Gaidīta Argentīnā

Man bija arī doma stopēt uz Argentīnu, bet atturēja robežas šķērsošanas jautājums. Galā jau tiktu, bet būtu drusku sarežģītāk. Un, godīgi sakot, Pingvīns ir mani mazliet nogurdinājis, gribas dažas stundas sēdēt autobusā, skatīties pa logu un sagremot notikušo. Un autobuss ir lieliska vieta, lai rakstītu, teju kā jebkura cita, kurā lāga nav, ko darīt, un nav pieejams internets.

Čīles – Argentīnas robežu šķērsojam bez problēmām un pēc nepilnām septiņām stundām autobuss piestāj San Martin de los Andes pilsētā. Biju rakstījusi kaučsērfinga namatēvam Kristiānam, ka ieradīšos ap septiņiem, bet vēl nav pat pieci vakarā. Un vispār – uz pēdējo ziņu, ka ieradīšos dienu vēlāk, viņš vispār nav atbildējis, tāpēc tāda droša pārliecība, ka šovakar būs, kur gulēt, man nav. Jā, starp citu, tas droši vien atkal bija Kosmosa pirksts – uz iepriekšējo dienu visas autobusa biļetes bija izpirktas, bet tā tam bija jābūt, jo citādāk es nebūtu iepazinusies ar paradīzes īpašnieku Rikardo un dzirdējusi viņa ieteikumus par dažām dullām ceļošanas iespējām.

Labi, atpakaļ tagadnē. Jāiet vien uz Kristiāna norādīto vietu un jācer, ka viņš būs mājās. Ierodoties jaunā vietā, es vienmēr jūtos kā GPS, kas vēl nav noķēris satelītus – it kā man ir labas orientēšanās spējas, bet, kamēr neesmu sapratusi, uz kuru pusi ir kurš virziens, jūtos apsamaldījusies. Arī šoreiz apeju apkārt visai autoostai, kamēr noķeru savus virziena „satelītus”. Tālākais ir pavisam vienkāršs, Kristināns iedevis ļoti labus norādījumus.

Jau pa gabalu redzu, ka māja ir vaļā un pagalmā notiek rosība, fū. Ieeju pa vārtiņiem un dodos pie cilvēkiem pagalmā. Rūpīgi nopētu vienīgo vīriešu dzimtes pārstāvi, lai saprastu – vai viņš ir šejienes saimnieks vai tāds pats viesis kā es. Profila bildes mēdz diezgan radikāli atšķirties no realitātes, tomēr šoreiz nospriežu, ka šitas nebūs īstais. Tāpēc pēc apsveicināšanās prasu, vai Kristiāns ir mājās. Nē, neesot, tikko aizgājis uz mūzikas festivālu. „Ā, tu arī te paliec, ej vien iekšā, noliec somu, jūties kā mājās,” viesi mudina. Kristiāna māja atgādina nelielu hipiju hosteli, bez manis viņš šonakt uzņem vienu mūzikas grupu no festivāla, meiteni no Peru, pāri no Argentīnas un vēl vienu sievieti ar mazu puiku, nezinu no kurienes. Vēl viena meitene, kas pagalmā uzbūvējusi telti, izrādās nemaz nav kaučsērfere. Viņa ceļo ar velo un šonakt pilsētā nav varējusi atrast palikšanas vietu – dēļ festivāla viss ir pārpildīts. Kad braukusi garām Kristiāna pagalmam, palūgusi atļauju šeit pārnakšņot, ko Kristiāns, protams, nav liedzis.

Nolieku somu un teju uzreiz dodos atpakaļ uz centru – esmu izsalkusi un mazliet nobažījusies, kā uzvedas Pingvīns, tik ilgi atstāts bez uzraudzības. Pirms tam viena no meitenēm samaina man dolārus uz peso. Šajā valstī radikāli atšķiras valūtas kurss, ja izmanto kredītkarti vai bankomātu, ir jāmaina nauda „uz ielas” – to man teica visi, kas pabijuši Argentīnā.

Centrā atrodu kafejnīcu pilnu ar vietējiem (labas kvalitātes zīme) un sēžos nost. Jau šķiet, ka tūlīt tikšu pie interneta, kad saplīst viena no elektrības kontakta pārejām, bet dators ir uz miršanas robežas. Apvienojot Makgaivera pieeju un padomju pieredzi, palūdzu oficiantei skoču un tas, kā vienmēr, ir spējīgs atrisināt teju visas sadzīves problēmas. Tad gan pasūtu alu un internetu, un bažīgi ielūkojos ekrānā. Jā, arī vakariņas pārmaiņas pēc pasūtu – kāds kolēģis vienā no darbavietām man iemācīja, ka uzvaras ir jānosvin. Pingvīns ir pelnījis tartu (hmm, kā tulkot?) ar sieru, rukolu un tomātiem. Ņamm!

Internets atnes teju tikai labas ziņas, man pat ir sajūta, ka daži „līdzjutēji” priecājas gandrīz vairāk par mani. Un arī dažas privātas vēstules, kuras lasot atkal nošņurkājos no sirsnības. Ielikusi netā autobusā tapušo gabalu un atbildējusi uz privātajām ziņām, dodos festivāla virzienā.

Tur atpazīstu vienu no mājās redzētajām meitenēm un prasu viņai, kurš ir Kristiāns. Viņa man norāda uz puisi sarkanā T-kreklā ar melnu hūti, kurš pie skatuves ar milzīgu fotoaparātu cenšas noķert Īsto kadru. Pagaidījusi, kad viņš to ir paveicis, pieeju klāt un iepazīstinu ar sevi kā vienu no simts cilvēkiem, kas šobrīd uzturas viņa mājā. „Zane, tu mani atradi, kā tu mani atpazini, es tevi gaidīju!”, un tad attopos apskāvienā. Esmu samulsusi no tik sirsnīgas sagaidīšanas un mazais skeptiķis manī bubina, ka droši vien jau biji aizmirsis par mani vai vispār nezini, kas es tāda. Bet nu kāda starpība. Kristiāns dzīvē izskatās tikpat smuks kā bildē, vienīgi citādāks. Un sirsnīgs viņš tiešām ir bez gala – cilvēkmīlestība lien pa ausīm laukā, to var redzēt pa gabalu.

Kādas pāris stundas nodirnu, kā mēs to iesaucām, Kristiāna ložā – uz betona apmales netālu no skatuves. Koncerts ir nesen sācies un nakts vēl ir jauna, bet es gan ne pārāk, tāpēc kopā ar vēl vienu meiteni dodos gulēt, diena autobusā ir darījusi savu. Pienākot pie mājas durvīm, nokaunos pēc pilnas programmas. Pie tām piesprausta zīmīte: „Zane, esmu festivālā. Tas ir tur un tur, tu mani varēsi atrast tā un tā. Tiekamies!”. Tiešām gaidījis.

22., 23. janvāris, 79., 80. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports 21 USD
Pilsētas transports
Proviants 24 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi 20 USD
Dienas bilance 65 USD
Ceļojuma bilance – 512 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s