„Meitenes, celieties, jūsu pietura”, mums sauc autobusa konduktors. Paķeram savas mugursomas un pusaizmigušas izveļamies uz šosejas lietū. Netālu ir autobusa pietura ar nojumi, skriešus metamies uz to. „Klau, varbūt paēdam brokastis un pagaidām, kamēr lietus rimsies?”, piedāvāju savām ceļabiedrenēm un viņas šo domu atzīst par gana prātīgu esam.
Šodienas laika prognoze solīja, ka līdz 9 rītā līs, pēc tam diena noskaidrosies un varēsim to pavadīt saules sabiedrībā, tāpat arī rītdienu. Tāpēc kopā ar vācu Lindu un franču Elodī esam optimisma pilnas šajās dienās uzrāpties līdz ledājiem. Lai tiktu uz ledāju pakāji, iesākumā jānonāk aptuveni 50 km tālāk, esam iecerējušas stopēt.
Kad beidzam brokastot, arī lietus ir beidzis mērcēšanu, sākam soļot uz savu sānu celiņu, kas ved uz kalnu. Ieraugot mazo, akmeņaino ceļu, mūsu optimisms mazliet noplok. Kad esam pusstundu sēdējušas ceļa malā un tikmēr garām ir pabraukusi tieši neviena mašīna, topam pavisam domīgas. „Tā ir tava vaina”, saku Elodī. „Mašīnas ierauga ceļa vidū stāvošo smuko Lindu, piebremzē, ir gatavas griezt iekšā, bet tad pamana tevi, ātri piespiež gāzi un mūk projām”. Elodī atbildi pieklājības vārdā šeit nepublicēšu. Mums ir izveidojies savs iekšējais, drusku skarbais humors, un bieži uzjautrināmies viena otru ķircinot.
Vēl pēc pusstundas paņemam somas un ejam uz priekšu, mums kāds garāmgājējs izteica versiju, ka varbūt no nacionālā parka ieejas kursē mikroautobuss. Šķiet, ka izkustoties esam iekustinājušas kustību – pēkšņi sāk braukt arī busiņi. Tomēr tie visi ir organizētu ekskursiju pārstāvji un tādus dīkdieņus kā mēs uzņemt nevēlas. Prasām padomu arī parka sargiem, šie neko gudrāku par stopēšanu un sarunāšanu mums nevar ieteikt. Labi, paiesimies vēl kādu gabaliņu, gan jau kaut kas brauks garām. Kad esam kādu brīdi gājušas, Elodī jautā, ko mēs atbildējām sargam, kad šis prasīja, vai esam nopirkušas ieejas biļeti nacionālajā parkā. Elodī jautājumu dzirdējusi pa ausu galam, kamēr runājusi ar kādu mašīnas šoferi. Mēs ar Lindu saskatāmies. Neviena no mums nav sapratusi jautājumu. Es, droši vien kā parasti šādās situācijās, esmu muļķīgi smaidījusi un mājusi ar galvu. Jau tā spāņu valodu nav viegli saprast, bet argentīnieši nerunā pat tajā, bet gan savā „šņāceņu” valodā, kuru es nepavisam nesaprotu. Tā mēs muļķības vārdā esam augsti paceltu galvu iesoļojušas pa nacionālā parka galveno ieeju neko nemaksājot. Nevarētu teikt, ka par šo faktu justos dikti apbēdinātas.
Drīz vien garām brauc busiņš, kas par diezgan bargu naudu – 150 peso, ir ar mieru mūs aizvest. Īsi apspriedušās, piekrītam – ir jau gana vēls. 12 dienā esam nonākušas kalna pakājē un varam sākt savu pastaigu. Pirms tam reģistrējamies informācijas centrā – darbiniece iesākumā noprasa, vai mums ir guļammaiss, telts, lukturītis, pirmās palīdzības komplekts un veselais saprāts. Mums ir viss, izņemot pēdējo. Labi, ne jau par saprātu viņa prasīja, bet gan to, vai mums esot pieredze kalnos. Godīgi atzīstam, ka vērā ņemamas pieredzes mums nav. Lai tikai piesargājoties, viss būšot labi. Darbiniece liek parakstīties uz lapas, ka mums ir viss ekipējums un iedod kopiju – tā jāiemet pastkastē atpakaļceļā – tā viņi var nokontrolēt, cik kāpēju ir atgriezušies un cik apēduši lāči. Vēl viņa mūs informē, ka palikšana refugio Otto Meiling maksā 200 peso, bet telts vieta – 75 (tik nesapratām vai par telti vai no deguna). Tiekam arī pie kartes un maršruta izklāsta.
