Vai pasaule tiešām ir maza?

Stāsti

7 no rīta esmu sapakojusies, izmazgājusi matus aukstā dušā un gatava ceļam. Precīzs kā pulkstenis kempinga teritorijā ieripo Sergio džips. „Klau, es jau domāju, ka tu ieradīsies Dienvidamerikas septiņos”, ķircinu viņu. „Tikai ne tad, kad jāpaspēj uz lidmašīnu”, Sergio paskaidro. Dodamies ceļā un jau pirmajā pagriezienā aiz kalniem iznirst maza un spoža varavīksne. Kalnu upes un paši kalni, zemu staigājoši mākoņi – aiz mašīnas logiem zib brīnišķīgs rīts.

Pēc pusotras stundas brauciena esam nonākuši Santa Lucia ciematā, kur mūsu ceļi šķiras. Uz atvadām debesis uzzīmē vēl vienu varavīksni. Pateicos Sergio, atvados un dodos uz slavenā ceļa Carretera Austral sākumu. Tas gan nav tik dzīvības pilns, kā biju iztēlojusies. Aizbrauc labi ja viens auto desmit minūtēs un pagaidām visi šoferi rāda, ka mēros „mazu ceļa gabaliņu”. Pamanu, ka auto kustība notiek pārsimts metrus tālāk, kur mašīnas griežas iekšā un ārā no kāda ceļa būves uzņēmuma, un dodos ķert auto uz turieni.

Tieši viens tāds celtnieku auto arī man pietur. Divi ceļa vīri, kas brauc kontrolēt paveikto darbu, ir ar mieru pa ceļam pavizināt arī mani. Kādā brīdī viņi apvaicājas, kā mani sauc un es uzdodu pretjautājumu. „Hektors un Viktors”, šie atbild un priecīgi smejas par savu vārdu līdzīgo skanējumu. Vīri mani paved uz priekšu krietnu gabalu un izlaiž nekurienes vidū, kur beidzas viņu apgaita.

Sāku soļot uz priekšu – stopējot kādreiz ir forši arī izstaigāties un citreiz arī mazs noiets ceļa gabaliņš var būt no svara – kā vakar, kad noķēru Sergio. Garām pabrauc daži auto, bet neapstājas. Arī nākamā mašīna, kas pietur, ir ceļa remonta brigāde – šie gan mani aizved vienus kilometrus desmit, bet paldies par to pašu.

Atkal soļoju uz priekšu un drīz vien aptur nākamā mašīna – divi čīliešu jaunieši bauda atvaļinājumu. Ar viņiem tieku līdz La Junta – pilsētai, kas atrodas vairāku ceļu krustojumā. Pulstenis ir tikai 12 un esmu jau veikusi lielāko ceļa daļu, kuru šodien biju iecerējusi, ļoti labi. La Junta man izdodas atrast bibliotēku ar internetu, kas gan ir slēgta. Tas man netraucē ieriktēties koridorā, ieņemt vienīgo brīvo elektrības kontaktu un mirkli pašiverēt internetā. Sāk gribēties ēst – brokastīs esmu apēdusi vien pāris cepumus. Atrodu mazu maiznīcu un nopērku proviantu pusdienām. Iešu atpakaļ uz ceļu un, kamēr gaidīšu auto, ieturēšos.

Pilsētas galā redzu, ka man ir konkurenti – tur ar mugursomu kaudzi stopē kāds pāris. Apsveicinos un apjautājos, cik ilgi šie gaida. Ziņas nav labas – jau teju trīs stundas un mašīnu plūsma šeit esot neticami šķidra. Labi, saku, ka pārbaudīšu arī savu veiksmi un, ja man apniks, nākšu ar šiem socializēties. Nosēžos ceļa malā, sataisu maizītes, ieturos. Jauniešiem taisnība – šī nav veiksmīga vieta. Pēc 40 minūšu gaidīšanas jūtos nogarlaikojusies un eju iepazīties ar pāri tuvāk. Mišela un Daniels ir no Anglijas, pa Dienvidameriku ceļo aptuveni pusgadu. Pļāpājam par dzīvi, mēģinām arī stopēt, bet nekas labs mums nesanāk.

Tad garām brauc autobuss, kas ved ceļa strādniekus mājās un, vairāk koķetējot ar šoferi, nekā cerot uz apstāšanos, paceļu roku. Tavu brīnumu, šis tomēr apstājas. Mēs jau teju bijām gatavi padoties, bet tagad, lai arī autobuss brauc vien 10 kilometrus tālāk, nolemjam kāpt iekšā – vismaz nomainīsim dekorācijas vietai, kur gaidīt.

