Šokolādes ekspertes un kaķis teltī

Arī šodien mēs neaizgājām pārgājienā. No rīta Bariloche, kur parasti saule priecē no rīta līdz vakaram, gāž tā, ka neredz tuvējos kalnus, zibeņi šaudās uz visām pusēm. Rikijs mūs pa ceļam uz darbu izlaiž autoostā, mēs nopērkam biļetes kopējam braucienam rīt un katra savējās – ceturtdien es beidzot virzos tālāk, kaut kāds ārprāts, kā te visur var iesprūst.

Pēc tam mēs aizbraucam uz pilsētas centru, esam nodomājušas apmeklēt muzeju, kurā var labāk izprast šejienes vēsturi. Rikijs mums vakardienas izbraucienā ieskicēja dažas tēmas un radīja interesi. Piemēram, viņš stāstīja, ka daudzi šejienieši neieredz mapuče. Vēsturiskā tauta, kuru spāņu iekarotāji padzinuši no tagadējās Čīles teritorijas uz kalna otru pusi Argentīnā, ierodoties iznīcinājuši šejienes tautas, kas atšķirībā no mapuče, kas ir mednieki, bijuši daudz miermīlīgāki un līdz tam, neviena netraucēti, nodevušies zemkopībai. Pēc tam spāņi atkūlušies arī līdz šejienei un piebeiguši daudzus mapuče. Bet tagad mapuče pārstāvji piesaka vēsturiskās tiesības uz zemi, kas īstenībā viņiem nepienākas. Čīles valdība neko viņiem nedodod, bet Argentīnas, kas Rikijaprāt, nav īpaši gudra, gan mēdzot pakļauties spiedienam. Arī korupcija palīdzot. „Bet, tas ir tikai mans viedoklis”, uzsver Rikijs, „daudziem tas ir pretējs.” Viņš atzīst, ka tā ir jūtīga tēma un par to, līdzīgi kā politiku vai reliģiju, labāk nestrīdēties.

Tomēr šodien ir pirmdiena un muzejs ir ciet, tā arī paliekam bez papildus informācijas. Joprojām traki līst un manas ceļabiedrenes – franču Elodī un vācu Linda, saka, ka tas ir īsti piemērots laiks, lai baudītu šokolādi. Iesprūkam vienā no šejienes daudzajiem šokolādes veikaliņiem (Bariloche ir slavena ar šokolādi) un es rādu meitenēm, ka jāpaņem rindas numuriņš.
– „Tas ir tiem, kas grib iepirkties”, saka meitenes.
– „Vai tad mēs negribam?”.
Abas man velta tādu „Zane, nu tiešām” skatu un Elodī ar smaidu vēršas pie pārdevējas savā perfektajā spāņu valodā – viņa gadu studējusi Argentīnā: „Atvainojiet, vai mēs varētu pagaršot šokolādi?”.

Pārdevēja izceļ no letes otras puses trauku ar diezgan pieklājīga izmēra šokolādes gabaliņiem, mēs paņemam katra pa vienam un ar īstu šokolādes ekspertu sejas izteiksmi notiesājam to. Pateicamies un dodamies prom. Uz nākamo šokolādes veikalu. Mēs pagaršojam baltu un brūnu, viengabalainu un pildītu, apaļu un kantainu šokolādi. Pēc kāda desmitā veikala meitenes atzīst, ka laikam šodienai pietiks, būsim gana sadegustējušās. „Te kaut kur nedod degustēt arī kafiju?”, es katram gadījumam noprasu.

Tad ejam pirkt man māju. Lieta tāda, ka tālāk uz dienvidiem kļūst aizvien grūtāk atrast palikšanas iespēju – ir tūrisma pīķa sezona un viss ir aizņemts (un dārgs), tāpēc esmu nolēmusi nopirkt telti. Jau pirms pāris dienām veicu izpēti – man vislabāk patika viegla vienvietīgā telts, bet tā par skādi maksāja virs 300 dolāriem, drusku pa skarbu. Tāpēc uzliku aci uz divvietīgu namiņu par 111 dolāriem. Bet arī tik man nav. Esmu samainījusi visas savus dolāru rezerves, bet tā nav pat puse no nepieciešamās summas. Izmantot bankas karti Argentīnā ir neprāts. Tad par 1 USD var dabūt aptuveni 8 USD, uz ielas 12 – 13+, atkarībā no vietas un veiksmes. Biju domājusi samainīt Čīles naudu, kura man netīšām iegadījusies līdzi. Bet, sarēķinu, ka arī ar to nepietiks. Bet, pagājušās nakts vidū pār mani nāca patīkama apskaidrība – attiecībā uz Čīles naudu biju kļūdījusies par vienu nulli sev nelabvēlīgā virzienā. Šodien samainu teju visu un man pietiek gan teltij, gan vēl dažām dienām. Man ar lielām grūtībām ir izdevies sarunāt nākamo kaučsērfinga vietu Argentīnā, bet pēc tam jau atkal „ieslēpošu” Čīles teritorijā, kur tikšu pie skaidras naudas.

Nonākusi mājās, nevaru nociesties un uzceļu jauno telti istabas vidū. Kamēr es skatos, kā stiprināt ārējo apvalku, pa atvērto ieeju teltī ielavās Akmentiņš, Rikija kaķene. Viņai tur tīri labi patīk – kādu brīdi kaķis ķer ēnas un savus iedomu tēlus. Izstāstu meitenēm, ka Latvijā ir tradīcija jaunā mājā pirmo ielaist kaķi; izskatās, ka arī šejienes minči ir pazīstami ar šo paražu. Akmentiņš ir ielas kaķene, arī abi dukši, kas cilpo pa pagalmu, kādreiz bijuši klaiņojoši suņi, līdz Rikijs šos adoptējis.

Otro dienas pusi pavadām gatavojot ēst, laiskojoties un bakstoties pa datoru. Es beidzot varu „savilkt galus” Pingvīnam, to izdarījusi uzreiz jūtos kā vecu parādu nokārtojusi. Tagad gan jāiet gulēt, rīt bez variantiem dodamies divu dienu pārgājienā (ar manu jauno telti!), autobusa biļetes ir nopirktas, vairs nekādu atrunu!

  1. februāris, 90. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports 1 USD
Proviants 8 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi 111 USD
Dienas bilance 120 USD
Ceļojuma bilance – 625 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s