Pazuduši kalnos (27. diena: Villafranca Del Bierzo – La Faba)

Rīts sāks ar somu krāmēšanu. Šoreiz tas jādara apdomīgāk, jo esmu nolēmusi pirmo reizi izmantot lielās mugursomas pārsūtīšanas pakalpojumu. Par 4 eiro var nosūtīt savu bagāžu uz nākamo alberģi. Daži šo pakalpojumu izmanto visu laiku. Katrai dienai man tas šķiet pārāk dārgi (citviet jārēķinās par ar 7 – 8 eiro), bet šodien – kad ieplānots garš pārgājiens pār kalniem, man šķiet ir īstā reize izmēģināt šo pakalpojumu.

Salieku pirmās nepieciešamības mantas mazajā mugursomā, pēc ilgām pārdomām guļammaisu nepaņemu. Esmu diezgan pārliecināta, ka tiksim līdz miestam, uz kuru nosūtīšu somu. Mazliet pēc 7 esmu alberģes foajē, bet, tā kā Sāru vēl nemana, nolemju pārmaiņas pēc ieturēt brokastis. Galu galā, šodien nevarēs dabūt ēst pa labi un pa kreisi. Un – šeit Jēzus ir sataisījis olmaizes! Pēc visām tām džemmaizēm, maize ar ceptu olu šķiet īsta delikatese.

“Eu, klau”, mani sauc Rembo. “Tev gadījumā nepieder tāds mazs sudrabots vadiņš?”. Izklausās pēc mana USB kabeļa apraksta. Rembo to esot vakar atradis zem galda, nospriedis, ka tas ir manējais (jo te visi zina, ka es esmu vienīgā, kas visur pārvietojas ar datoru). Tā arī ir. Paldies, draugs.

Paēdu brokastis, noorganizēju somas sūtīšanu, bet Sāru vēl nemana. Dodos pārbaudīt, vai šī nav aizgulējusies, bet izrādās, ka meitene cīnās ar somas krāmēšanu. No 6 rītā. Tā man ir mīkla – ko cilvēki no rītiem tik ilgi dara. Es parasti pieceļos gandrīz pēdējā, bet izeju gandrīz pirmā. Šorīt tiešām negribu laiku kavēt, tāpēc Sāras čammāšanās mani drusku kaitina. Zinu arī, ka Hetera ar pāris citiem censoņiem, kas ies pa šo pašu maršrutu, startē 7:30. Mēs rezultātā izejam 8:00. Atvadoties Jēzus nez kāpēc mani apskauj, varbūt ar trešo aci redzēja, kāda diena mani sagaida.

Izejam cauri pilsētai bez problēmām, tad rāpjamies augšup pa aizaugušu taku kalnā. Tā kā Sāra iet (kad iet) ātrāk par mani, tad brīdī, kad meitene izdomā pārsiet lakatu, paeju viņai garām. Uzkāpju kalnā, bet Sāru neredz. Pēc piecām minūtēm jau sāku satraukties, kad viņa beizot parādās pie horizonta un pamāj, ka viss kārtībā. Ok, es turpinu lēnām čāpot augšā – kādu gabalu mums jāiet pa autoceļu. Biju domājusi, ka Sāra mani drīz panāks, bet tā kā tas nenotiek, nolemju pagaidīt. Nu jau gaidu vairāk kā piecas minūtes un teju apsveru domu iet atpakaļ un pārbaudīt vai ar viņu viss kārtībā, kad Sāra izpeld pie horizonta. Ja šitā mums ies visu ceļu, nebūs nekāda aršana. Tomēr no šī brīža mums izdodas turēties kopā.

