Kam jānotiek, notiksies jeb Pingvīna piedzimšanas jaušības

„Es mazliet priecājos, ka jūs rīt pazudīsiet no šejienes”, ar vieglu humora dzirkstelīti acīs saka mājas saimnieks Rikardo. Izrādās, ka es, ienākot mājā, taisnā ceļā esmu ieņēmusi vietu pie galda, kas ir iemīļotākā Rikardo darbavieta, kad viņš šeit uzturas. Tur nākot vislabākās idejas. O, jā. Tās nāk gan sēžot pie galda, gan guļot gultā, kas atrodas tai pašā vietā, tikai stāvu augstāk. Droši vien šo nedēļu esmu pavadījusi āderu krustpunktā. Starp citu, tur radās ne tikai Pingvīns, bet vēl divas idejas, kas var gadīties, nebūs zemē metamas. Bet vēl nav pienācis to laiks. Nē, naudu neprasīšu :).

Tā, ka – āderes „vainīgas” pie Pingvīna radīšanas. Vai varbūt mans rokas mājiens Mišelai Arekipā? Mēs ar Džouvī un citiem ceļabiedriem ieturējām pusdienas tirgus burzmā, kad garām netīšām gāja Mišela, amerikāņu meitene, kas kopā ar mums piedalījās Limas bezmaksas ekskursijā. Viņa jau gandrīz bija pagājusi garām, kad pamanīju meiteni, sāku māt, viņa pagriezās un pienāca pie mūsu galdiņa. Blakus Džouvī bija brīva vieta un viņa apsēdās tur. Tas bija piecu minūšu jautājums – viņi bija sarunājuši kāpt 6000 augstā kalnā un pēc tam kopā doties uz Čīli. „Everything happens for a reason”, atvadoties teica Mišela un aizgāja savu ceļu. Es domāju, ka tas attiecas tikai uz viņiem abiem, tobrīd nezināju, cik ļoti arī uz mani.

Ja Mišela būtu pagājusi garām, tad Džouvī neuzturētos tik ilgi Rikardo mājā. Kad mani Kosmoss uz turieni novirzīja, viņš jau būtu prom. Un es nevarētu atpūsties paradīzē un man nebūtu tukša galva – bez rūpēm par naktsmājām, autobusiem, ēdienu. Tur nebūtu vietas Pingvīnam.

Ja es nebūtu tīrījusi tualetes podus Limas hostelī, es nebūtu iepazinusies ar Džouvī, kurš tur apmetās kā viesis. Viņš nebūtu uzsaucis man trīs dienas, mēs nebūtu ceļojuši kopā un tik ļoti sadraudzējušies. Viņš nebūtu mani uzaicinājis uz paradīzi.

Ja es nebūtu gribējusi divas nedēļas bez maksas slaukt govis Čīlē, es nebūtu uzrakstījusi vēstuli fermerim, kas dzīvo pie Valapraiso. Ja viņš nebūtu gada sākumā pārcēlies uz vietu pie Pukonas, es nebūtu braukusi uz Pukonu. Ja es nebūtu braukusi uz Pukonu, es neatrastos tajā pašā vietā, kur Džouvī, un nebūtu nonākusi paradīzē.

Cik daudziem maziem sīkumiem bija jānotiek, cik daudz zvaigznēm jānostājas pareizā leņķī, lai es tiktu uz Antarktīdu. Varbūt tas bija, kā mēs mēdzam teikt, zvaigznēs ierakstīts.

„Redzi, es taču zināju, ka man vajadzēja tev uzsaukt tās trīs dienas”, atvadoties smejas Džouvī, „Tikai toreiz es nezināju iemeslu, man bija sajūta – vajag un viss.” Es arī ilgi nezināju, kāpēc Džouvī atsūtīts manā dzīves ceļā. Vienu brīdi man šķita, ka tāpēc, lai es satiktu Mišelu, esmu šo meiteni iemīļojusi no sirds. Vienu brīdi, lai es satiktu Rikardo – viņš man jau ir iedevis nākamo sapni – tādu ar burām, ko turēt. Varbūt tāpēc, lai vienkārši manu dzīvi krāšņotu vēl viens lielisks cilvēks. Es domāju, ka viss kopā, bet visvairāk tāpēc, ka bija jāpiedzimst Pingvīnam.