Atobuss mūs izlaiž pie kāda būvlaukuma un mēs sataisāmies uz ilgu gaidīšanu. Sāk smidzināt un mēs galīgi neesam priecīgi – arī angļi pirms pāris dienām pamatīgi izmirkuši un kādu laiku lietu nevēlas redzēt. Bet, mums uzspīd laime vēl viena ceļa strādnieka izskatā. Braucam uz priekšu līdz nonākam auto rindas galā – ceļš ir slēgts dēļ remonta darbiem. Mazliet pagaidām, bet tad mūsu šoferis ar paziņojumu „Soy mehanico. Esmu mehāniķis” pabrauc garām visām citām mašīnam (kas mūs nepaņēma, ha) un iebrauc būvdarbu posmā. Pusē viņš mūs izlaiž un ķeras pie saviem mehāniķa pienākumiem, ielienot ekskavatora slimajā vēderā.

Saprotam, ka tuvākajā laikā mums neviena mašīna „nespīd” un sākam iet uz priekšu kājām. Visi strādnieki mūs priecīgi sveicina, viens pat uz mirkli aptur darbus, lai mēs varētu tikt garām. Katrā ziņā ir interesanti un esam priecīgi, ka mums ir nevis jānīkst auto rindā vai ceļa malā, bet varam izbaudīt šo mazo piedzīvojumu.

Vienā brīdī Daniels ir aizgājis pa priekšu, bet mēs ar Mišelu pļāpādamas soļojam nopakaļus. Pēkšņi manu uzmanību piesaista priekšmets, kas mētājas ceļa malā. Deviņi pērkoni, tā tak „GoPro” kamera. Paceļu to – jā, mazais aparāts nolūzis no turētāja un nokritis ceļmalā. Joks ir tāds, ka pie Rikija pirms pāris dienām apspriedām tēmu, vai man vajadzētu tādu iegādāties.

Lēnām tuvojas laiks, kad atvērs ceļu un, noskatījuši labu vietu stopēšanai, apsēžamies pagaidīt – šodien ar visu smago somu esmu nostaigājusi kilometrus desmit un jūtos sagurusi. Jā, ceļš ir vaļā un mašīnu kolonna.. priecīgi brauc mums garām. Kad tā beidzas, nopūšamies un veļam atkal somas plecos – būs vien jākāto tālāk. Pag, tur nāk vēl dažas mašīnas. Pēdējā no tām apstājas un mēs tiekam ielādēti smagā piekabē. Kopumā tās saturs izskatās šādi: kaudze ar mugursomām, astoņi stopētāji, divi velosipēdi un Harley Davidson motocikls ar blakusvāģi – diezgan jautra kompānija. Šis auto mūs aizvizina līdz vietai ar nosaukumu, kuru nekādi nevaru atcerēties – Puyuhuapi. Angļu pāris ir nolēmis nakšņot šeit un, tā kā jau ir seši vakarā, un aiz muguras septiņas noķertas mašīnas, nolemju arī es mest mieru, esmu nonākusi ļoti tuvu nacionālajam parkam, kuru vēlos apmeklēt. Atrodam mīlīgu, mājas pagalmā iekārtotu kempingu – tajā var tikt pat pie karstas dušas un elektrības kontaktiem.

Pieslēdzu pie datora GoPro – jā, viss strādā. Tajā ir daudzi video, kurus noskatoties esmu secinājusi, ka kameru šodien ap vieniem pazaudējis kāds angliski runājošs motociklists, kas ceļo pa Dienvidameriku trešo dienu kopā ar vēl vismaz 2 močiem. Lai kā man patīk šī spēļmantiņa, domāju, ka arī īpašnieks pēc tās ilgojas (viņam gan ir vēl viena tāda), tāpēc pamēģināšu ielikt šo video Youtube un Facebook – pajautāsim pasaulei, varbūt izdosies atrast īpašnieku. Jeb citiem vārdiem sakot, noskaidrosim, vai pasaule tiešām ir maza?

  1. februāris, 94. diena

 

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 13 USD
Naktsmītnes 5 USD
Izklaide
Citi
Dienas bilance 18 USD
Ceļojuma bilance – 636 USD

2 komentāri

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.