Kalni ir kalni. Skaisti visās gaismās, augstumos un aukstumos. Pie dzeramā ūdens ņemšanas vietas, kuras atklāšanā Jēzus griezis lentīti, ieturam otrās brokastis un uzpildām ūdeni. Vēl pēc brīža nonākam līdz vietai, kur vakar Jēzus mums parādīja norādi un, nogriezušās pie tās, uzsākam kāpienu lejup no kalna. Ceļš iet caur nelielai pilsētiņai un pagaidām, lai arī neuzkrītošas, norādes eksistē. Pilsētā sasveicināmies ar visādiem zvēriem un kādu sievieti, kura vēsta, ka mums priekšā grūts kāpiens. To mēs zinām.

Esam norāpušās lejā no pirmā kalna, kad taka mūs pārsteidz nesagatavotas, pēkšņi pārvēršoties upē. Novelkam zābakus un brienam pāri. Tad parādās nākamā problēma. Upe sadalās vēl divās straumēs, arī ceļi ir vairāki. Ok, vienu var saukt par ceļu, pārējās ir dubļainas takas. Upes krustpunktā krūmos ieaugušas pāris akmeņu ēkas, liecinot, ka šeit kādreiz garām gājuši stipri vairāk svētceļnieki.

Šī ir kārtējā reize, ka prāts saka vienu, bet intuīcija ko citu. Prāts saka, ka jāturpina iet pa lielāko ceļu, intuīcija grib iet pa vienu no dubļainajām takām. Rezultātā nolemjam šeit ieturēt pauzi un iestiprināties ar augļiem un riekstiem. Kamēr mēs tā sēžam, dzirdam tuvojamies balsis un ieraugām svētceļnieku bariņu. Visu rītu nebijām nevienu satikušas, tāpēc tagad esam pārsteigtas un priecīgas par pēkšņajiem ceļabiedriem. Arī viņi ir apjukuši. Sieviete jau kuro reizi reizi pārlasa grāmatā aprakstītos padomus, kā šeit atrast pareizo ceļu, bet tas īsti nepalīdz. Esot pirms drupām jānogriežas pa labi. Kur te vispār ir drupas? Izrādās, neviens cits nav pamanījis akmeņu ēkas. Tās es varu parādīt, bet tālāk man nav ne jausmas, uz kuru pusi doties.

Pēc kolektīvas apspriedes tiek pieņemts lēmums doties tālāk pa dubļaino taku. Uztraušamies kādu gabaliņu pa stāvu nogāzi un tad brienam pa platu, lapām klātu ceļu. Viss šķiet labi līdz brīdim, kad šis ceļš vienkārši izbeidzas klajumā. Un neturpinās ne uz vienu pusi. Varam iet atpakaļ un varam iet pēc azimuta. Izvēlamies pēdējo. Izskatās, ka uzkāpsim krūmiem apauguša kalna virsotnē un tad jau redzēsim, kur ir ceļš. Laužamies cauri krūmiem, kazenājiem, brīžam jātiek augšā pa stāviem klinšu bluķiem. Tā kā man, atšķirībā no pārējiem, nav lielās somas, esmu kalna galā pirmā. Uzkāpju un sāku smieties. No kalna virsotnes visapkārt redzamas vien citas kalnu augšas un vēl biezāki krūmi. Citi gan nesmejas, bet ir dusmīgi. Īpaši tie, kuriem ir šorti un kazenāju radītas asiņainas švīkas uz kājām.

Laužamies pa kalnu uz priekšu līdz beidzot tiekam līdz glītai pļavai. Šķērsojam pļavu un esam… uz mistiskā kārtā esam trāpījuši uz pareizā ceļa. Tas vijas augšup un ceļa malās aug majestātiski milzu koki un redzamas mūra drupas. Pēc krietna kāpiena esam kalna augšā pie vientuļas baznīcas.

