Mačos latinos

No rīta atkal teciņiem dodos uz kafejnīcu, lai apraudzītu Pingvīnu un ieliktu jaunu ierakstu. Internets apēd laiku ātrāk kā jebkas cits, kas man ir pazīstams, tāpēc, kad atgriežos mājās, lai noliktu datoru, Kristiāns groza galvu. „Nez vai tev šodien vajadzētu doties tik tālu, kā esi ieplānojusi. Ir jau 12 dienā, varbūt labāk brauc rīt”, viņš ierosina un piedāvā šo dienu pavadīt tepat, pilsētas un ezera apkaimē. Piekrītu, ka tas izklausās saprātīgi, un Kristiāns man atzīmē kartē, kur atrodas smukākie pieturas punkti.

„Atceries paņemt līdzi daudz ūdens, pa ceļam tas nebūs pieejams”, viņš atgādina un šoreiz esmu par to patiešām pateicīga. No savas ūdens pudeles nešķiros gandrīz nekad, bet šodien biju nolikusi to virtuvē uz galda un gandrīz aizmirsusi. Sabaidīta uzpildu gan to, gan vēl vienu – lai nenoslāpstu kaut kur ceļa vidū. Vēl Kristiāns piekodina kārtīgi ieziesties ar pretiedeguma krēmu – Patagonijas saule esot īpaši nežēlīga.

Izdaru arī to un dodos ceļā. Saule tiešām cepina un katrs solis paceļ gaisā krietnu izkaltušās zemes putekļu mākonīti. Ceļš iet paralēli ezeram arvien augstāk, līdz piestāj punktā, no kura paveras krāšņi skati uz visām pusēm. Sabildēju tos un eju uz nākamo vietu – La Islita, mazu saliņu, kas gozējas okeānā netālu no krasta. Apskatījusi to, domāju, ko tālāk. Varētu jau griezties riņķī, bet man nepatīk iet divreiz pa to pašu ceļu, labāk turpināšu soļot lielceļa virzienā, tur izdomāšu, uz kuru pusi doties – uz priekšu vai atpakaļ.

Šis ceļa posms ir īpaši putekļains un bez meža saudzējošās ēnas. Ar atvieglojumu ieraugu tālumā mašīnu saceltās putekļu vērpetes, esmu tikusi līdz civilizācijai. Iznākusi uz lielceļa, ieraugu tā malā pamestu auto un gribu to nobildēt. Esmu arī izdomājusi – mēģināšu nostopēt kādu mašīnu līdz otram ezera galam, kur atrodas Hua Hum miests, Kristiāns minēja, ka tur kaut kas smuks apskatāms, tikai nevaru atcerēties, kas īsti.

Stāvu pašā ceļa vidū un ķeru kadru, kad dzirdu no mugurpuses tuvojamies auto. Gribu paspēt nospiest slēdzi pirms mašīna atkal visu pieputekļojusi. Pēc tam centīšos arī nobalsot to mašīnu. Tomēr tas nav jādara. Tā apstājas pati, šoferis attaisa logu un kaut ko man saka. Īsti nedzirdu, tad saprotu, ka viņš rāda uz zemi – man no somas izkritusi papīra lapa un bēg prom. Noķeru to, pateicos un prasu, kurp šie tā braukdami. Uz priekšu, man vajadzīgajā virzienā. Lai tik kāpjot iekšā. Iesēžos un uzzinu, ka viņi brauks līdz pašai Hua Hum (es gan nevaru atcerēties nosaukumu un visu laiku apgalvoju, ka man vajag Hum Hum, par ko šie tik smej). Esmu noķērusi divus čīliešu skolotājus atvaļinājumā, kas tagad ir atceļā uz dzimto Santjago. Šoferis Felipe māca tiesību lietas, bet Nelsons pārzina ekonomiku.

Abi diezgan labi runā angliski un neesam pat pusceļā, kad jau sitam klaču kā veci draugi. „Ja tu nākamreiz atbrauksi uz Santjago, es tev parādīšu īsto pilsētu,” Felipe sola un uzzinājis, ka no ēdieniem man īpaši garšo jūras mošķi, sola aizvest uz labāko vietu, kur tādus baudīt. Saku, ka maz ticams, ka es tur vēl kādreiz nonākšu, bet paldies tāpat.