Biju paziņojusi Džouvī, ka līdz prombraukšanai gribu dzirdēt atlikušās divas viņa vēlēšanās, un tās arī saņemu. Man jāuzraksta angliski raksts par mūsu visu satikšanos un kopīgajiem piedzīvojumiem, un jānosūta viņam. Un, tad, kad es beigšu šo ceļojumu, viņš grib visas manas bildes, kas nav privāta rakstura. Viņš atbrauks ciemos uz Latviju ar cieto disku, lai tās pārkopētu, un tad arī savāks atpakaļ Tupakamaru, izurbs viņa galvā caurumu un turpmāk nēsās pakārtu kaklā. Cieši saspiežu viņu par šīm vēlmēm un visu pārējo.

Arī Mišelu. Viņa man atvadoties iespiež saujā 50 dolārus: „Es arī gribu nopirkt vienu tavu dienu. Un šajā dienā tev ir jāuzvedas pilnīgi meitenīgi – jāuztaisa manikīrs un pedikīrs, jāvelta visa diena tikai sev un niekiem. Nu, lai tev ir tāda kā amerikāņu diena,” viņa smejas. Labi, mīļā, no laba prāta es neko tādu nedarītu, bet tava vēlēšanās man ir likums!

Līdz autoostai mani aizved Rikardo kaimiņi, kas paši dodas tālāk uz Santjago. Pateicos un eju gaidīt savu Argentīnas autobusu. Es stāvu tajā pašā ielas stūrī, kur ierodoties šajā vietā. Cik daudz kas ir noticis tik īsā laikā. Cik citādāk es jūtos. Kamēr es apceru dzīves jēgu, ieraugu gabaliņu tālāk zemē guļam mazu putnu uz ielas braucamās daļas – nezinu, beigts vai apdullis. Nodomāju, ka vajadzētu nocelt malā, ja nu gadījumā tikai apdullis. Un neko nedaru. Cik reizes es tā dzīvē esmu rīkojusies? Nodomājusi, kā būtu jādara, kas būtu jāpasaka. Un neizdarījusi, un nepateikusi. Pietiek (bez com)! Ja cilvēki varēja aizsūtīt mani uz Antaktīdu, man turpmāk šādās situācijās ir nevis jādomā, bet jādara. Pieeju pie dārzeņu tirgotāja, izņemu no slikto produktu kastes divas salātlapas un, cik nu saudzīgi varēdama, satveru ar tām mazo ķermenīti un nolieku zālē zem krūma. Tālākais likteņa ziņā. Kam jānotiek, notiksies.

3 responses to “Kam jānotiek, notiksies jeb Pingvīna piedzimšanas jaušības

  1. Atceros, kādu ļoti senu rakstu par tām ķēdēm Tavā dzīvē. Raksts saucās aptuveni šādi – “Man nebūtu labs darbs, ja skolas laikā nebūtu iemīlējusies nepareizajā puisī”. Un tik tiešām, viss iet pa ķēdi! Līdz tam Tavam rakstam es nebiju tā pievērsusi uzmanību un tinusi filmu atpakaļ, kas secīgi un loģiski notiek, lai mēs nonāktu tur, kur notiekam. Visa dzīve sastāv no puzles gabaliņiem. :) Paldies Tev par šo skatījumu! :) Kā jau es un daudzi citi saka – Tu esi iedvesma visvisādos veidos! :)

  2. An idea not coupled with action will never get any bigger than the brain cell it occupied.
    Arnold H. Glasgow
    Blogs ir lielisks un es ticu, ka arī pingvīni būs tādi.:)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s