Atkal kopā ar brāļiem (22. diena: Leon – Villar de Mazarife)

No rīta atvados no bulgārietes un ungārietes. Arī viņas, līdzīgi kā Jākobs, nolēmušas palikt Leonā vēl vienu dienu. Meitenes man pastāsta, ka šeit dodot arī brokastis. Tomēr, ieraugot cilvēku pārpildīto telpu, nolemju brokastis ieturēt vēlāk – kādā vientuļākā vietā.

Leonas ielās dažam labam sestdienas vakars vēl nav noslēdzies. Viens pretimnācējs, mani ieraugot, uzrauj dziesmiņu par piligrimiem, cits pie katedrāles izpilda populāru spāņu popmūzikas gabalu. Eju ārā no pilsētas un konstatēju, ka tas ir tas pats ceļš, pa kuru vakar devos uz mākslas muzeju. Cik jocīgi – kad tu nepievērs uzmanību dzeltenajām bultām, tās vispār nevar ievērot. Bet tagad, kad pēc tām lūkojos, ieraugu norādes ik pēc pārdesmit metriem. Varbūt dzīvē ir tāpat? Ja gribas ko atrast vai saskatīt, vienkārši uzmanīgāk jāskatās?

Ir tāds ticējums: ja no rīta redzi nākam pretī cilvēku ar lielu somu un izmisušu seju – tas, visticamāk, ir svētceļnieks, kas aizmirsis alberģē savas iešanas nūjas. Tā ir arī šoreiz. Iespējams, tā ir tā pati kundze, kas šo pašu atrakciju izveica pirms pāris dienām. Jo, tas, ko viņa man saka, ir: “Iedomājies, es ATKAL aizmirsu nūjas.” Tālāko, cienot lasītāju ausis, necitēšu.

Leona pamazām pāriet kādā citā pilsētā un ir garlaicīgi ilgi jāsoļo pa pilsētas nomali un industriāliem rajoniem. Kad beidzot ir tikts laukā un padzerta rīta kafija, esmu krustcelēs. Iespējams iet taisnāko ceļu, bet gar šoseju, vai arī ar nelielu līkumu – bet pa vienmuļākām vietām. Es, protams, gribu iet pa tām vientuļajām taciņām. Kad to pašu gribēju pirms pāris dienām, neizdevās “paņemt” pareizo pagriezienu un tikai kādā miestā konstatēju, ka eju “šosejas ceļu”. Šoreiz esmu nolēmusi pilnīgi noteikti trāpīt uz vientuļā ceļa, tāpēc noskaidrojusi, ka trim franču vīriešiem ir līdzīgs mērķis, paziņoju, ka sekošu viņiem. Viņi gan galanti atbild, ka daudz labprātāk sekotu man.
– “Jā, ja vien jums ir vēlme pārlaist nakti zem klajas debess tālu no civilizācijas, esat laipni aicināti.”

Pa visiem atrodam pareizo ceļu, un tas tik tiešām ir daudz tīkamāks kā šosejas mala. Man izdodas novērot, kā zemnieks cenšas savaldīt pustraku (ok, dzīvespriecīgu) kumeļu, redzu pār lauku lecam stirnu un aizskrienam putnu, līdzīgu mūsu irbei. Kādā miestiņā tiek ierauta vēl viena kafija un tad pietiek spēks pēdējiem 4 km līdz miestam Villar de Mazarife.

Kolīdz iesoļoju mīlīgas alberģes pagalmā, atveras centrālais ēkas logs un abi amerikāņu brāļi mani sveic ar ierašanos. Tūlīt pēc manis ienāk arī amerikāniete Sesilja (vai man būtu jāraksta Cecīlija??), ar kuru šodien esam ceļā tikušās vairākkārt. Tiekam pie kopīgas istabiņas ar Sesilju un priecīgi konstatējam, ka bez mums istabiņā gulēs vēl tikai divi cilvēki. Pēc vakardienas “masovika” tas ir īsts atvieglojums.

Alberģe Jesus ir ideāla – ātrs wifi, ir virtuve un.. šeit ir aprakstītas visas sienas. Redzu pat uzrakstu latviski: “Dzīve ir skaista!” Ir, ir – šodien ir. Pagatavoju pusdienās makaronus un kārtīgi pieēdos.
“Vai tu gribi kaut ko no veikala?”, pabāžot galvu virtuvē, prasa Eds ar Semu, kuri dodas iepirkties.
“Jā, ābolu!”, izdaru savu pasūtījumu.
Pēc laiciņa šie man atnes divus – zaļu un sarkanu.
“Mēs nezinājām, kādi tev labāk garšo, nopirkām abus.”
“Paldies, cik no manis?”
“Eghrr, nothing – family!”
Pateicos un ar baudu notiesāju sarkano ābolu, otru piedāvāju Sesiljai. Ar Sesilju esam apvienojušas arī drēbes kopīgai mazgāšanai, jo viena veļasmašīnas krava maksā 3 eiro, bet vienam pašam pilna mašīna nesanāk. Es pirmo reizi izmantoju maksas veļas mazgāšanas pakalpojumu – parasti mazgāju drēbes ar rokām. Galvenais, jācer, ka līdz rītdienai iešanas drēbes izžūs, citādi nāksies plivināties kleitā.

Sēžam saulainā pagalmā četratā un visu laiku smejamies. Es tagad saprotu, kāpēc man pietrūka amerikāņu brāļi – viņi visu laiku joko. Piemēram, Sems stāsta, ka šodien vienā no kafejnīcām skanējusi bačatas mūzika.
– “Zini, Eds gandrīz uzlūdza oficianti. Bet, labi, ka gandrīz. Ja redz, kā Eds dejo bačatu, tad uzreiz pēc tam jāiet uz grēksūdzi”, Sems zobojas par brāli.

Tuvojas hokeja laiks un tā kā alberģes bārā ir liels televizors, palūdzu Semam (viņi abi ar Edu perfekti runā spāniski), lai viņš apvaicājas, vai nevar uzslēgt hokeju.
– “Pag, paskatīšos internetā – kā spāniski ir hokejs, citādi bārmenis man iedos kādu īpatnu dzērienu.”
Dzērienu bārmenis neiedod, bet hokeju arī negrib pārslēgt – rāda taču futbolu. Pēc mirkļa, redzot, ka neviens to sasodīto futbolu īsti neskatās, aizeju pati līdz bāram un runāju visās valodās tikmēr, kamēr bārmenim apnīk un viņš man vienkārši atdod pulti. Tomēr, pārslēdzot kanālus, pie 140-tā man apnīk. Rāda visu iespējamo, izņemot hokeju. Futbolu, piemēram, rāda pa kādiem septiņiem kanāliem.

Nu, ko. Izskatās, ka spēle tūlīt būs galā. Ehh. Un mans ieraksts arīdzan. Arlabunakti!

5 – nakšņošana
14,60 – proviants (11 pārtika veikalā + 3,60 kafijas)
Kopā: 19,60
Bilance: + 39,50

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s