Tuvāk saulei

Amaija šorīt ir piecēlusies agrāk par mani un, atgriežoties no dzelzceļa stacijas, paziņo: „Plāni mainās. Šodien mēs nevaram braukt ar vilcienu, rezervēju biļetes rītdienai.” Labi, tad šodien dosimies apciemot Chimborazo vulkānu – dēļ savas atrašanās tik tuvu ekvatoram, tā virsotne ir augstākais punkts uz zemeslodes no zemes centra, tātad vieta vistuvāk saulei. Tam par godu ieziežos ar dubultu pretiedeguma krēma kārtu.

Paēdam brokastis, sameklējam autobusu, kas mūs aizved līdz nacionālā parka ieejai un domājam, kā tikt tālāk. Ieraudzījusi ceļa remonta brigādi, kas taisās braukt augšā, uzprasu, vai mēs nevarētu patēlot divus cementa maisus un šie mums laipni atvēl šo prieku.

Ieraušamies kravas kastē pie pārējiem maisiem un lēnām dodamies ceļā. Lēnām tāpēc, ka mēs pavadām smago mašīnu, kas ved augšup ekskavatoru. Vairākos līkumos šī kombinācija ir par smagu – ekskavators maigi nošļūc no smagā, abi izbrauc līkumu atsevišķi, tad kāpurķēdnieks atkal uzraušas lielā brāļa mugurā. Man patīk, ka mēs braucam tik lēni un ik pa laikam stāvam – var pabildēt un arī ķermenim ir mazliet vairāk laika, lai saprastu, kur šis atkal ir nonācis. Kalna pakājē bija jau 4200 metru.

Tā mūsu karavāna pēc nepilnas stundas brauciena ir tikusi augšā. Man jauns rekords – esmu 4800 metros. Saprotu, ka šajā augstumā vēl kāpt uz augšu man nebūtu prāta darbs, tāpēc priecājos par skaistumu tepat un dodos iedzert tēju šejienes kafejnīcā. Amaija gan varonīgi dodas augšā un sarunājam satikties šajā līmenī vai lejā pie šosejas.

Dzerot tēju, iepazīstos ar virkni brīnišķīgiem cilvēkiem. Dažreiz man šķiet – jo augstāk tu tiec virs jūras līmeņa, jo labāki cilvēki parādās. Man šķiet, ka kalni nemīl sliktus cilvēkus, tāpat kā sliktie kalnus. Rāpjas jau tikai tādi pasistie. Īpaši labi sarunas vedas ar pāri no Kolumbijas – uzzinājuši, ka taisos turp doties, viņi aicina ciemos un neskopojas ar padomiem. Es, savukārt, visus cienāju ar šokolādi no Latvijas – jātiek vaļā no pēdējās lielās tāfelītes, kamēr kāds prusaks to nav nograuzis. Jā, vienīgā sūdzība pagaidām – kaut kādi mošķi mums ir sakoduši kājas, niez, ka traks.

Kolumbieši dodas lejup un, izmantojot situāciju, uzprasos kopā ar viņiem nobraukt lejā no kalna. Viņi pat aicina pievienoties uz izbraucienu pie lagūnām, pēc tam aizvedīšot līdz pašai Riobambai, kur atrodas arī viņu viesnīca. Ļoti kārdinoši, bet atsakos – man nav iespēju sazināties ar Amaiju, lai pavēstītu par izmaiņām plānos, jo telefonam šeit nav zona.

Pateikusies par vedumu, cenšos sevi kā nebūt izklaidēt, kamēr gaidu Amaiju. Izpildu meditāciju, safotografēju lamas, sāku spēlēties ar fotoaparātu. Izmēģinu dažādus filtrus, daži man patīk tīri labi, vienīgi tagad man ir problēmiņa (fotodraugi , u-ū), es vairs nevaru atgriezties pie bezfiltru režīma. Instrukcijā ir smuki aprakstīts, kā filtrus uzlikt un ko kurš dara, bet nav ne vārda, kā lai no tiem tiek vaļā.

Esmu jau diezgan pārsalusi, kad izdzirdu Amaijas balsi – viņa no kalna tikusi lejā vienā auto ar vēl kādiem sešiem ekvadoriešu jauniešiem. Ejam uz šosejas un sākam balsot auto. Apstājas jau otrā mašīna un divreiz ātrāk un divreiz lētāk kā autobuss (par 1 dolāru no deguna), aizved mūs līdz Riobambai. Ēdot pusdienas, sasārtušiem vaigiem priecājamies, ka šodienas vulkāna ekskursija mums katrai izmaksājusi nepilnus 4 dolārus.

Pēcpusdienā ir neliels laiks atelpai, tad dodamies uz vēsturisko dzelzceļa staciju – tur šovakar notiek koncerts. Lai arī daļa skatītāji jau sanākuši, skaņu vīri vēl groza tumbas un skrūvē mikrofonus. Ar pusstundas nokavēšanos uz skatuves kāpj vietējie amatieri. Lai arī performances nevar lepoties ar augstu līmeni, notiekošais ir sirsnīgs un publikai (mums tai skaitā) patīk.

Uzplaiksnījums. Kalni, vienkārši kalni.

11. diena, 2014. gada 14. novembris

Izdevumi: