Pastaiga mākoņos (25. diena: Rabanal del Camino – Ponferrada)

Palikšana alberģes otrajā stāvā, istabiņās pa četri, maksāja 10 eiro, bet gulēšana pirmajā stāvā ar lielāku guļvietu skaitu – 5 eiro. Līdz vēlai pēcpusdienai man šķita, ka pirmajā stāvā būšu vienīgā, bet finālā tomēr uzradās vēl divas meitenes un viens puisis. Tāpat, tā kā neviens nekrāca, šī bija izcili mierīga nakts.

Esmu uz ceļa īsi pirms septiņiem. Vēl ir mazliet tumšs, sijā viegls lietus. Labu brīdi man ir sajūta, ka eju viena. Tad, viens pēc otra, parādās un mani apdzen vīri krāsainos lietusmēteļos, arī Eds ar Semu. Visu laiku ceļš ved augšup un skati kļūst arvien iespaidīgāki – kalni tinas miglas vālos, ceļmalas rotā viršiem līdzīgi krūmeļi un tradicionālas akmeņu mājas – veselas un pussgruvušas. Ceļmalā govis stāv nekustīgi, it kā baidīdamās salīt vēl vairāk. Tomēr daudz apkārt lūkoties nevar, jo ceļa akmeņainais un dubļainais segums prasa savu uzmanību.

Pirmajā ciematā nepiestāju uz kafiju, cerot, ka drīz būs nākamais. Tomēr, kad tas beidzot parādās, izskatās, ka tajā ir viena māja, kas vēl nav sagruvusi. Tomēr, pašās pilsētas beigās ierīkots tāds kā šķūnis, kur par ziedojumiem iespējams dabūt kafiju un cepumus. Domāju, vai šī ir tā pati vieta, kur vācu komiķis izlamāja hipiju pāri par nežēlastību pret suni. Vispār labi, ka neesmu redzējusi filmu “The Way”, citādi nāktos pa ceļam ne tikai domāt par vācu komiķa pieredzēto, bet arī meklēt filmas kadrus.

Dienas pirmajā daļā nonākam pie objekta, kas gana slavens ceļā – Dzelzs krusta. Šeit visi piestāj, lai vēlreiz pārdomātu savu gājuma iemeslu. Šeit pieņemts arī kaut ko atstāt. Teju visi svētceļnieki nes līdzi akmeni no mājām, ko šeit atstāj – simboliski atstājot arī savus grēkus. Man arī ir līdzi maziņš akmentiņš – ne tāpēc, ka grēki būtu mazi, bet tāpēc, ka soma jau tāpat smaga. Rokos pa somas kabatām un nevaru akmeni atrast.
– “Eu, esmu pazaudējusi savus grēkus”, sūdzos brāļiem.
– “Nav sliktākais, ko pazaudēt”, brāļi zobojas.
Tomēr pēc kārtīgas somas revīzijas, akmeni atrodu un pievienoju to kaudzei.

Tālākā ceļa daļa ir vienreizēja. Ceļš vijas pa kalnu kori, mākoņi sagūluši abās pusēs takai, zem kājām. Brīžam kāds mākonis šķērso taku, ietinos gājējus vieglā dūmakā. Tad uz brīdi tu redzi vien dažus metrus uz priekšu un dažus aiz muguras. Un uz mikli tu esi tāds Palle – viens pats pasaulē. Tad parādās dažas majestātiskas, ar sniegu rotātas smailes. Pamatā tās ir miglā tītas, bet laiku pa laikam, vējam izdzenājot mākoņus, sniegotās virsotnes atklājas skatam, lai pēc brīža atkal ienirtu baltajā sienā. Kādā brīdī taka pagriežas pa 90 grādiem, atstājot aiz muguras vienu ieleju, bet atklājot citu – ar biezu mākoņu joslu zemāk. Taka ved tieši mākoņos. Pasaule atkal uz brīdi top neliela. Šķiet, ka civilizācija ir pazudusi no tuvākās apkaimes, bet pēkšņi no miglas iznirst plakāts, reklamējot bāru 800 metru attālumā. Pilsēta parādās tikpat piepeši kā plakāts. Tās pirmajā bārā jau sabiruši ceļinieki un stumj aiz vaiga ierastās bokadiljas un iemalko kafe con leche. Es arī stiprinos ar kafiju un domu, ka lielākā ceļa daļa – 17 km jau noieti. Tomēr priekšā vēl 15, tāpēc drīz vien turpinu ceļu.