Felipe ir dzirdējis par Latviju un saprotu, ka liela loma tajā ir pasaules skaistumkonkursam, kur parasti esot ļoti smukas meitenes no Latvijas un citām mūsu reģiona valstīm. Kārtējo reizi skaidroju, ka latviešu valoda nav līdzīga ne krievu, ne vācu valodai. Viņi man liek brīdi parunāt latviski, tad saka, ka viņu ausīm gan izklausoties līdzīgi. Prasu, vai šie runā šajās valodās. Nerunājot. Saku, ka nāksies vien tomēr ticēt man, jo es runāju gan. Kad tieku izprašņāta par savām nodarbēm, izstāstu par blogu un šie grib zināt, vai tiks tajā pieminēti. Bet, protams, jūs esat mana piedzīvojuma daļa, kā nu bez jums. Felipe pieraksta adresi un saka, ka būs, ko parādīt studentiem.

Attopamies pie robežkontroles punkta. „Ej, džeki, nē, es negribu atpakaļ uz Čīli”. „Pag, bet tu teici, ka brauc uz Hua Hum,” šie man atgādina. Jā, vilks, bet es tak nezināju, ka tāpēc atkal jānonāk Čīlē. Pase pat man ir līdzi, bet es ļoti bijīgi izturos pret atlikušajām brīvajām lapām un, dabūt divus zīmogus ne par ko, nudien negribu. Saku puišiem, ka viss labi, kāpšu tepat ārā un aiziešu līdz ūdenskritumiem, netālu bija norāde.

„Ak, tu gribi uz ūdenskritumiem, tā uzreiz vajadzēja teikt”, Felipe saka un griež mašīnu riņķī. Mēs aizvedīsm, cik tur tā darba. Sākumā spirinos, bet, ieraudzījusi uz norādes 5 km, vairs nē. Mazs attālums mašīnai, liels attālums nogurušai Zanei. Aizkratāmies norādītos kilometrus un man par prieku arī puiši grib redzēt ūdenskritumu. Ja šie būtu zinājuši, ka līdz tam vēl krietns gabals kājām ejams, nez vai būtu parakstījušies.

Nonākot galā visi ir apmierināti – ūdenskritums, kā jau tie parasti mēdz darīt, izskatās fantastiski. Sabildējam to vienu pašu un kopā ar mums. „Nu re, tev būs bildes ar īstiem „mačos latinos””, šie smejas paši par sevi. Labi, protams, nez vai viņi iekļūtu seksīgāko ugunsdzēsēju kalendārā, bet, manuprāt, puikām nav ne vainas. Abi ir „vientuļi vīrieši” un saka, lai es savā blogā ielieku viņu e-pasta adreses. Esmu šiem piestāstījusi pilnas ausis, cik Latvijā ir smukas un foršas meitenes.

Puiši mani aizved atpakaļ līdz lielajam ceļam un pārjautā, vai es tiešām negribot braukt atpakaļ uz Čīli – šonakt viņi piestāšot Pukonā, bet jau rīt būšot Santjago. Nē, paldies, mani Antarktīda gaida un tas ir pretējā virzienā, pateicos un atsakos. Uz atvadām abi izkāpj no mašīnas un apskauj mani. Ak, svešinieku mirkļa sirsnība – tik īsa un īsta.

Aizeju mazu gabaliņu atpakaļ, lai aplūkotu koka baznīciņu, kuru redzēju turpceļā. Baznīcā iekārtots neliels muzejs, apskatu to un nopriecājos, ka pie stendiem ir pat braila plāksnītes. Tad nostājos ceļmalā un gaidu princi baltā zirgā. Pirmīt garām pabrauca veselas trīs mašīnas, tagad nenāk neviena. Pie baznīcas piestāj balts pikaps, dodos noskaidrot, vai tā ceļi neved uz San Martin. Kā tad, es mierīgi varot pievienoties.

Pasažieri apskata baznīcu, tad vīrs ar sievu iesēžas priekšā, trīs vecmāmiņas tiek saliktas aizmugurējā sēdeklī, bet trīs pusaudži – piekabē. Tēvs paziņo bērniem, kas šitā čika brauks ar mums, un arī man atrodas vieta starp termosiem, limonādes pudelēm, piknika groziem un krēsliem. Lai arī braucieni piekabēs man patīk, saprotu, ka šoreiz tas nebūs nekāds „džoiraids”, šis ceļš īpaši izceļas ar putekļiem. Bet saprotu arī, ka nevaru būt diez ko izvēlīga, pulkstenis ir jau seši vakarā, saule drīz paslēpsies aiz kalniem un man kājās ir šorti.

Lecu kamanās un sākam braukt. Aha, ir tieši tā, kā biju iedomājusies. Putekļi metas mums virsū – rausta aiz matiem, lien acīs un degunā, pārvērš drēbes un ādu vienā tonī – baltā. Vāģis arī kratās kā traks un mans dibens un augšstilbi, kas ziliem ziediem rotāti kopš vulkāna kamanu-dibenu nobrauciena, ir pilnīgā šokā par šādu notikumu attīstību. Lai būtu pavisam jautri, saule aizlien aiz mākoņa, un manas putekļaini baltās kājas iegūst arī faktūru, ar kuru lepotos katra zoss. Lielāko daļu ceļa nobraucu acīm ciet – atverot tās dikti grauž un tāpat neko apkārt nevar redzēt. Bet līdz pilsētai es tieku un tas ir galvenais. Paldies, adios, čau!

Pa ceļam ieeju veikalā nopirkt kaut ko ēdamu, apskatos, kas notiek festivālā un dodos mājās. Vakariņu prelūdijai apriju pāris maizītes un tad metos dušas apskāvienos. Pirms tam ieskatos spogulī. Ok, skaidrs. Man jau veikalā šķita, ka cilvēkiem, paskatoties uz mani, uzlabojas garastāvoklis. Jebkurš indiānis, ieraugot manu seju, mestos cīņā. Tā ir putekļiem klāta un es, berzējot acis, esmu sazīmējusi nez kādus kaujas rakstus.

Pēc dušas ieturu pieklājīgas vakariņas – lēcas ar sviestu. Dilemmā par došanos uz festivālu un rakstīšanu, uzvar pēdējā. Apsēdinu nogurumu uz viena blakus beņķa, slinkumu uz otra, un sāku rakstīt. Man tas ir otrs lielākais „melnais laika caurums”. Kad rakstu, pulkstenis apstājas, bet, kad esmu pabeigusi, tas neģēlis pēkšņi pārlec vairākas stundas uz priekšu. Ir jau teju pusnakts. Kāds festivāls, kad gulta (ok, grīdas pleķis) sauc.

24. janvāris, 81. diena

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 9 USD
Naktsmītnes
Izklaide
Citi
Dienas bilance 9 USD
Ceļojuma bilance – 494 USD

5 responses to “Mačos latinos

  1. Jauki, ka caur ”Pingvīna operāciju” daudzi uzzināja par šo blogu! aizraujoši un iedvesmojoši! Paldies! Varbūt vari uztaisīt opciju, ka var Jums FB ”sekot”, tad uzreiz zinātu arī, ka tapis jauns ieraksts Kamzolī :)

  2. Hello!!! I’m Felipe, the “Macho Latino” hahaha… I Just translate and read you blog ‘Mačos latinos’. Thank you for remember me and I hope you will back to Santiago de Chile. Was a really really Nice to meet you Zane. A big hug. My mail is fmalgue@hotmail.com

  3. Made – ir divas iespējas. Pirmā, sadraudzēties ar mani FB vai piesekot man TW, es tur šēroju visus jaunos rakstus. Otrā, bloga kreisajā malā ir lodziņš, kurā ievadot e-pastu, var saņemt jaunāko rakstu, kolīdz tas publicēts. Un – paldies!

  4. Felipe!! Great to see You here! See, now all beautiful girls can have Your e-mail! :) Thank You and Nelson so much for Your kindness, You are the best machos latinos ever! :)

  5. Atpakaļ ziņojums: 10. dullāko ceļojuma mirkļu izlase | mugursoma.lv·

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s