Priecīgi soļojam uz priekšu – saulīte silda, lietus savaldījis putekļus, ceļš pagaidām iet diezgan horizontāli – tīrais prieks un līksme. Spriežam, ka mēģināsim noskatīt vietu teltij pa ceļam, lai augšā nav jāmaksā par palikšanu. Īstenībā mēs to nemaz nevaram atļauties – bijām gatavojušās uz pastaigu pa mežonīgu dabu un, tā kā mums ir līdzi gan telts, gan ēdamais, uzskatījām, ka nauda šajā pārgājienā nebūs nepieciešama – katrai līdzi ir vien simboliska summa „katram gadījumam”.
Viena no ceļa norādēm ietver vārdu „linda”, tāpēc safočējam viņu pie tās. Uzraksts atgādina Lindai pirmo dienu, kad viņa ieradās Bariloche. Viņa bija sarunājusi tikšanos ar Rikiju autoostā, bet, protams, abi nezināja, kā otrs izskatās. Kad satikušies, Linda stāstījusi Rikijam, ka viņa iepriekš piegājusi pie cita puiša un jautājusi, vai viņš ir Rikijs? Uz ko Rikijs atbildējis, ka viņam gājis daudz ļaunāk. „Iedomājies, man bija jāiet pie visām meitenēm autoostā un jāprasa: „Eres Linda? Vai tu esi Linda?”. Tikai ķeza tāda, ka spāņu valodā vārds „linda” nozīmē „skaista”.
Esam gājušas jau pāris stundas un pagaidām nekas neliecina, ka šis maršruts nav piemērots iesācējiem, kā tas bija norādīts ceļvedī. Pusceļā ieturam pusdienas, uzpildām ūdens pudeles un attopamies ceļa sākumā, kuram dots nosaukums „līkloču taka”. Šaura, stāva taciņa ved kalnā, kuram neredz galu. Līdz ar mūsu pirmajiem soļiem uz šīs takas, uz zemes sāk krist arī pirmās lietus lāses. Pavisam drīz skatu uz kalnu iepretim aizsedz balta lietus siena, mūs mazliet pasargā koki, tomēr neglābjami topam aizvien slapjākas un taka zem mūsu kājām, aizvien slidenāka.
Esmu iepalikusi, bet pēc meiteņu gavilēm saprotu, ka esam sasniegušas posma beigas. Par to saņemam arī Pērkontēva apsveikumu – viņš iebliež zibeni mazāk kā kilometra attālumā no mums, nepaspēju noskaitīt pat līdz „1”. Taka ir kļuvusi divreiz platāka, bet koki – divreiz mazāki. Pagaidām slēpjamies zem lielajiem kokiem un spriežam, kā rīkoties tālāk. Zibeņi šaudās visapkārt un mēs diskutējam – vai lielāks risks ir atrasties zem kokiem vai klajā laukā, kā arī par to, vai būtu vērts mazliet pagaidīt lietu pierimstam – izskatās, ka šobrīd esam negaisa epicentrā. „Zināt ko”, saka Elodī, „mani daudz vairāk uztrauc ūdens zem kājām nekā ūdens gaisā”. Viņa baidās, ka taka pārplūdīs un mūsu tikšana uz priekšu būs vēl sarežģītāka. Labi, ejam.
