Ideālā alberģe (23. diena: Villar de Mazarife – Astorga)

Stāsti

Šorīt esam čaklāki kā saule – mēs jau augšā, šī vēl vārtās mākoņu pēļos. Bet pēļi šorīt skaistu skaistie – pamatā violetos toņos. Izejam no alberģes kopā – brāļi, Sesilja, es un vēl vairāki entuziasti. Pamazām brāļi attālinās, bet sev par lielu pārsteigumu atklāju, ka kāds soļo tikpat lēnām kā es – Sesilja. Lēnām čāpojam kopā un pļāpājam par šo un to. Pamatā par biznesu. Sesiljai ir vairāki MBA grādi, viņa ilgus gadus strādājusi augstos amatos banku sfērā un ir ļoti interesanta sarunu biedre.

Sesiljas lēnās pārvietošanās iemesls ir daudzās tulznas un, šī paša iemesla pēc, mēs arī nelaižam garām nevienu kafejnīcu – lai atpūtinātu kājas un aplūkotu tulznas. Es gan uz savu vienīgo tulznu īpaši vairs neskatos – gan jau kaut kad tā pazudīs pati no sevis. Vienā no kafejnīcām sastopu pirmo krievu tautības pārstāvi. Sirmais kungs, kas tikko devies pensijā, jau desmit gadus dzīvo Spānijā. Domājis, ka Santjago ceļš būs tāda vientuļnieku padarīšana – pat paņēmis līdzi telti un kastroļus ēst gatavošanai, bet novērtējot šejienes civilizācijas klātbūtni, aizsūtījis pekeles atpakaļ sievai uz Barselonu, lai nav tik daudz jāstiepj.

Tā kā šodien jānosoļo 32 km, īsinot laiku, uzrīkojam ar Sesilju “brainstorm session” par tēmu – kādai jābūt ideālai alberģei. Kā tā izskatītos, kādus servisus mēs piedāvātu. Istabas klienti varētu izvēlēties pēc saviem gulētiešanas paradumiem – vienā istabā gulētu cīruļi, otrā pūces, krācējus arī mēs izolētu. Mums būtu savs garšaugu un dārzeņu dārzs, kā arī virtuvē pieejami produkti kopā ar receptēm, un viesi par “ieejas maksu” varētu paši visu saplūkt, pagatavot un paēst. Mums būtu stūrītis video sveicieniem uz mājām, tulznu samērīšanās vieta, virtuāla bibliotēka un mūzikas instrumentu stūrītis. Mēs ļautu svētceļniekam visādi radoši izpausties, īpaši atvēlot vietu un materiālus kolektīvām izpausmēm – viens cilvēks iesāk, pēc dienas cits turpina. Attīstām spa, masāžu, pirts, jogas un artomterapijas iekļaušanu alberģes ikdienā. Īsāk sakot, pus pa nopietnam, pus pa jokam izklaidējamies krietnu stundu. Protams, lielākā daļa no mūsu idejām ir joki, bet par dažām mēs esam izbrīnītas – kāpēc neviens tādus servisus nepiedāvā.

Vispār esam arī diezgan zemās domās par šejienes alberģu vienveidīgo un draņķīgo mārketingu, piemēram, ceļmalas plakātiem, kur uz kvadrātmetru lielas plāksnes ir saspiestas aptuveni 30 fotogrāfijas, cenšoties ilustrēt visus tuvojošās naktsmītnes stūrīšus. Augstākā reklamēšanās pilotāža ir mašīnas, kas lēnītēm brauc pa ceļu, kas iet blakus svētceļnieku takai. Ieraugot piligrimu, no auto izlec sievišķis un iešķiebj katram aptuveni tādas pašas kvalitātes reklāmas lapiņu, kā tikko aprakstītais plakāts.

Tā pļāpājot, esam ienākušas palielā pilsētā un pēkšņi ieraugām tiešām gaumīgi izstrādātu norādi – Albergue Verde. Tajā esot veģetārā virtuve un tiekot praktizēta joka. Mums ir žēl, ka ir pārāk agrs nakšņošanai, labprāt izmēģinātu palikšanu šajā vietā. Pēc gabaliņa, citā pilsētā ieraugām pavisam perfektu dizainu – alberģes sienas krāsojumu, kas attēlo izžautu veļu. Šai vietā mēs palūdzam kafiju un, lai arī tā nav kafejnīca, mums drīz tiek atnesta kūpoša kafijas kanniņa un piens. Arī alberģes pagalmā katrs nieciņš liecina par saimnieku labo gaumi un to, ka šo darbu viņi dara ar sirdi. Netraucē pat pagalmā notiekošie būvniecības darbi. Jauns pāris šo vietu veido un pilnveido jau trešo gadu.

Es jūtos lieliski, man ir sajūta, ka par spīti jau nosoļotajiem vairāk kā 25 km, varu vēl iet un iet. Sesilja gan knapi velk dzīvību un kājas. Es viņai cilpoju apkārt kā mazulītis Rū, kas tikko saēdies dadžus, un visādi cenšos uzmundrināt. Neilgi pirms finiša taisnes sastopam vīru, kurš iekārtojies pie kādas pamestas mājas un ierīkojis piligrimiem nelielu nojumīti, kurā var iestiprināties bez maksas. Mēs šoreiz to nedarām un, uzzinājušas, ka līdz galamērķim – Astorgai – atlikuši kilometri seši, turpinām ceļu.

Pilsētā iesoļojam pēc pieciem vakarā, šī bijusi līdz šim garākā diena. Vispirms mūs uz ielas sastop un samīļo Sems, bet vēl mirkļa satiekam arī Hilariju, Šonu, Annu, Mārtinu un pārējos jauniešus. Viņi jau izskatās atpūtušies un dzīvespriecīgi, un arī mēs, aši apsveicinājušās, steidzam uz alberģi, lai ieietu dušā un atgūtu cilvēcisku paskatu. Tā kā ir gana vēls un arī mani beidzot sasniedzis sagurums, nolemju šovakar negatavot vakariņas, bet baudīt piligrimu menu. To mēs izdarām kāda smalkā restorānā. Visa maltīte ir lieliska, bet īpaši garšīga ir maize, ko mēs arī savā nekaunībā palūdzam līdzi – brokastīm. Oficiantu nez kāpēc mūsu vēlme dikti iepriecina un šis ir gatavs dod mums līdzi gardās maizītes, cik vien vēlamies. Mēs vēlamies divas. Katra.

Jau ir pēc deviņiem vakarā un, nekam vairāk kā bilžu augšupielādēšanai, man nepietiek spēka. Liekamies uz auss. Rīt ceru “nobāzēties” agrāk un sarakstīt iekavēto.

8 – nakšņošana
17,50 – proviants (3,50 kafijas + 14 vakariņas)
Kopā: 25,50
Bilance: + 34

Viens komentārs

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.