Santjago ceļš II: 7. diena – pavasara trakums

Šorīt kā pionieris esmu uz ceļa 7:10. Pirms manis iziet vien melnais zēns, bet tā kā šis nezina īsāko ceļu no mūsu žita uz Ceļu, tad iesākumā pat esmu pirms viņa. Garāmejot viņš man kaut ko 3 reizes saka un tad man top skaidrs, ka puisis vēsta, ka viņam patīkot iet agri. Jā, man arī. Šorīt debesis pirms saullēkta iekrāsojušās sarkan-oranž-violetas, šis skats vērojams vien minūtes piecas. Tad sākas kāpiens kalnā un, kad esmu uzkāpusi līdz pirmā kalna virsotnei, arī saule ir papūlējusies un nu jau tālākās koku galotnes ir pirmo staru apmirdzētas.

Jau pirmajā ciematā mani norej sīks susurs Alī vārdā un varu noskatīties tikko ganībās izlaistu teļu spriņģošanā. Viņi uzvedas tā jocīgi. Ilgāku laiku stāv uz vietas un trinās, tad laiž vaļā riksi uz pilnu jaudu un noskrien metrus 50. Un tad atkal atkārto numuru. Pēc gabaliņa ir aploks, kurā uzturas daži teļi ar visām mammām. Diviem teļiem izdevies izlīst pa caurumu dzeloņdrāšu žogā un šie stāv pašā takas malā un un teļa acīm skatās uz tādiem kā es.

Lai arī nogurums vēl nav paciemojies, ap 9 kādā miestā ceļa malā stāv kārdinoši kafijas termosi. Galu galā, kāpēc neieturēt brokastis šeit. Ieleju kafiju, izvelku savu bageti un kamambēra kluci un smuki ieturos. Saimniece vēlas parunāties, bet sapratusi, ka ar mani nekāda aršana nebūs, uzslavē Žaku, paziņo, ka turpmāk sagaida patīkams kāpiens lejup, un aiziet ravēt dārzu.

Esmu tikko pabrokastojusi un nogājusi metrus divdesmit, kad dzirdu kādu saucam manu vārdu. Pagriežos un ieraugu Liliānu. Vispār jau man vajadzēja uzminēt, ka tā ir norvēģiete, jo viņa vienīgā spēj atcerēties tik sarežģītu vārdu kā Zane. Pārējie vienkāršības labad mani nokristījuši par Zuzannu. Nu, ja šiem tā vieglāk, lai tā būtu. Galu galā es pati arī piņķerējos ar Morisiem-Marseliem.

Izskatās, ka būs karsta diena, tomēr jau pēc pāris stundām situācija mainās – saule paliek augšā, bet taka ved lejā miglas mākoņos, kas šoreiz ir diezgan auksti. Tomēr migla padara pasauli mazāku un intīmāku, man ļoti patīk iet miglā. Tā arī vedina uz poētiskām pārdomām. Baltiem, smagiem ķekariem zied ķirši un efejas pārvērtušas parastu priežu silu īstā mūžamežā. Eju un domāju par Ceļu kā žanru. Es varbūt atkārtošos to sakot, bet Ceļš nekad neatkārtojas. Nekad ceļš nebūs tāds pats kā iepriekš. Pat tad, ja tu to iesāktu tieši tai pašā dienā un stundā pēc gada, tad būs citādāks. Tu satiksi citus cilvēkus, daba būs modusies mazliet citādāka, laika apstākļi atšķirsies dienu no dienas – un tā ainava, kas šodien tev liekas skaistuma iemiesojums, nākamgad neraisīs nekādas emocijas, bet, visticamāk, tevi aizķers pavisam cita vieta. Savās pārdomās iegrimusi, pati aizķeros aiz kāda akmens un gandrīz apskatu ceļu pavisam tuvplānā. Bet, pabeidzot domu – galu galā – arī tu būsi citādāks.

Dzirdu, kā tālumā pilsētas baznīca nozvana apaļu stundu, ieskatos pulkstenī – 12. Priekšā šodienas pirmā potenciālā palikšanas vieta, noieti 16 kilometri. Esmu nobriedusi iet tālāk. Bet kājas gan viltnieces – visu laiku viss bija labi, bet kā ierauga pilsētu, tā sāk čīkstēt. Nekā nebija – kompromisam ļauju šīm atpūsties krietnu pusstundu vietējā kafejnīcā, apēdu pusdienās pāris šokolādes gabaliņus, drusku paskrubinu savu kamambēra kluci un soļoju vien tālāk.