Un atkal jau esmu viena pati. Ja ik pa laikam neparādītos dzeltenās bultas, domātu, ka esmu nomaldījusies. Un man absolūti nav pretenziju pret šādu situāciju. Tagad, kad ceļš ved dziļāk ielejā, parādās floras krāšņums. Sākumā kalni ir klāti dzelteniem un baltiem ziedošiem krūmiem, kas smaržo reibinoši saldi. Pēc tam, takai kļūstot šaurākai, tās malās parādās arvien krāsaināk ziedoši augi. Esmu baudījusi vientulību vairāk kā stundu, kad, mēģinot nofotografēt kādu ziedu, aiz muguras atskan komentārs: “Vienreizējas puķes, vai ne?”. Beidzot kāds jaunietis ir mani panācis.

Ir pieveikti 26 kilometri, kad ieeju mīlīgā pilsētiņā, kurā ir gana daudz palikšanas iespējas. Tomēr, pakonsultējoties ar kājām, vienojamies, ka dosimies līdz nākamajai pilsētai, kas ir 6 km attālumā. Ceļš iet pret kalnu, nu jau saule bliež pilnā sparā un beidzot kļūst grūti soļot. Tomēr, pēc brīža pie apvāršņa parādās Ponferada un šķiet, ka atlikusi maksimums pusstunda līdz mērķa sasniegšanai. Camino norādes vedina pa kādu lauku ceļu, kas sākumā iet paralēli šosejai. Tomēr tad tas sāk griezties arvien vairāk un vairāk nepareizā virzienā, attālinot gājējus no pilsētas. Visu laiku ceru, ka kādā brīdī ceļš tomēr strauji mainīs virzienu un pietuvosies pilsētai, bet tas nenotiek. Biju nolēmusi nestāties līdz alberģes sasniegšanai, bet vienā brīdī konstatēju, ka knapi velku kājas. Padodos. Apsēžos uz kādas mājas kāpnītēm, novelku zābakus un skatos uz sasodīto pilsētu, kas pēdējās stundas laikā nav pietuvojusies ne par centimetru. Ja es būtu tupinājusi iet gar šosejas malu, sen jau būtu pilsētā.

Nav variantu. Uzvelku zandales un steberēju tālāk. Pēc krietnas pusstundas, šķērsojot pāris tiltus, ievelkos alberģes pagalmā. Pirmos ieraugu Stīvu un Geriju, kas pļāpā ar Šonu un Heteru (angļu meiteni, kas visu laiku klīst ar jauniešiem). Apsveicinos un eju reģistrēties. Sākumā metos dušā, tad cenšos noskaidrot, kur var izmazgāt drēbes ar rokām. Alberģes darbinieks man to cenšas spāniski trīs reizes izskaidrot, bet esmu tā pārgurusi, ka nesaprotu neko. Un kļūstu dusmīga. Ar ceturto reizi viņam tas izdodas, izrādās veļas mazgātuve slēpjas aiz nelielas kapellas. Tikusi galā ar drēbēm, sāku domāt par vēderu. Tad mani pārķer Šons, kurš, kā parsti, piedāvā pievienoties un baudīt viņa gatavotu zupu. Esmu bezgala pateicīga, jo šovakar diezi vai spētu pati kaut ko pagatavot.

Aizeju līdz galdam, redzu lielu zupas bļodu, angļu puisis Džeimss mani vedina sameklēt bļodu, ko arī daru un jau pēc brīža mielojos ar vistas – dārzeņu virumu. Tad konstatēju, ka Šons un Hetera neēd.
– “Pag”, saku Šonam, “šī nav tava zupa?”
– “Nav, mūsējā vēl vārās.”

Ok, tātad esmu pieķērusies amerikāņu puišu vakariņām. Neko, paši aicināja. Protams, kad Šona virums ir gatavs, pagaršoju arī to. Abi labi. Šovakar Šona zupu ēd kādi divpadsmit cilvēki. Sācis ar gatavošanu pāris cilvēkiem, tagad Šons pabaro pus alberģi. Smejos, ka pēc ceļa Šona varēs atvērt zupu restorānu. Šis atkal priecājas, ka pabarot padsmit cilvēkus izmaksā tikpat, cik pabarot trīs – 14 eiro. Pēc vakariņām pie mūsu galda tiek pamazām piebīdīti vēl citi galdi un šeit notiek īstena vakarēšana – vīns, smiekli un stāsti.

5 – nakšņošana
2,20 – proviants (2,20 kafijas)
Kopā: 7,20
Bilance: + 53,20

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s