc, nevarēdama pasākt neko labāku, metos pārtikas mierinājumā. Tas palīdz – pēc vakariņām nekas nav atrisinājies, bet situācija mani vairs tā nesatrauc. Nolemju rīt doties apskatīt Lielo Ledāju, kas atrodas 80 km attālumā, bet parīt doties uz Torres del Paine nacionālo parku, ko visi slavē kā īpaši skaistu esam. Pēc tam man jāizdomā, kā tikt līdz zemes malai – Ushuaia, lidmašīna ir mazliet dārgāka nekā autobuss, bet, protams, ātrāka. Ar autobusu toties var vairāk redzēt. Kārtējā dilemma, bet „par to es padomāšu rīt”.

Šovakar aizeju apmeklēt slaveno festivālu. Tautas daudz, bet nekas nenotiek. Pēc divu stundu gaidīšanas beidzot uz skatuves parādās vakara vadītāji un sveic visu Argentīnu ar šodien El Calafate notikušo maratonu „Argentīna skrien”. Tad pa skatuvi un mēli sāk grozīties vairāk un mazāk apģērbtas meitenes – iet vaļā modes skate. Stundu. Man jau sen apnicis skatīties uz pusplikajiem sievišķiem, kas met publikā dāvanas – kurpes, apģērbus un citus niekus no jaunākajām kolekcijām. Brīdī, kad viņas sāk reklamēt vietējo šokolādi un saldējumu, es jau pagriežos promiešanai. Bet, laimīgā kārtā, šī šova daļa ir garām un pēc vietējo radio slavenību pavārīšanās un pāris vecākus pazaudējušu bērneļu demonstrēšanas uz skatuves, sāk riktēties grupa. Meitene dzied tīri smuki un, spriežot pēc tā, ka viss stadions auro līdzi, laikam viņa ir diezgan slavena. Tomēr pēc trīs dziesmām notinos, gribas izgulēties. Esmu aizcīnījusies pa lielo vēju līdz hostelim, kad sāk līt. Cik labi, ka šovakar ir jumts virs galvas!

15. februāris, 103. diena

Izdevumi: