Gocta ūdenskritums un Natālija

Šodien dodos uz 771 metru augsto Gocta ūdenskritumu. Zinātnieki joprojām strīdas par tā atrašanos pasaules ūdenskritumu rangā – daži tam dod trešo, daži piekto, vēl citi sešpadsmito vietu. Tā vai citādi, tam jābūt gana iespaidīgam. Ļaudis, kas jau apciemojuši krītošo ūdeni, apgalvo, ka skats esot varens, bet nokļūšana līdz tam neesot diez ko viegla, tāpēc esmu mazliet sabijusies par saviem spēkiem. Bet, nepamēģināsi – neuzzināsi.

Atkal jau mazs mikroautobuss aizved līdz kāpiena sākumam, kur mūs sagaida vietējais, šoreiz tikai spāniski runājošs gids. Sākam gājienu un jau pēc brīža ieraugām iztālēm mūsu mērķi. Jā, izskatās tālu. Mēs esam astoņu cilvēku grupa, bet ap šo pašu laiku startē arī peruāņu skolnieku bars. Bērni uzskata mobilajā telefonā ieslēgtu skaļu popmūziku par neiztrūkstošu ceļa pavadoni. Iesākumā iet peruāņu meitene uz zirga, tad seko viss raibais ļaužu bars un gājienu noslēdz divi klaiņojoši suņi. Es ar prieku un nodomu atpalieku, man nav ne mazākās vēlmes piedalīties šajā procesijā. Atpalikt gan nenākas grūti – sākas stāvs kāpiens augšup, kas man, kā zināms, prasa nelielus pūliņus.

Drīz pēc tam sākas pretējais – garš un stāvs kāpiens lejup. Ar vieglām šausmām domāju par atpakaļceļu, bet gan jau, lēnītēm. Ceļa vidū pārējie piestājuši uz atpūtas pauzi un man ir iespēja tautu apdzīt. Ceļš līdz ūdenskritumam ir skaists un es izbaudu gājienu vienatnē – taka vijas caur džungļiem, var vērot spilgtus taureņus, krāsainus kāpurus un citu dzīvo radību. Īpaši mani iepriecina četri pretim nākoši vietējie, kas skaņās balsīs rauj vaļā jestru dziesmu.

Pēc aptuveni trīs stundu gājuma skatam tuvplānā atklājas arī pats ūdenskritums. Šobrīd tajā nav pārāk daudz ūdens – tas ļauj pieiet milzim tieši pie kājām. Tur gan uzturēties un fotografēt ir grūti – katra vēja plūsma noklāj visu ar smalkiem ūdens pilieniem. Es tomēr cenšos iemūžināt ūdens varenību, bet bildes, kā parasti, spēj nodot vien vieglu apjausmu par to.

Tad mazliet attālinos no krituma un piesēžu vietā, kur paveras kopskats uz apkaimi. Šajā vietā izvelku līdzi paņemto pastkarti un uzrakstu sveicienu Evijai Balodei. Viņa bija pasūtījusi kartīti no Nekurienes un man ir sajūta, ka šī vieta nav tālu no apzīmējuma. Evijai vispār pienākas īpaši smalks žetons, jo viņa pati pirmā atsaucās 20 eiro idejai. Paldies un paldies!

Kamēr es tā rātni sēžu un rakstu, dzirdu, ka blakus sarunājas meitene ar kādu vīru spāniski. Tad vīrs aiziet tālāk un mēs sākam runāties ar meiteni angliski. Viņa gan smejas, ka tagad, kopš apgūst spāņu valodu, angliski runāt ir kļuvis pavisam grūti. „No kurienes esi?”, vaicāju. Viņa vēl brīdi padomā, kā pareizi būtu viņas valsts sakāma angliski, tad paziņo: „From Russia”. „Nu, togda mi možem perekļučitsa na russkij”, saku pārsteigtajai meitenei krieviski. Izstāstām viena otrai, ko te darām, un šis atkal ir gadījums, kad pēc 5 minūšu sarunas ir izveidojusies draudzība. Natālija četrus mēnešus dzīvojusi ar šamaņiem džungļos, tagad virzās uz piekrasti. Apmaināmies ar Facebook kontaktiem un ir sajūta, ka šī nav mūsu pēdējā tikšanās. Nofotografējamies kopā ar vēl vienu krievu meiteni uz ūdenskrituma fona un uz atvadām apskaujamies. Neticami silta sajūta.

Es negribu kavēt pārējos, tāpēc laikus uzsāku atpakaļceļu. Līdz stāvajam atpakaļkāpienam man izdodas turēties pirmajai, bet drīz vien mani viens pēc otra apdzen ceļabiedri. Vēl viena meitene ir izvēlējusies atpakaļceļu mērot zirga mugurā un mazliet vainīgi man saka: „Jā, es paņēmu zirgu, saule cepina ne pa jokam”. To viņa dara gan. Bet es vienalga esmu nolēmusi pievarēt šo maršrutu saviem spēkiem, gan jau ceļabiedri pagaidīs.

Visi tūristi, kas izvēlējušies sēdēt zirga mugurā, dara to lēnām, pavadonim zirgu turot pavadā. Bet pēkšņi aiz muguras izdzirdu auļošanu – Natālija, spogainajiem matiem plīvojot, viena pati zirga mugurā jāj augšup. Šķiet, ka kaut ko tik skaistu sen neesmu redzējusi. Viņa piebremzē, apjautājas par manu pašsajūtu, un tad aizaulekšo tālāk.

Kad nonāku galā, biju gatava sastapt pārējos ceļabiedrus jau paēdušus mīņājamies pie busiņa, bet nē – šie tikuši tikai līdz zupai. Es arī ķeros klāt maltītei – šodien īsti nepaēdu brokastis, bet ķermenim vajag atjaunot enerģiju. Ēst gan no pārpūles negribas, bet, kad sāk, tad jau arī apetīte ir klāt. Paēduši, raušamies atpakaļ transportā un dodamies mājupceļā. Es teju uzreiz iemiegu, bet, kad pusceļā pamostos, busā valda nāves klusums – pagriežu galvu atpakaļ un paskatos uz ceļabiedriem – visi kā viens ir aizmiguši.

Uzplaiksnījums. Natālija.

23. diena, 2014. gada 26. novembris

Izdevumi:

„Tālais” transports
Pilsētas transports
Proviants 6 USD
Naktsmītnes 9 USD
Izklaide 12 USD
Citi 6 USD
Dienas bilance 33 USD
Ceļojuma bilance – 196,75 USD

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s