Izbrauciens ar Jēzu (26. diena: Ponferrada – Villafranca Del Bierzo)

Stāsti

Pēc ilgiem laikiem esmu pilnīgi neizgulējusies. It kā nepietiktu ar to, ka mēs guļam pagrabā, drēbes nav izžuvušas un alberģē strādājošie cilvēki šeit ir nelaipni, mūsu milzu guļamistabā iegadījies krācējs, kas pretendētu uz kādu no godalgotajām vietām krācēju sacensībās. To, ka ne es vienīgā to novērtēju, var dzirdēt pēc cilvēku sačukstēšanās nakts vidū. Saturu nedzirdu, bet droši vien tiek kalti plāni par atentātu pret krācēju.

Rīts pienāk pelēks un lietains. Tas absolūti papildina manu garastāvokli. Šajā alberģē palikšana ir par ziedojumiem un esmu noskaņojumā neziedot neko. Tomēr atceros vakaru ar jauko pasēdēšanu un, lai nebūtu pēc tam jādiskutē ar sirdsapziņu, tomēr iemetu lādītē dienišķos 5 eiro.

Izeju lietū un, it kā Ponferada nebūtu gana izņirgājusies par svētceļniekiem ar vadāšanu ienākot pilsētā, arī, lai tiktu ārā no šīs nolāpītās pilsētas, ir jāmet ne viens vien līkums. Izejot no pilsētas, mani panāk poļu meitene Anna, ar kuru iepazināmies vakar, un mirkli izklaidējam viena otru ar sarunām. Tomēr mums nav viens ritms un pēc pusstundas kopā iešanas, Anna atvainojas un aizsteidzas ātrā solī tālāk lietū.

Pirmajā kafejnīcā iekārtojos uz ilgāku laiku. Vakardienas alberģē (protams) nebija internets, tāpēc man jāsaliek visas bildes un teksti, ko es, ieturot brokastis un žāvējot drēbes, daru. Šeit mani atrod arī vakar iepazītā lietuviešu meitene Dovile, ar kuru kopā soļojam līdz nākamai pilsētai. Tur šķiramies, jo mans šodienas gājuma mērķis ir tālāks, bet Dovile nolēmusi šeit uzkavēties ilgāk un ieturēt pusdienas.

Pa ceļam iepazīstos ar spāņu puisi Tommi, kurš pagājušo nakti gulēja manas gultas augšējā stāvā. Naktī dzirdēju, ka viņš, droši vien krācēja nokaitināts, iziet no telpas – gulēt ārā (man arī vajadzēja tā darīt). Izrādās, ka Tommi bieži guļ ārā, kopā ar savu suni Gandžu, jo daudzās alberģēs suņi netiek ielaisti. Tommi ir tikai 24 gadi, bet Camino viņš mēro jau trešo reizi.

Dienas lielākā daļa paiet lietū un ejot gar šosejas malu. Tikai uz vakara pusi lietus pierimst un debesis kaut cik noskaidrojas, kā arī ceļš aizvijas prom no šosejas un ved caur vīnogu laukiem. Esmu atkal iemanījusies būt viena, arī ejot caur kārtējo spocīgo pilsētu, kur vienīgās dzīvās dvēseles ielās ir suņi. Poļu meitene stāstīja, ka netālu no Dzelzs krusta, kad gājusi viena, viņa sastapusies ar trim lieliem klaiņojošajiem suņiem. Agresīvi šie neesot uzvedušies, bet tāpat sajūta esot bijusi neomulīga.

Iesoļoju šodienas mērķī Villafranca Del Bierzo un sāku lūkoties pēc naktsmājām. Pirmā ceļā ir municipālā alberģe, bet tā izskatās nemīlīga, tāpēc eju tālāk. Pie baznīcas sēž kāds vīrs, kurš man iesaka alberģi, kurā paliek pats, bet līdz tai vēl brītiņš jāiet. Man šodien nav pretenziju vēl mazliet pasoļot, tomēr paejot garām baznīcai, ieraugu vēl kādas alberģes duravas un nolemju ielūkoties tur. Izskatās labi, palikšana ir ierastie 5 eiro, bet šeit nav virtuves un viņi par vakariņām grib veselus 12 eiro, tāpēc jau domāju doties projām. Tomēr pagalmā satieku tik daudzus pazīstamos, ka sāku apsvērt palikšanu tepat. Un, kad ieraugu parādāmies vienu sen neredzētu eksemplāru no vāciešu trijotnes, kurš mani pie tam apskaidro, ka 12 eiro esot palikšana ar visām vakariņām, lēmums ir gatavs – nakšņošu šeit. Vācu puisis stāsta, ka nu jau kādu laiku ir atvadījies no saviem ceļabiedriem un tagad Camino esot viņa personiskais ceļš. Viņš ejot tik, cik tajā dienā sirds kārojot. “Nē nu, man protams, ir iešanas plāns. Galu galā – esmu vācietis”, viņš pats par sevi pazobojas, “bet atļaujos improvizēt. Piemēram, šeit palieku jau otro nakti.”

Izvēlējusies istabu un tikusi galā ar dušas – drēbju jautājumu, dodos kopā ar poļu meiteni Annu, kas arī šeit paliek, uz veikalu, lai nopirktu ko ēdamu. Gribu nodrošināties ar pārtiku rītdienas ceļam pa kalniem, kur neesot iespējas neko iegādāties.