Kamēr pūtinu kājas, saule atkal ir uzdevuma augstumos un spīd pēc pilna programmas. Bet tā kā soļoju pa lieliem kokiem apēnotu mežu, blakus burbuļojošai upei, man nav iebildumu. Puķes zied kā dullas, reibinoši smaržo plaukstošas papeles, tālumā prātu izkūko dzeguzes un tuvumā vītero citi putni. Īsāk sakot, iet vaļā īsts pavasara ļembasts. Arī cilvēki nevar noturēties un – vai nu bučojas, vai ir ierakušies līdz elkoņiem savos zemes pleķīšos. Man arī tīri vai pirksti sāk kņudēt, redzot svaigās dobes, kurās sadīguši zirņi, salāti un cita zaļbarība. Zemenes ir pilnos ziedos un jau aizmetušās jāņogas.

Redzot visu šo rosību, nez kāpēc atminos grāmatu par Kariku un Vaļu, kuri apēda vai izdzēra kaut kāda zinātnieka izstrādājumu, pārvērtās pavisam mazi un tad uz spāres nokļuva mežā, kur piedzīvojas visādas dienas un nedienas. Kaut kas līdzīgs kā filmā “Mīļā, es samazināju bērnus”. Un, ka tik vēl kāds autors nebija uz šitās tēmas uzsēdies. Man vienmēr ir mākusi ziņkāre par špikošanu. Atceros, ka bērnībā, kā jau daudzi bērni, vienu brīdi niekojāmies ar garu izsaukšanu. Es izsaucu Viļa Lāča garu un noprasīju – vai savu “Zvejnieka dēlu” viņš esot nošpikojis no Henrija Moora “Negaiss nāk”. Šis atzinās, ka tā esot darījis gan.

Ar sevi spriedelēdama, esmu uzkāpusi milzīga kalna galā – tur, pašā augšā, uzstutēta skulptūra, laikam jau Marijas, kura noskatās uz visu lejā notiekošo rosību. Tā nav maza – jaunieši stadionā spēlē futbolu, no kāda pasākuma skan tuc-tuc mūzika. Biju domājusi, ka mans šodienas galamērķis – Espalion – būs maza, mierīga pilsētiņa, bet rezultātā izskatās viena no līdz šim lielākajām.

Kad skatījos kartē, nospriedu – kad tikšu kalnā, tad pēc tam jau būs avene – viens kilometrs jānoripo no kalna un galā būs. Kā tad. Lejup ved kārtējā stāvā, akmeņainā taka, kur katrs solis jāsper ar pilnu uzmanību, kas šobrīd jau top arvien grūtāk koncentrējama. Vienā brīdī zem manis slaikus lokus izmet divi vanagi (vai citi cēlie, planējošie putni.)

Pēc kādas pusstundas esmu norāpusies lejā, bet vēl krietns gabals jānoiet, lai tiktu pilsētas centrā. Toties, kolīdz parādās pirmās stāvās ēkas, ieraugu šveiciešus, kuri man rāda uz pretējo ielas pusi – tur atrodas šodienas žits. Bez šiem tajā jau iekārtojies vakardienas franču pāris un arī tumšais zēns. Viņš vakar esot stāstījis, ka vienmēr noejot dienā kilometrus 30 – 35. Aha, šodien aiz muguras vien 22 km. Atzīšos, ka vienu brīdi man bija ienākusi prātā doma iet līdz nākamajam miestam, kas ir aptuveni 8 km attālumā, bet pēdējais kāpiens no kalna man ātri izdzina šo domu laukā. Nu ja jau visi varoņi šeit finišējuši, tad man jābūt lepnai par to pašu. Vienīgi Liliāna ir palikusi iepriekšējā miestā. Kad gājusi šo ceļu pirms pāris gadiem, izlaidusi nakšņošanu tajā un šoreiz nosolījusies tur noteikti palikt un labāk iepazīt pilsētu. Jāatzīst, tā bija ļoti smuka.

Ieejot žitā, pārsteidzošā kārtā tur ir priekšā sievišķis un vēl pārsteidzošākā kārtā viņa pat nedaudz runā angliski. Samaksāju 15 eiro, saņemu durvju kodu un tad viņa man jautā – vai man nebūšot pretenziju palikt vienā istabiņā ar diviem vīriešiem. Es uztaisu tādu seju, it šī doma vien man sagādātu īstas mocības un paziņoju, ka es tomēr dotu priekšroku sievietēm. Rezultātā tieku pie pēdējās brīvās istabas un turu īkšķus, lai šodien neviens vairs neatnāktu. Esmu baigi izlaidusies – no sešām naktīm piecas esmu gulējusi vienatnē, vienu – kopā ar Liliānu.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s