Ala un sarkofāgi

Stāsti

Izskatās, ka no Chachapoyas pilsētas tik drīz prom netikšu. Mana viesnīca ir ideāla – vesela istaba vienai pašai, pa īstam karsts ūdens dušā, ātrs internets – viss, ko sirds var vēlēties. Kopš nomušīju šejienes (laikam) vienīgo prusaku, neviena dzīva radība te vairs nav rādījusies. Un apkārtnē ir neticami daudz dažādu apskates objektu. Ekskursijas ir relatīvi lētas, tāpēc esmu nolēmusi, ka dažu ietaupītu dolāru dēļ nav vērts tērēt nervus un enerģiju, lai meklētu vietas saviem spēkiem.

Šodienas mikroautobusa kontingents ir radikāli pretējs vakardienai – vieni vienīgi ārzemnieki. Un visi – cits par citu dullāks. No manis pa labi sēž jauna meitene no Holandes, kura ceļo pa Dienvidameriku tieši divus gadus un vienu dienu. Pa kreisi – franču kundzīte, kas nesen pārtraukusi strādāt un vairākus mēnešus klīst pa šo kontinentu. Priekšā sēž jaunzēlandiete, aizmugurē – trijotne no Čīles. Vēl viena meitene, jautāta, no kurienes esi, nopūšas: „Mani vecāki ir no Indijas, es viņiem piedzimu Anglijā, piecu gadu vecumā pārcēlāmies uz Singapūru, vēlāk atgriezāmies Anglijā, bet tagad es dzīvoju Jaunzēlandē. Kā jums šķiet, no kurienes es esmu.”

Es visvairāk iztaujāju holandiešu meiteni – viņa šos gadus pavadījusi pamatā Argentīnā, Čīlē, Bolīvijā, kas ir manas nākamās valstis, tāpēc ieklausos padomos – ko darīt un ko nē, ko katrā valstī vērts redzēt. Viņa brīdina nedzert krāna ūdeni Čīles ziemeļos, tajā esot arsēna klātbūtne, kā arī Bolīvijā, kur ūdenī mītot ne tikai baktērijas, bet arī amēbas – nesaslimsti uzreiz, bet pēc pāris mēnešiem.

Pirmais apskates objekts ir alas – to šajā apkaimē esot vismaz divdesmit. „Tās, kuras ir atklātas”, piebilst gids. Šodienas apskates alu „Caverna de Quiocta” atklājis kāds zemnieks tikai 1996. gadā. Ejam pa tumšo un dubļaino telpu, lukturīši nez kāpēc iedoti katram otrajam tūristam. Kārtējo reizi pārliecinos, ka lukturīša mobilā aplikācija telefonā manā dzīvē ir viena no noderīgākajām. Ir jāuzmanās, lai nepaliktu kādā dubļu peļķē vai nepakristu uz slidenajiem akmeņiem, bet tas arī viss. Man, protams, vēl svaigā atmiņā Kirgizstānas alas, kurās bija pavisam cits ekstrēma līmenis. Vispār pēc tās dienas, ir maz lietas, kuras man būtu bail darīt. Pavisam praktiska spēju robežu paplašināšanas sajūta.

Kad esam aizgājuši līdz galējai zālei un aplūkojuši stalagmītu kaudzes, gids aicina visus izslēgt gaismekļus un tumsā sadoties rokās aplī. Tā mēs stāvam tumsā un gids klusi nodudina kādu dziesmu. Ir jauki, bet nezinu kāpēc, man atkal nāk virsū „Pūt, vējiņi”, alām laikam patīk šī dziesma. Kad gaismas ieslēgtas un uzsākam atpakaļceļu, es pie sevis to arī nodziedu – lai jau alai tiek.

Pēc tam dodamies aplūkot „Sarcofagos Karajia” – visos šejienes tūrisma plakātos redzamas statujas, kas mazliet līdzinās Lieldienu salu vīriešiem. Kad esam krietnu gabalu kāpuši lejup, ieraugām tos uzstutētus klinšu sienas vidū. „Tik maziņi”, man pasprūk. Izrādās, ka visiem pirmā doma bijusi tieši šāda. Spriežot pēc reklāmas plakātiem, tiem būtu jābūt vismaz cilvēka augumā. Principā tie arī ir, bet tā kā vīri atrodas tik augstu klintīs un pie tiem nevar piekļūt, tas pirmais iespaids ir viegla vilšanās. Tomēr to kompensē gida stāstītais. Sarkofāgos joprojām atrodas mūmijas bērna pozā – senie varenie karaļi. Kādreiz šeit stāvējušas astoņas skulptūras, bet zemestrīce divas nokratījusi lejā. Vispār senāk te bijis vēl vesels lērums ar sarkofāgiem, bet par to likteni vēsture klusē.

Pēc šīm pāris dienām mani ir piemeklējusi atklāsme, ka inki nebija vis nekādi paipuisīši. Tas, ka šīs civilizācijas vārdu pasaule atceras vislabāk, ir viņu lielās impērijas nopelns un, lai to izveidotu, viņi iekarojuši daudzas citas, vēl senākas civilizācijas un piesavinājušies viņu izgudrojumus. Arī šeit, Chachapoyas apkaimē.

Atpakaļ pilsētā atgriežamies jau tumsā. Iegādājos augļus vakariņām un ieeju aptiekā – holandietes stāstu ietekmē nopērku ūdens attīrīšanas tableti, mazums drīz nonākšu situācijā, kur vienīgais dzeramais ūdens mudžēs no svešām dzīvības formām. Viesnīcas istabiņā atgriežos jau kā mājās un ķeros pie ikvakara pasaciņas, kā te daži dēvē manus ierakstus :). Jāteic, ka dēļ šī kontinenta laika zonas, ieraksti gan sanāk latviešiem pie brokastīm. Bet, lai kad jūs tos uzņemtu – labu apetīti!

Uzplaiksnījums. Tumsas klātbūtne alā.

22. diena, 2014. gada 25. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 8, 50 USD
Naktsmītnes 9 USD
Izklaide 18 USD
Citi 2 USD
Dienas bilance 37,50 USD
Ceļojuma bilance – 188,75 USD

3 komentāru

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.