Man šķita, ka esmu iegādājusies labu lietus apmetni, bet izskatās, ka tam ir savas izturības robežas. Jūtu, ka lēnām top slapja jaka zem tā, pēc tam krekliņš, pēc tam viss pārējais. Mūsu zābakos jau sen ir katrā pa purva ezeram, kas žļurkst ik uz soļa. Lietus i nedomā stāties, bet zibeņi šaudās ap mums brīžam viena, brīžam septiņu kilometru attālumā.
Kad nonākam pie pēdējā posma, lietus mazliet protas un pārtop smidzinātājā, bet sākas cita nelaime. Akmeņainā kalna galotne ir bez kokiem, tas ļauj vaļu vējam. Tā kā esam pilnībā izmirkušas un šortos, tas nav visai tīkami. Somā ir arī garās bikses, bet tās saliedēt nedrīkst, tad vakarā nebūs nekā sausa, ko pārģērbt. Tā nu vējš priecājas par mūsu plikajiem stilbiem, droši vien uz sniega fona izskatāmies diezgan amizanti. Pēc pusstundas kāpiena ar atvieglojumu ieraugām tālumā kādu ēku – tai jābūt mūsu refugio.
Vēl pēc pusstundas esam to sasniegušas un klūpam pār slieksni iekšā. Tur jau priekšā ir pilns ar tādiem pašiem slapjiem elementiem – citi jau pārģērbušies un izskatās diezgan omulīgi, citi drebinās tāpat kā mēs. Pirmām kārtām novelkam slapjās drēbēs (tas ir – visu, kas mugurā) un uzvelkam sausās (visu, kas ir somā). Es izceļos ar īpašu gudrību – neesmu paņēmusi otru zeķu pāri (būšot taču tik saulains). Izgriežu slapjās zeķes un nolieku žāvēties. Ir grūti atrast kādu brīvu vietu – visās malās karājas slapjas zeķes, jakas, bikses, apakšbikses un citi apģērba gabali – šķiet, lietu šodien dabūjuši visi.
Pārģērbušās, sapulcējamies uz apspriedi. Ko darīt? Naudas iekšā gulēšanai mums nav. Ja samaksāsim par telts vietu, mums nebūs naudas atpakaļceļam. Mēs apsveram iespēju gan pa kluso uzcelt telti vai pat nakšņot iekšā ar cerību, ka neviens mūs nepamanīs un neko neprasīs, kā arī „godīgo” variantu – aiziet un pateikt, ka mums nav naudas, bet esam pārsalušas un izmirkušas, vai nevaram palikt par mazāku samaksu.
Elodī vispār ir diezgan pikta un nav gatava maksāt neko. „Šis pārgājiens, kuru bijām paredzējušas veikt bez īpašiem tēriņiem, mums jau šobrīd ir izmaksājis tik dārgi, es pat teorētiski neesmu ar mieru maksāt 75 peso par gulēšanu teltī, tas ir pāri manam budžetam”, viņa saka. Es būtu gatava maksāt jebko, ja man būtu līdzi nauda. Man ir sajūta, nē, drīzāk pārliecība, ka man šonakt ir jāguļ zem jumta. Jau pirms tam nejutos spīdoši, bet tagad mani krata drebuļi, kakls ir aizgājis ciet un vispār jūtos kā pēdējais sūds – morāli un fiziski.
Atstāju meitenes un, par spīti aukstumam, uz brīdi izeju ārā, man šķiet, ka vajag izraudāties, tā teikt, nolaist tvaiku, tad varēšu padomāt. Kamēr es tur sēžu ar tādu trīcošu lūpu, iznāk viens no puišiem, kuru redzēju rosāmies virtuves daļā.
– „Klau, vai tu šeit esi boss?”, uzrunāju viņu.
– „Nē, bet es šeit strādāju”.
Esmu vienprātīgi nolēmusi iet godīgo versiju.
– „Klau, situācija ir pagalam muļķīga. Mēs bijām domājušas gulēt teltī, bet esam pārsalušas un gribam gulēt zem jumta, bet mums nav līdzi nauda”, stāstu un jūtu, ka tūlīt sākšu kaukt.
