Santjago ceļš II: 8. diena – ēzeļa smaids un ziedi no vīrieša

Vakar vakarā nevarēju izdomāt – ēst restorānā vai piekopt taupības režīmu. It kā jau būtu iemesls svinībām – sestdienas vakars, noieta tieši nedēļa. Tomēr nosliecos par labu taupībai, iemeslu svinībām gan jau vienmēr atradīšu. Lieta tāda, ka man pa dienu pielasīta pilna kabata ar skābenēm – biju iecerējusi vakarā pagatavot skābeņu zupu. Tad nu aizdodos līdz bodei, nopērku sīpolu (11 centi), divus kartupeļus (33 centi) un 10 olas (viena 0,16 centi). Vēl nopērku melleņu jogurtu, jo to vienīgo pārdod pa vienam. Iepriekš pārliecinos, ka zapte ir apakšā un augšu varēs izmantot krējuma vietā. Rezultātā izdodas pagatavot vakariņas, kas izmaksā mazāk kā vienu eiro. Tik to jogurtu nevajadzēja likt klāt – baigi pēc mellenēm garšoja. Pieēdusies likos uz auss (visa istabiņa vienai, yes!).

No rīta esmu uz Ceļa 7:03. Lēnām tuvojos mērķim – iziet pirms septiņiem. Sākumā krietns gabals jānoiet, lai tiktu ārā no pilsētas. Pie kādas no privātmājām mani pārsteidz kārtējais šejienes suns, kurš zobus šņakstinādams, lēkā gar žogu tā, ka pusķermenis tiek laukā no režģiem. Ja viņam tā pa īstam gribētos izrauties, viņš noteikti to varētu. Uz šo ainu mierīgi no lieveņa noskatās suņa saimniece, kusla večiņa ar spieķi. Ja viņš mani saplosītu gabalos, viņa tāpat tiesā teiktu, ka šis sunītis taču ir tik “sociable”.

Kad pilsēta paliek aiz muguras, atkal sākas kāpiens stāvā kalnā. Pie tā mani apdzen pāris ceļinieki. Nokāpjot no kalna sagaida cits triks – dubļiem klāta taka, pa kuru nevar paiet, neiegrimstot teju līdz potītēm. Kādu brīdi mīcos pa dubļiem, tad man apnīk, pārkāpju dzeloņdrāšu žogam un atlikušo daļu noeju pa kādu pļavu. Apavi, protams, tapuši daiļi bez gala. Tomēr kādam franču kungam tie ir vēl krāšņāki. Apstājamies pie ūdens krāna un es turu piespiestu krānu (citādi tas netek), bet kungs ar abām rokām berž apavus. Viņš man arī piedāvā piepalīdzēt, tomēr nolemju savus zābakus zem krāna tomēr nemērkt, jo atšķirībā no kunga, man tie vēl ir sausi. Gan jau pa zāli pabridīšu un notrausīšu lielumu, pārējo vakarā, vakarā.

Pēc tam Ceļš ved caur kādu vietu, kuru nokristu par puķu pilsētu – tās te zied kupenām visās malās, neticams krāšņums. Te ir arī kāda 12. gadsimta kapella, kurā var arī ieiet iekšā. Par šo iespēju man jāpateicas franču kurpju kungam, jo es pati nebūtu iedomājusies paraustīt durvis, baidīdamās tās izgāzt no eņģēm. Kapella ir maza mazītiņa – ar plaisām griestos un nolupušu apmetumu, bet tieši tas pastiprina autentiskuma un senatnīguma iespaidu. Pēc tam omu uzlabo ceļmalā stāvošs ēzelis – pārmaiņas pēc šis nevis man apzviedz, bet velta varen ēzelisku smaidu.

Biju jau plānojusi saslavēt savas kājas par labu uzvedību, bet šodien šīs neprotas – vienai kājai sāp pēdas virspuse (latviski vispār ir normāls nosaukums kājas daļai, kas sākas zem potītes?). Un arī laiks šodien velkas un kilometri tāpat. Rit jau ceturtā stunda, bet lielā pilsēta Estaing kā nerādās tā nerādās. Beidzot, 11 izdzirdu tās baznīcas zvanus iztālēm. Jūtos tā, ka gandrīz varētu te palikt, kas par to, ka noieti vien 10 km. Tomēr Ceļš kā par spīti ved garām pilsētai.