Šajā vietā mūsu nesen satiktā kompānija nolemj doties atpakaļ civilizācijā pa asfaltētu autoceļu. Es gribu turpināt kalnu ceļu, bet esmu ar savu vēlmi viena. Dažreiz lēmumi atkarīgi no sīkumiem. Es būtu turpinājusi ceļu arī viena, ja manā rīcībā būtu telefons ar pilnu bateriju – tas nozīmē iespēju piezvanīt krīzes situācijā un arī labu gps sistēmu. Bet mans telefons ir izbeidzies pirms vairākām stundām, jo iepriekšējās nakts izbrauciena rezultātā nebija iespēja to uzlādēt. Un pulkstenis jau rāda pustrīs…

Rezultātā soļoju kopā ar pārējiem šosejas virzienā. Ar katru uz leju noieto kilometru sapīkstu arvien vairāk. Mēs jau bijām uzkāpuši tik augstu… Pēc pusotras stundas esam pie lielceļa. Ieklūpam pirmajā ceļa ēstuvē. Mūsu starptautiskā “saver’s team”, kurā pārstāvētas tādas valstis kā ASV, Urugvaja, Argentīna un Spānija, paliek ieturēt nopietnu maltīti, Sāra izlemj viņiem pievienoties. Es gan atvados un turpinu ceļu.

Lai arī tagad jau ir puspieci vakarā, esmu iecerējusi nokļūt līdz savai somai, kas atrodas aptuveni 10 km attālumā. Šī ir viena no tām dienām, kad vari soļot un soļot. Galu galā – biju noskaņojusies uz ļoti grūtu un garu dienu kalnos. Tagad slāju gar nolāpītu šoseju uz priekšu.

Kādā miestiņā satieku spāņu draudziņu Markosu, nākamajā austrāli Endrjū un vēl pāris pazīstamus ļautiņus. Šie mani aicina pievienoties un palikt šeit.
– “Tā jau varētu, bet man nav guļammaisa.”
– “Viņiem ir segas. Un labs wifi”, visi zina manu vājību.
– “Šoreiz tas mani neinteresē, jo man nav datora, bet telefons ir izlādējies.”
– “Un šeit ir tik lēts un garšīgs alus.”
– “Es Ceļā nelietoju alkoholu.”
– “Ūdens. Ja Tu zinātu, cik viņiem te garšīgs ūdens!”

Nosmejamies, bet pēc atpūtas pauzes es tomēr turpinu ceļu. Nākamajā miestā ielas malā sēž man pazīstama japāniete un, ieraudzījusi mani, rāda uz pulksteni un šūpo galvu. Neesot prāta darbs septiņos vakarā vēl soļot. Es izskaidroju faktu par somu un turpinu ceļu. Japāniete paliek sēžam ar trim vietējām spānietēm krietnos gados. Kā viņas sazinās, nav ne jausmas, jo japāniete spāniski nerunā, angliski viņa zina dažus vārdus, bet pieļauju, ka spānietes nezina pat tos. Bet izskatījās, ka visas labi pavada laiku.

Mani apdzen dzeltenu riteņbraucēju pulciņš un es kā iestrēgusi plate atkārtoju “Buen camino” un “Gracias”, jo atņemu katra otrā braucēja sveicienus un laba ceļa vēlējumus. Pusastoņos vakarā beidzot iesoļoju miestā, kur būtu jābūt manai somai.

Tā tur arī ir. Bez somas tur ir vēl Hilarija, Šons, Anna, Mārtins, Hetera un citi labi ļaudis, kā arī omulīga alberģe. Vienīgais, kas šeit nav – brīvas vietas. Saimnieks, uzzinājis no kurienes nāku, nolamājas un saka, ka jūtas vainīgs un nelaimīgs, ka man jāatsaka naktsmājas, bet viņš tur neko nevarot padarīt.

Es arī tur neko nevaru padarīt, tāpēc veļu plecos lielo somu, atvados no ļautiņiem un turpinu ceļu. Protams, ja man būtu gluži mirstamā kaite, varētu par salīdzinoši bargu naudu palikt viesnīcā, bet tik ļauni nav. Līdz nākamajam miestam ir nepilni 4 km, tiesa gan, atceros no redzētajām kartēm, ka lielākā ceļa daļa ir kāpiens kalnā.