– „Ai, tas jau nekas. Jūs varat samaksāt, kad atgriezīsieties Bariločē”, puisis paskaidro.
Ok, tieši tik vienkārši. Es jau biju visādi izdomājusies, ka varētu naudu aizņemties no kāda laipna cilvēka vai kā, bet te risinājums labu labais – var vienkārši samaksāt vēlāk. Raudiens izbeidzas un eju atpakaļ pie meitenēm ar labajām ziņām.
– „Klau, man ir risinājums”, saku ierodoties.
– „Jā, mums arī”, viņas atbild un prasa, vai es vēlos sākt.
– „Nē, nē, droši, stāstiet”.
– „Nu, tu paliec gulēt šeit iekšā, nezinu, mēģināsim sarunāt labāku cenu, bet mēs aizņemsimies tavu telti, pakāpsim atpakaļ līdz koku zonai un nakšņosim tur, bet no rīta atkal satiksimies”, Elodī klāsta, ko šīs izdomājušas.
Izstāstu meitenēm par iespēju maksāt Bariloče, bet Elodijasprāt, tas nav risinājums – viņa nav gatava principā tērēties šim pasākumam. Es neesmu gatava domai, ka manas nu jau draudzenes, sals lietū un vējā, kamēr es tupēšu siltumā, tāpēc nāku klajā ar citu priekšlikumu.
– „Viss, beidzam diskutēt, es jums uzsaucu šo nakti zem jumta”.
– „Tev tas nav jādara”.
– „Zinu, ka nav. Bet pēdējā laikā cilvēki ir bijuši tik dāsni pret mani, es gribu kādam „atriebties” un es varu to atļauties”.
– „Nu, nezinu”.
– „Eu, nu kas ir. Ļaujiet taču man vismaz vienu vakaru izlikties par „rich bitch”.
– „Jā, un tad mums šonakt būs jādara tas, ko tu vēlēsies”, Elodija savelk analoģiju ar manu 20 eiro projektu.
– „Protams, tieši tā!”.
Elodijas piebilde ir atnesusi mums smieklus un tie izkliedē saspringuma mākoņus virs mūsu galvām. Nolemts, ejam ieņemt matračus. Meitenes rāpjas uz otro stāvu, es pieeju pie puiša un saku, lai viņš man iedot bankas konta numuru jau tagad, ja nu mēs netīšām aizmiegam.
– „Hmm, man vajadzētu kaut kādu garantiju, apliecinājumu, ka tu samaksāsi”, viņš domīgi saka.
Man nav līdzi ne tikai nauda, bet arī dokumenti. Principā es nevaru neko pierādīt.
Mēs esam katrs savā letes pusē, bet diezgan tuvu. Es paskatos viņam acīs, ieturu pauzi, tad lēnām saku: „Es samaksāšu”.
„Labi”, viņš pieņem manu skatiena garantiju.
Tas nu būtu nokārtots un arī es eju uztaisīt midzeni. Meitenes vēl rosās, es paķeru mūsu vakariņas – lēcu kastīti un eju lejā uz virtuvi, Elodī izteica domu, ka uzsildītas lēcas vispār būtu laime, mēģināšu to noorganizēt. Atkal pieeju pie puiša un prasu, vai šeit ir atļauts izmantot virtuvi, esmu redzējusi citus viesus tur rosāmies. „Nu, teorētiski tas maksā 75 peso, bet vai tu kaut ko daudz gribēji darīt?”, viņš prasa. Rādu lēcu kastīti un saku, ka tikai uzsildīt šīs. „Ā, tik vien tā darba, dod šurp”. Puisis saber novārītās lēcas katliņā un uzliek uz uguns.