Pilsētas centrā uzskrienu virsū Edam ar Semu. Šie stāsta, ka vakardienas pārgājiens pār kalniem viņiem šķitis dikti grūts. Sems, kāpjot lejā no kalna, pat paslīdējis uz kāda slapja akmens un nokritis uz muguras. Laimīgā kārtā piezemējies uz mugursomas, tāpēc ticis cauri bez traumām. Tikai kādu brīdi kūņojies uz muguras kā bruņurupucis. “Iedomājies, es tur tirinu rokas un kājas, nevarot piecelties, saucu palīgā brāli, bet ko šis – skrien palīgā kādam vecam spānim, kas nogāzies pirms manis.” Pirmais Semam pasteidzies palīdzēt kāds cits svētceļnieks, kas tuvojies no aizmugures.

Sapirkušies proviantu, dodamies atpakaļ uz alberģi. Šī alberģe ir īpaša ar to, ka tās darbinieki ir pamatā brīvprātīgie – svētceļnieki, kas šeit paliek kādu laiku ilgāk un mazliet pastrādā. Ir atvesta akmeņu krava un viens no maniem ceļabiedriem jau aktīvi šķipelē tos laukā no mašīnas piekabes. Man šķiet, ka viņa īstais vārds ir Džeks, bet tā kā neesmu īsti droša, saukšu viņu par Rembo. Viņš ir armijnieks no Brazīlijas. Viņam ir raibas acis, kas izskatās ļoti jancīgi. Un, protams, muskuļi un tetovējumi, un vienmēr liels duncis aiz jostas. Es negribētu būt viņa ienaidnieks. Un neesmu. Pēdējā laikā viņš, mani ieraugot, iekļauj savā lāča apskāvienā. Vispār tas ir mazliet atkarīgs no personālijas, bet pamatā tu sāc apkampties ar cilvēkiem pēc kādām piecām redzēšanās/satikšanās reizēm. Un tā vienmēr ir teju automātiska reakcija, kad ieraugi kādu pēc nedēļas pauzes. Ikdienas dzīvē tā parasti nenotiek, bet šeit cilvēki apkampjas ļoti bieži. Man tas trakoti patīk.

Kur mēs palikām. Tātad, Rembo šķipelē akmeņus un aicina mani pievienoties. Es mīļi atsakos, jo neuzskatu, ka manai veselībai šī nodarbe nāktu par labu, un galu galā – te čum un mudž no večiem. Pēc brīža pamanu, ka lāpstu ir paņēmusi dāniete Ria. Ja es būtu vecis, nekavējoties atņemtu viņai lāpstu, bet vesela brandža vīriešu tikai noskatās. Beigās tomēr redzu, ka darbam pieķērušies citi darboņi.

Ir klāt vakariņu laiks un sapulcējamies pie galda. Pirms ēšanas visi sadodas rokās, paceļ tās gaisā un vīrs, vārdā Jēzus, saka nelielu lūgšanu. Tad brīvprātīgie atnes ēdienu un visi ķeras pie maltītes. Vienīgi man pretī sēdošais Rembo, aizvēris acis un sakrustojis muskuļotās rokas virs bļodas, pateicas par dienišķo maltīti tik ilgi, ka kartupeļi sāk atdzist.

Man blakus sēd dāniete Ria un viņa atzīst, ka ķērusies pie lāpstas tikai tāpēc, lai provocētu vēl kādu vīrieti palīdzēt Rembo. Ria man arī izstāsta, ka šī alberģe, kā arī Jēzus, esot diezgan slaveni visā Camino, par ko man, protams, nebija ne jausmas.

Šeit mazs videofragments, kurā var redzēt alberģi un Jēzu:

Rīt ir trīs ceļa iespējas. Vieglākais un īsākais maršruts iet gar šoseju, otrs variants – pa labi, iet pāri dažiem kalniem, bet trešais – pa kreisi, esot īsts hardcore un vedot dziļi kalnos, kur ceļa norādes esot ļoti nosacītas. Kādi jautājumi, jāiet pa trešo. Jauna somu meitene Sāra, uzzinājusi, ka plānoju iet grūto maršrutu, prasa, vai var pievienoties. Saku, ka, protams, ja vien viņai nav iebildumi iet lēnām. To viņai nav un sarunājam rīt 7 doties ceļā.

Pēc vakariņām iztaujājam Jēzu, kā atpazīt rītdienas ceļu. Viņš mums diezgan ilgi skaidro, līdz beigās saka: “Ejam”. Es, somiete Sāra un dāniete Ria sekojam kungam. Biju domājusi, ka, viņš mums, izejot no alberģes, norādīs, kurā virzienā rīt jāiet, bet šis nē – saka, lai kāpjam mašīnā. Sakāpjam ar un dodamies ceļā. Sākumā mums tiek parādīts katrs pagrieziens pilsētā, tad mēs braucam augšā kalnos. Jau sāk satumst un pilsētas ugunis paliek zemu lejā. Jēzus mums visu ceļu stāsta visu ko par šejieni, Ria, kas spāniski saprot vislabāk, tulko mums ar Sāru. Es pirms dažām dienām biju noskaidrojusi, kā spāniski ir: “Uzmanies!”. Tad nu lieku lietā jauniegūtās zināšanas, saucot sarunā iegrimušajam Jēzum: “Ciudado!”, jo mūsu ceļu šķērso kārtīga mežacūka. Visi laimīgi turpinām katrs savu ceļu.

Mēs aizbraucam līdz neuzkrītošai ceļa norādei, kur Jēzus aptur mašīnu un norāda uz zemāk esošo miestu – tas ir mūsu rītdienas pirmais pieturas punkts. Mēs ielāgojam vietu, Jēzus griež auto riņķī un mēs dodamies atpakaļ.

Nonākam alberģē jau pilnīgā tumsā, pamatā visi jau guļ. Pateicamies Jēzum par jauko “ekskursiju” un liekamies uz auss. Rīt jābūt formā.

5 – nakšņošana
28,40 – proviants (11,30 kafijas + 10,10 pārtika veikalā + 7 vakariņas)
Kopā: 33,40
Bilance: + 39,80

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.