Tāds tas ir gan. Sākumā jākāpj pa lēzenu šosejas virsmu, ko nomaina stāva, akmeņaina taka. Saule arī jau pazudusi aiz liela kalna un es lēnām raušos augšup pa ēnainu upes ieleju. Drusku jau lamāju sevi par nepaklausīšanu Endrjū. Varēju tagad sēdēt vakara piesaulītē, dzert gardo ūdeni un klausīties austrāļu jokos, nevis kāpt pāri saviem spēkiem. Mierinu sevi ar domu, ka šitas kāpiens nebūs jāveic rīt un uz beigām jau stiprinos ar uz kāda tuneļa sienas redzēto frāzi: “Even if my body will fail, my mind and spirit will carry me on.”

Pēkšņi izdzirdu baznīcas zvanus un saprotu, ka ciemats ir netālu. Vēl pāris takas līkumi un esmu miestā. Izrādās, alberģe ir tieši pie zvanošās baznīcas, bet, vai tajā ir vēl brīvas vietas, neviens nezina teikt, jo saimnieki esot tikko aizgājuši uz vakara mesi. Lai es pagaidot pusstundu. Kā tad. Lai pēc pusstundas uzzinātu, ka brīvu vietu nav.

Nolemju pa to laiku aiziet līdz veģetāriešu alberģei, kas atrodas šai pašā ciemā. Tur priekšā atrodu dānieti Riu, pazīstamu amerikāņu meiteni un puisi no Belfāstas. Izstāstu savu situāciju un, lai arī šī alberģe ir pilna, Ria man piedāvā pusi no divguļamās gultas, pret ko alberģes laipnais saimnieks neiebilst. Kad nu ir skaidrs, ka zem egles jāguļ nebūs, atslābstu. Belfāstas puisis, kura dienas budžets ir 2 eiro (nakšņo viņš teltī), nolasa kādu šodien radītu dzejoli. Un tad pasaka rindas no tuneļa sienas.
– “Pagaidi, tu to uzrakstīji uz tuneļa sienas?”, jautāju.
– “Nuja.”
– “Es šo tavu tekstu atkārtoju vēl pirms pusstundas.”

Par šo faktu puisis, protams, ir priecīgs. Drīz viņš atvadās un dodas uz savu telti. Es, savukārt, dodos uz baznīcas alberģi noskaidrot, vai viņiem ir brīvas vietas vai nē. Ierodos pēdējā brīdī, lai pārtvertu sievieti, kas jau sapakojusi zīmogu un žurnālu, lai dotos projām. Uzzinājusi, ka vēlos palikt, viņa sāk smieties. Alberģē ir 65 vietas un 64 no tām ir aizņemtas. Viņiem palikusi viena gulta – man. To es, protams, rezervēju. Pulkstenis ir nedaudz pēc 9 vakarā.

Man ir tieši stunda, lai izveiktu vakara darbus. Šodien iztieku bez ūdens procedūrām,, toties pagūstu pagatavot vakariņas un uzlādēt elektroierīces. Šī ir vācu alberģe un tieši 22:00, brīdī, kad stumju mutē pēdējo makaronu karoti, ierodas kungs, kurš paziņo, ka visiem jādodas gulēt. Aši noskaloju traukus un dodos pie miera. Es nezinu īsti, cik esmu nogājusi kilometrus. Pilnīgi noteikti vairāk kā 30, bet, iespējams, visus 40. Lielāko daļu no tiem – kāpjot kalnā vai lejup no tā. Ir speciāla formula, kas pārrēķina kalnu gājumu līdzena gājiena kilometrāžā. Nebrīnītos, ka šodien pēc tāda mērīšanas principa, sanāktu arī visi 50 km. Stundās gan varu pateikt – šodien bija ikurāti 13 stundas gara pastaiga ar minimālām pauzēm. Miegs nāks labi.

9 – nakšņošana (5 nakšņošana + 4 somas sūtīšana)
4,50 – proviants (1,50 saldējums + 3 brokastis)
Kopā: 13,50
Bilance: + 53,30