Es apsēžos maliņā, dīvānā zem slapjo drēbju šņorēm, lai pagaidītu. Man nekad nav mazāk interesējis tas, kā es izskatos. Ir pilnīgi vienalga, cik netīras un smirdīgas ir drēbes, ka tikai sausas. Par sausām zeķēm es vispār tagad atdotu pus karaļvalsti. Bet ir labi. Galvenais – ir puslīdz silti, viss ir atrisinājies. Tagad, kad tam vairs nav nekāda pamatojuma, atslābums un pārgurums atnes atlikto raudienu. Bet visvairāk tas puisis pie vainas. Kāds, kuram pases vietā var liecināt ar skatienu un kurš brīdī, kad būtu jāgatavo vakariņas maksātspējīgai publikai, par brīvu silda lēcu virumu trim muļķēm.
Tās divas drīz ir klāt un, paskatījušās uz mani, prasa, vai ar mani notiek skumjas vai alerģija. Izberzēju acis un saku, ka alerģija. Apsēžamies pie galda un es viņām rādu, ka mūsu virums sildās un drīz būs gatavs. Izstāstu arī, ka tas notiek tā puiša laipnības vārdā.
– „Kurš, tas smukais ar bārdu?”, viņas prasa.
– „Tas pats”.
Šīs mirkli vēro puiša rosīšanos un Linda nāk klajā ar versiju, ka viņš ir eņģelis. Lēnām pārejam pie sarunām par puišiem un drīz no mūsu galdiņa puses atskan tāda zviegšana, ka cilvēki sāk atskatīties. Eņģelis mums atnes lēcas baltā šķīvī un trīs karotes. „Jūs man tikai pasakiet, ja jums vēl kaut ko vajag”, viņš piebilst. Mēs sagriežam lēcām pa virsu mazliet sieru un šķiņķa pārpalikums no pusdienām, vienu svaigu burkānu un piciņu sviesta. Gandrīz ideālas vakariņas. Dikti kārojas karsta tēja. Eņģelis mums ir atnesis ūdens karafi un glāzes kā pieklājīgajiem viesiem, bet ķermenis šovakar grib pēc iespējas vairāk siltuma. Kad puisis nākamreiz soļo garām, vaicājam, vai viņš var uztaisīt tēju, bet nevis krūzītē, bet Elodī mazajā termosā. Jā, protams. Drīz mums tiek atnesta tēja, mēs dodam 30 peso, kā cenrādī norādīts.
– „Nē, nē”, viņš atgaiņājas un smaida, „tas no manis”.
– „Kā tevi sauc?”, gribu zināt.
– „Djego”.
– „Paldies, Djego!”.
„Ou, Djego, mūsu eņģeli sauc Djego”, meitenes saldi novelk, kad šis ir prom. Man īstenībā ir pragmatisks iemesls, kāpēc gribu zināt viņa vārdu. Esmu nolēmusi, atgriežoties civilizācijā, aizsūtīt refugio saimniekiem ziņu, cik pie viņiem viss ir forši, cik atsaucīgi darbinieki te strādā, īpaši piesaucot Djego.
Dzeram karsto tēju un saldajā piegraužam cepumus. Rādu meitenēm savas plikās kājas, kas uzliktas uz kartona gabala, lai nesalst un saku, ka mazliet šobrīd izskatos pēc bomzīša. Elodī paceļ melno miskastes maisu, kas nolikts uz grīdas viņai blakus un saka, ka jūtas man cienīga kompānija. Tā zvaigājot, esam pavakariņojušas un, pateikušās Djego, dodamies uz matračiem.
Esmu uzsegusi pa virsu guļammaisam arī telts pārklāju, vismaz kāda siltuma kārta vairāk. Mana siltā jaka joprojām ir viegli mitra, tomēr nost nevelku, labāk mitra, nekā nekāda. Šeit, augšas guļamtelpā, nav tik silts kā lejas virtuvē, tāpēc pēc brīža jūtu, ka drebuļi atgriežas. Manas ceļabiedrenes priecīgi šņākuļo, es drebinos pa guļammaisu vēl pāris stundas, līdz beidzot iemiegu. Pirms iemigšanas noveltu šo dienu savai jogas biedrenei Odrijai – viņa bija vēlējusi kādu uzmundrināt vai pabarot, šovakar savā ziņā esmu izdarījusi abus.