Pēc brītiņa, atradusi glītu vietu, piesēžu uz branču. Esmu uzlādējusi jaunu vārītu olu porciju un vakar nopirku palielu pastētes šķēli. Tā maksāja tikai vienu eiro. Ēdu un ceru, ka neesmu nopirkusi suņu barību. Tā garšo lieliski un iestiprinājusies jūtu spēku turpināt ceļu.

Brienu krietnu brīdi vientulībā, līdz ieraugu pretim nākam tādu pašu mugursomnieku. Apstājamies un sākam pļāpāt. Puisietis ir ceļā aptuveni nedēļu, bet domā soļot vēl divus mēnešus – viņš dodas uz Itāliju. Nopļāpājam krietnu brīdi, pēc manas intereses viņš nodemonstrē savu ierīci – saules bateriju paneli, ar ko uzlādēt elektroierīces. Uz atvadām pārjautā – vai man ir pietiekami daudz ūdens līdz nākamajam miestam un novēl priecīgu Svēto nedēļu. Man pēc pāris kilometriem tik pielec, ko viņš ar to domāja.

Tā kā diena jau sliecas pāri pusei, bet neesmu manījusi Šveices briežus, nospriežu, ka šie man no rīta aizšmaukuši garām. Tomēr tā nav – šie ar rāpjas kalnā pūzdami, elsdami. Tikuši vēl pie kaut kāda trešā brieža. Pēc brīža jau šie aiziet garām, apvaicājoties vai esmu pie dzīvības un veselības. Nākamajā atpūtas pauzē es apdzenu šos un tā vēl pāris reizes.

Biju jau aizmirsusi, ko nozīmē “babystep”, kad vienā brīdī jūtu, ka speru tieši tādus. Pulkstenis ir pustrīs un mani spēki ir galā. Ieraugu kādas naktsmītnes norādi un šauju iekšā. Atrauju saimnieku no pusdienām un šis man izrāda šejienes labumus – gulēšana par 15 eiro esot karavānā, par 20 eiro – pārvietojamā mājā. Kāda atšķirība, netieku gudra. Saimnieks paskaidrojumu sniedz žestu valodā, viegli ieliecoties ceļos un mazliet pietupstoties, tad lejot sev uz galvas. Dārgākajā variantā iekštelpās ir tualete un duša.

Tomēr visu apskatot, kaut kas man šeit tomēr neuzrunā. Pēkšņi parādās otrā elpa un, pateikusies par man veltīto laiku un atjaunojusi ūdens krājumus, turpinu ceļu.

Pēc brīža atkal paeju garām briežiem, kas snauduļo pēcpusdienas atpūtā. Brienu un brienu, kāpju un kāpju. Esmu sākusi kāpienu lielā un stāvā kalnā, līdz pamanu, ka kaut kā nekur nemana ceļa apzīmējumus. Jo augstāk kāpju, jo vairāk nostiprinās pārliecība, ka savā nogurumā esmu palaidusi garām īsto pagriezienu un tagad soļoju nezināmā virzienā. Tomēr neies tak atpakaļ kāpt – tāds kalns pieveikts. Un galu galā, pazaudējot ceļu, nevajag arī galvu pazaudēt. Attopos kalna galā pie nelielas šosejas un dažām norādēm uz apdzīvotām vietām. Izvelku karti parasto un gudrāka netieku. Tad talkā nāk telefons ar gps funkciju un sazīmēju, ka pa šo šoseju varu tikt līdz Golinhac – atpazīstu miestu no ceļa norādēm – tik tālu pat nebiju domājusi šodien iet. Izskatās, ka virzos pareizi, bet drošības pēc vēl apturu kādu velosipēdistu un viņš man apstiprina, ka jau pēc kilometriem 4, 5 būšu tur. Neticamā kārtā nepilnā stundā esmu klāt. Neesmu droša – vai ar savu sānsoli esmu nogriezusi kādu posmu vai izmetusi līkumu. Galu galā, kāda starpība – esmu galā, šejienes žits ir lielisks.

Izveikusi vakara tualeti, paņemu alu un datoru, un nobāzējos blakus esošajā krodziņā. Pagaidām šeit ir vien pāris viesi, starp viņiem arī draisks trīsgadīgs puišelis. Viņš sākumā koķetējot nostājas blakus, tad nolauž mazu zariņu no žagara, ko pats tikko atstiepis un sniedz man. “Mersī!”. Tad divi pieauguši vīrieši viņam norāda, ka sievietēm tomēr labāk patīk puķes. Reakcija nav ilgi jāgaida – pēc minūtes mazais kavalieris atskrien atkal – vienā rokā turot mārpuķīti, otrā – pieneni.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s