Santjago ceļš II: 6. diena – kalni un lejas

Stāsti

Šorīt brokastīs ēdu vakardienas sautējumu, kuru nespējām pieveikt. Norvēģiete man sastāda kompāniju un sukā iekšā banānu, saldo pudiņu (līdz kuram arī vakar netikām) un maizi ar tomātu. Moriss, kuru laikam tomēr sauc Marsels (ekskjuziumā), aizgājis brokastīs uz kādu bāru, bet viņa jancīgais draugs malko tēju. Liliāna viņam piedāvā maizi, no kuras viņš neatsakās. Bet tad, kad viņa vaicā, vai Kristāns nevēlās arī tomātu, viņš ar izbrīnu un, es pat teiktu slikti maskētu pretīgumu, atsaka: “In the morning?”. Ok, tātad arī tomāts no rīta ir kas nepiedienīgs. Mēs ar norvēģieti saprotoši saskatāmies – nu ko tu svešām tradīcijām padarīsi.

Lai arī esmu ēdusi kā malkas cirtējs, mazliet sautējuma nākas izmest. Daru to ar smagu sirdi, jo nepatīk izmest pārtiku – turklāt pilnīgi labu un garšīgu. Bet sautējumu līdzi īsti nepaņemsi. Pārējo ledusskapja saturu gan es savācu, Liliāna man vēl piešķir pusdienām pāris maizes šķēles un banānu, lai pašai mazāk ko nest.

Šorīt uz ceļa tieku 8, bet nav liela bēda, jo manas lūgšanas ir uzklausītas – šodien ir viegli apmācies. Iesākumā jātiek kalnā augšā, bet tad sākas ilgs un skaists gājiens pār kalnu kori – tālumi vien un vēl neizkusuši sniega pleķi. Un dažnedažādas tērcītes, kurām jātiek pāri, nesamērcējot kājas.

Kad ceļš sāk atkal vīties lejup, top zaļāks līdz ar katru noieto kilometru. Kokiem parādās lapas, zāle ir zaļāka un acis (un degunu) priecē arvien jaunas, tikko atplaukušas puķes. Gribu tās nofotografēt tuvplānā, bet ir divas problēmas. Pirmā – nav viegli noliekties vai pietupties ar lielo somu. Otrā un galvenā – mana dzirdināšanas sistēma ir sagājusi grīstē un kolīdz šļūciņas uzgalis nav vertikāli, no tā līst kā no pārpilnības raga. Tas reāli kaitina. Pat mazliet saliecoties uz priekšu, viss līst laukā un, ja netīšām gadās nolikt somu ne gluži vertikāli, arī tad var gadīties slapjš pleķis zem tās. Vispār esmu apmierināta ar saviem Gandrā iegādātajiem ceļošanas pričendāļiem, bet nu šis gan ir fēlers.

Vispār šodien kaut kāds pusnīgrs noskaņojums. Mēģinu izdibināt kāpēc, bet netieku gudra. Viss kopumā ir kārtībā. Labi, mani joprojām kaitina Marsela draugs, bet gudri cilvēki rekomendē šādos gadījumos ieskatīties sevī. Un galu galā – es jau arī neesmu nekāda staigājošā dimanta oliņa.

Tuvojas kārtējais mazais miests un ieraugot kādu skatu, garastāvoklis uzlabojas par 120%. pa pilsētas ielām, bez nekāds pieskatīšanas, klīst četri zirgi – viens liels un balts, trīs brūni un salīdzinoši nelieli radījumi. Piestāj, uzēd ceļmalas zāli, tad pagrauž kaut ko gardu no puķu dobēm – izskatās pēc Brēmenes muzikantiem. Man arī šie velta tikai paviršu skatienu un turpina ieturēties.

Vēl ik pa laikam komunicējam ar ķirzaciņām – mazās ir brūnas, bet drusku lielākas – spilgti zaļas ar melliem plankumiem. Tikai nofotografēt grūti, kā lavos klāt, šīs pazūd kādā akmeņu šķirbā. Ja laikus nepamani, var arī sabīties. Ej, mierā un klusumā, domās iegrimis un pēkšņi tieši blakus sausajās lapās kaut kas skaļi iečabas.

Šodienas galamērķī – Saint Chely d’ Aubrac – nonāku jau vienos, noieti 17 km. It kā varētu vel mazliet, bet kartes stāsta, ka nākamā naktsmītne ir pēc 16 km – tik daudz atkal negribas čāpot. Lai arī biju domājusi, ka šonakt pašķiršos no iepriekšējiem ceļabiedriem – atkal visi attopamies vienā žitā. Šovakar te ir arī viens franču pāris un vēl kāds melnīgsnējs, iepriekš neredzēts zēns.

Tikusi galā ar dušu un drēbēm, pēkšņi sajūtos šausmīgi nogurusi un ielienu guļammaisā uz pēcpusdienas snaudu. Nokrācu divas stundas un atkal jūtos pēc cilvēka. Izeju ielās un tuvējā krodziņā sastopu abus Šveices briežus un vel divus kungus, malkojam putojošo dzērienu. Piesēžu pie šiem, pēc brīža uzrodas arī Liliāna. Abi kungi ir no Holandes, līdz ar to gandrīz cilvēcīgi runā angliski. Triecam jokus un pļāpājam par dzīvi. Pasēdēšanas beigās izvēršas nelielu pārpratumu sērija. Tā kā esmu Lilianai parādā par vakardienas vīnu, saku, ka izmaksāšu viņai kafiju. Pirmais aiziet Kristiāns gatavot vakariņas, tad nozūd holandiešu kungi, pēc tam Marsels ieiet bārā, lai samaksātu, bet iznāk no tā paziņodams, ka viss jau samaksāts. Viens holandiešu kungs bijis viņam parādā alu un tagad laikam samaksājis par visu. Tomēr, kad mēs ar Lilianu arī zūdam kokos, drošības pēc ieejam bārā pārjautāt – vai viss kārtībā. Un izrādās, ka samaksājis nav neviens. Un piedevām vēl es, brašā uzsaucēja, esmu atstājusi maku žitā. Aizeju tam pakaļ un samaksāju par savu alu un Liliānas kafiju, par pārējiem man tomēr roka neceļas maksāt, viņi visi galu galā nāk no biezākām valstīm.

Kad atgriežos žitā, virtuvē viss notiek. Pirms brīža vīri ar savu gatavošanas entuziasmu bija pat ugunsdzēsības signalizāciju iedarbinājuši. Īsi pēc septiņiem vakariņas ir galdā un šovakar mielojamies ar gaļu un desiņām, risotto, dārzeņu sautējumu, sparģeļiem un vīnu. Baigi lēti no galviņas nesanāk, tāpat kā vakar – ceineris no deguna, bet ēdiens ir gards un var pieēsties, cik lien. Palikšana žitā maksā 14, 50 eiro un nauda vienkārši jāsaliek aploksnē uz galda.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.