Pamostos nakts vidū – ir karsts. Sanākušie cilvēki iesildījuši telpu, arī ķermenis atguvis savu iekšējo siltumu. Viss telts pārvalks no iekšpuses ir slapjš no kondensāta, nometu to malā un guļu tālāk. Tāds diži ciešs miegs man nesanāk, pēdējo stundu vaktēju modinātāju un saullēktu.
Norunātajā laikā purinu abas meitenes, laiks doties uz izrādi. Visgrūtāk ir uzvilkt kājās joprojām slapjās zeķes un zābakus. Bet, kad iekustas, nav tik traki. Pārāk silti arī nav, tāpēc izeju ārā, ietinusies guļammaisā. Linda ar Elodī pēc brīža atgriežas tādā pašā paskatā un saka, ka es esot radījusi modes tendenci 2016-tajam gadam.
Sākumā kalni ir tumši uz sarkanu debesu fona – tādu, kuru bildē mierīgi varētu noturēt par saulrietu. Lēnām top aizvien gaišāks, vietā, kur ausīs saule, uz brīdi parādās purpursarkans pleķis. Pirmo saule sasilda mākoni virs kalnu smailēm, tad lēnām pieskaras arī tām, pēc tam devīgi pārklāj visu balto ledāju. Ak, rīta krāsas. Drebošiem pirkstiem staigāju ap refugio un cenšos iemūžināt vismaz apjausmu par šejienes skaistumu. Kā man gribas, lai šeit būtu mani kolēģi no foto „pulciņa”- tie, kuri pa īstam to māk. Tomēr dažas bildes man šķiet jaukas un nospriežu, ka šodiena ir gana vērtīga, lai arī to kādam veltītu – manai paralēlās klases biedrenei Inesei Stūrei – Goldmann, kas pasūtīja Īpaši Skaistu Bildi. Inese, paskaties pastkastē, manuprāt, tajā ir visskaistākā no bildēm.
Meitenēm sen ir apnicis mani gaidīt un viņas ielīdušas guļammaisos pasildīties. Purinu augšā bez žēlastības – jādodas ceļā, kamēr gaisma nav galīgi saplakusi. Apēdam pāris brokastu maizītes un, kamēr ceļabiedrenes vēl pakojas, es dodos ceļā. „Jūs mani tāpat drīz panāksiet, es apstāšos uz katra stūra”.
No visiem refugio iemītniekiem esmu izgājusi pirmā un rīts ir pilnībā manējais. Tāpat kā kalni, mākoņi, saule, pat ledājs. Cik savtīgi! Man ļoti patīk iet vienai, bet patīk arī doma, ka no muguras soļo cilvēki, kuri vajadzības gadījumā var tev palīdzēt. Meitenes mani panāk pēc stundas, īsi pirms akmeņainā posma beigām. Šodien ceļš izskatās pavisam citādāk – saule silda, putniņi čivina. Tomēr, kad kāpjam lejā pa līkumoto taku, pašas neticam, ka esam šeit uztrausušās pa visu trako lietu, pat lejup kāpjot tā šķiet gara un stāva.
Lejā nonākam ap pulksten vieniem, sagurums pamatīgs. Neesam atmetušas cerību vismaz atpakaļceļā doties ar stopiem, tomēr ceļš izskatās nedabīgi kluss. Elodī nodod atpakaļ kopiju, kas apliecina, ka esam atgriezušās dzīvas un veselas. Viņa arī noskaidro, ka līdz četriem mums nav nekādu cerību tikt atpakaļ – uz šejieni ved vienvirziena ceļš, pa kuru noteiktās stundās var braukt vienā, bet citās – otrā virzienā. Neko, apēdam pēdējās maizītes, atritinām paklājiņus, izvelkam guļammaisus un koka pavēnī liekamies uz auss. Šoreiz es izslēdzos pēc pāris minūtēm – šī ir labākā diendusa, kādu varu atcerēties.
