Pūce un dinamīts

Ceļamies pa tumsu, lai jau 6 no rīta būtu autobusa pieturā – tas ir vienīgais autobuss dienā, kas kursē gar nacionālo parku. Tāda pati situācija ir vakarā, vienīgais transports kursē ap septiņiem. Mūs samiegojušos izlaiž pie Quaquil nacionālā parka un sākam soļot uz ieejas pusi. Pie ieejas ēkas lodziņa piestiprināta zīmīte, ka parks tiek atvērts 8:30. Brīnišķīga koordinācija – vienīgais autobuss ierodas šeit 7 un parku atver pēc pusotras stundas. Pats parks gan ir uz vietas un mēs kopā ar vēl vienu interesentu grupu, pārkāpuši barjerai, ejam tālāk. Pēc kilometra mums pretī nāk aizgulējies nacionālā parka darbinieks un tomēr aicina nopirkt biļetes. Viens no ceļabiedriem ir tik laipns, ka ir ar mieru kopā ar darbinieku doties atpakaļ uz ieeju un nopirkt visiem biļetes – pieškiram viņam naudu un paldies.

Kā pirmo mērojam visgarāko taku, kas gan nav nekāda garā – nepilni 7 km abos virzienos. Tomēr tā pārsvarā vijas augšup, tāpēc nākas pasvīst. Bet taka ir brīnišķīga, jūtamies kā pasaku mežā. Takas malā aug augs, kas smaržo pēc pesto un mēs nospriežam, ka tas būs mūsu pirmais pirkums, kad tiksim līdz veikalam. Garām aizzumzina arī pāris kamenes, lapsenes un citi lidotāji. Īpaši daudz šeit ir putnu – pa ziediem šiverē kolibri, takas malā lēkā sarkankrūtīšiem līdzīgi putni, kas mūs kārtīgi nočivina par miera traucējumu. Daniela tēvs ir putnu vērotājs, tāpēc arī viņa acs ir ietrenēta saskatīt spārnotos radījumus. Vienā līkumā viņš apstājas un, acis samiedzis, lūkojas tālumā. Arī mēs ar Mišelu sasprindzinām skatus un pamanām uz sausa zara sēžam jocīgu putnu. Daniela fotoaparātam ir labs zūms un, nofotografējis putnu tuvplānā, viņš rāda mums bildi – pūce, gaišā dienas laikā!

P1050099

Takas galā ir skatu laukums, no kura var aplūkot ledāju no attāluma. Šķiet neticami, ka vēl pirms simts gadiem tas aizņēmis visu teritoriju līdz pat upei, tas ir tur, kur šobrīd iet taka. „Parasti mēs domājam, ka šādas izmaiņas notiek gadsimtu laikā”, saka Mišela, „bet, te, skaties – nieka simts gados izkusis vesels ledus kalns”. Bēdīgi apceram domu, ka pēc dažām paaudzēm, cilvēki, ja nebūs šo vietu pavisam uzlaiduši gaisā, daudzus ledājus varēs aplūkot vien fotogrāfijās. Tāpēc fotografējam kārtīgi.

Pēc tam nokāpjam apskatīt lagūnu, kuru veido izkusušie ūdeņi – šķiet, ka pienaini zaļganzilajam šķidrumam būtu jābūt siltam, bet tas, protams, ir ledus auksts. Šajā parkā daudzviet var nokļūt arī ratiņkrēslā sēdošie cilvēki, bet ne uz šīs takas – tā ir gana stāva un akmeņaina. Tomēr atceļā redzam, kā divi puiši stiepj vienu meiteni ar visu krēslu lagūnas virzienā, grib parādīt viņai arī vietas, kas ir nepieejamas.

Ap 12 esam izstaigājuši visas parka takas un apsēžamies ieturēt branču. Ceļabiedri mani pacienā ar vistas tortiljām, es viņus ar cepumu drupačām, tas ir vienīgais, ar ko varu dalīties, jo vakar, aizrāvusies ar GoPro video skatīšanos un interneta meklēšanu, sagaidīju visu veikalu aizvēršanos.

Ieturējušies, dodamies atpakaļ uz ceļu, gribam pamēģināt aizstopēt līdz Apburtajam mežam, kas atrodas 30 km attālumā. Mašīnas nestājas un mēs atkal nolemjam pastaigāties. Pēdējo pusstundu šķiet aizdomīgi kluss, mums garām brauc vien ceļa būves smagie, vezdami piekabēs akmeņu kravas. Pēc brīža arī saprotam, kāpēc. Esam nonākuši līdz būvdarbu posma sākumam – ceļš ir slēgts no 13 – 17. Ir 13:30. Arī kājiniekus neielaiž, šodien ceļa darbos piedalās Dinamīta kungs. Neko, atpūtinājuši kājas lagūnas krastā un izsapņojušies, ka mūs atpakaļ varētu aizvest kāds kuģis, slejamies augšā un dodamies atceļā. Smagie joprojām kursē un prasām strādniekiem, kas dežūrē pie ieejas, vai šie mūs nevar aizvest vismaz to mazo gabaliņu līdz akmeņu karjeram. Nē un nē, firmas politika to nepieļauj.

Labi, sākam vien soļot paši. Tagad jau sagurums kāpj pa ausīm ārā un mēs pukojamies uz firmas politiku. „Ziniet, kas ir, tāpat mēģināsim”, saku pārim, „ja nu šoferi ir citās domās kā politika”. Ar smagu šņācienu apstājas jau pirmā mašīna – dūšīga sieva, kas prot savaldīt oranžo monstru, māj mums, lai tik lecam iekšā. „Muchas, muchas gracias”, tencinām šoferīti par iespēju noīsināt mūsu gājumu.

truck

Pie karjera lecam laukā un jau labākā noskaņojumā soļojam atpakaļ uz nacionālā parka ceļu, no kura griežas laukā mašīnas, lai dotos atpakaļ uz pilsētu, mēs negribam gaidīt vēl četras stundas, kas atlikušas līdz autobusam. Šoreiz mums uzsmaida veiksme, jau otrā mašīna ar tukšu pikapu mūs aizvizina līdz Puyuhuapi centram.

Vispirms iegādājamies autobusa biļetes rītdienai – stopēt vietā, kur ceļš tiek slēgts uz visu dienu, nav diži gudri. Tad nopērkam ēdamo, kempingā aprijam pāris maizītes un lienam teltī uz pēcpusdienas snaudu – agrais rīts un lielā staigāšana ir izsmēlusi mūsu spēkus. Nošņācam stundas trīs, tad paēdam kopīgas vakariņas – Mišelai un Danielam ir visi ēst gatavošanas „pribambasi”, uzvārām makaronus ar tunci. Pēc tam dodamies interneta un kūkas medībās. Interneta vieta šodien ir slēgta, es, slapstoties gar sētu, noķeru vāru signālu, lai konstatētu, ka GoPro vīra meklējumi nav diez ko veikušies, YouTube klipam ir vien daži simti skatījumu. Bet dikti grūti kaut ko „menedžēt” ar kompi stāvot sētmalē. Man atkal iekrājusies arī neatbildēto vēstuļu kaudzīte, jācer, ka nākamajā pilsētā izdosies atrast naktsmājas ar internetu.

  1. februāris, 95. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 3 USD
Pilsētas transports
Proviants 20 USD
Naktsmītnes 5 USD
Izklaide 7 USD
Citi
Dienas bilance 35 USD
Ceļojuma bilance – 646 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s