Īsi pirms četriem mums izdodas atrast pāri labākajos gados, kas ceļo divatā un šodien atgriežas Bariloche. Ideāli. Satilpstam aizmugurējā sēdeklī, brīdi pļāpājam ar vedējiem, bet tad šie saka, ka mēs varam droši gulēt, ja vēlamies un to mēs vēlamies. Bariloche viņi mūs izlaiž pavisam tuvu Rikija mājām un, nopirkušas proviantu vakariņām, ejam mājās. Pie Rikija ieradusies nākamā meiteņu porcija, paēdam visi kopā. Viena no viņām prasa, cik ilgi mēs jau šeit esam. Es atbildu, ka nezinu, droši vien kādu nedēļu. „10 dienas tu šeit esi”, Elodī mani izlabo. „Es esmu nedēļu, bet, kad ierados, tu jau biji pavadījusi te trīs dienas”. Sasodīts, kā tas laiks skrien.
Šovakar mums nav vēlmes trakulīgi ballēties vai sarunāties ar svešiem cilvēkiem, mēs joprojām esam tādā kalnu un savstarpējās draudzības noskaņā. Un arī nogurušas. Tāpēc okupējam manu istabu un uztaisām atsevišķu „roomparty”. Nekāds „party” gan tas nav, mēs apmaināmies bildēm un vienkārši izmantojam iespēju uz atvadām veltīt viena otrai kādu ne pārāk piedienīgu jociņu. Pēc pusnakts aizeju apskaut Rikiju un pateikties par fantastisko laiku šeit. Pēdējās samīļoju meitenes. Ar Elodī vienkārši brīdi pastāvam apskāvušās, nerunājam neko. Arī Linda man pieķeras kā dadzītis, saka paldies un pamatīgi samulsina: „Zane, es šajās dienās esmu tik daudz no tevis mācījusies.” Pasarg dies’, labi, ka rīt šķiramies, kamēr nabaga bērns vēl kaut ko nav no manis iemācījies. Jā, tā nu ir sakritis, ka mēs visas rīt dodamies prom no šejienes – katra uz savu pusi.
3., 4. februāris, 91., 92. diena
Izdevumi:
„Tālais” transports | 15 USD |
Pilsētas transports | – |
Proviants | – |
Naktsmītnes | 50 USD |
Izklaide | – |
Citi | – |
Dienas bilance | 65 USD |
Ceļojuma bilance | – 640 USD |
Ilga
Paldies! … skaisti…kaut kā tā …saldi smeldzīgi palikās … labi,ka tās slapjās zeķes notur realitātē 🙂
Kristīne
Tik krāsains apraksts, ka pielavījās motobraukšanas pieredze ar slapjām zeķēm, kurpēm un prieku par minimālu siltuma oāzi arī vienkāršā mājvietā. Un kur bez Odrijas! Sveiciens enģelim Odrijai no comment ailes!
L.
Aizrautu elpu skatījos Tavas brīnumskaistās kalnu bildes. Bijām domājuši, ka mājās gleznu vietā labprāt piekārtu kādu kalnu bildi. Šīs būtu vairāk nekā labas kandidātes! Lasot jūsu piedzīvojumus, nevaru sagaidīt pavasari, kad varēs atgriezties kalnos. Pagaidām priekšā pārgājiens tumsā ar sniega kurpēm.
saka, ka cilvēks ir laimīgs, kad viņš nezina, cik ir pulkstenis. Manuprāt, par Tavu ceļojumu un sajūtām kaut ko ļoti labu liecina fakts, ja nojuka pat dienu skaits, kas pavadīts pie Rikija. 🙂
10. dullāko ceļojuma mirkļu izlase | mugursoma.lv
[…] http://kamzolis.com/2015/01/22/kas-vulkanam-vedera/ Pārsalšana Argentīnā pie ledājiem: http://kamzolis.com/2015/02/05/engelis-kalnos/ Vējainais kāpiens Čīlē ar britiem: http://kamzolis.com/2015/02/11/vejiem-lidzi/ Tibetiešu […]