Svētki un satikšanās prieks Leonā (21. diena: Mansilla de las Mulas – Leon)

Vakar vakarā, klīstot pa pilsētiņas ielām, konstatēju, cik tomēr ir patīkami, ka beidzot var pastaigāties tāpat vien, prieka pēc, nedomājot par katru lieko soli. Pirmajās dienās, pārkāpjot alberģes soli, vienīgā doma bija – tikt līdz gultai. Un pēc tam sevi ar grūtībām varēja piespiest aiziet pāris soļus līdz vakariņu vietai.

Pēc pastaigas veikalā papildinu pārtikas krājumus un dodos uz alberģi gatavot vakariņas. Tomēr, ieejot virtuvē, japāņi, ar kuriem saskrienos vakaros jau kādu nedēļu, piedāvā man nogaršot viņu nacionālo zupu. To es, protams, daru un pēc tam jūtos ne īsti izsalkusi, ne īsti paēdusi. Nolemju notiesāt brī sieru un tomātu, bet gatavošanu atlikt uz citu dienu. Jā, un vēl esmu nopirkusi veikalā bezalkoholisko alu, vismaz varu nobaudīt alum līdzīgu dzērienu. Pabeigusi rakstu darbus, dodos pie miera.

No rīta 7:30 esmu gatava šodienas ceļam, kas ir salīdzinoši īss – 17 km. Esmu nogājusi kādu kilometru, kad mani panāk Endrjū – austrāļu puisis no Sidnejas. Sākam pļāpāt un tā nemanot attopamies Leonā. Vienā rāvienā. Dažreiz tiešām ceļabiedri būtiski īsina ceļu. Endrjū ir 28 gadi, bet viņš jau paspējis daudz izceļoties pa pasauli. Viņš ir kārtējais “upuris”, kuru cenšos pievērst koučsērfingam. Domāju, ka izdevās.

Leonā saskrienamies ar austāļu meiteni un vācu puisi Stefanu un caur Leonu čāpojam četratā. Saku vācietim, ka, skatoties uz glīti ģērbtajiem vietējiem, jūtos kā citplanētietis. Stefans tam par godu uzrauj dziesmu: “I’m an alien, I’m a legal alien, I’m a piligrim in Leon!”

Šaurā Leonas centra ieliņā es ieraugu pazīstamas muguras un nobrēcos: “Ed, Sam!”. Mani amerikāņu brāļi. Šie pēc kārtas mani kārtīgi saspiež. Kad atkalredzēšanās prieks ir garām, pirmais fakts, ko šie konstatē, ir: “Eu, tev mati aug!”. Nuja, neesam redzējušies vairāk kā divas nedēļas, un tagad jau izskatos gandrīz piedienīgi.

Kamēr pļāpāju ar brāļiem, jaunieši ir gabalā. Ieeju tuvākajā bārā, un, konstatējot, ka koučsērfingā joprojām klusums, eju meklēt alberģi. “Iečekojusies” tajā, nolieku somu un eju apskatīt Leonu. Sākumā iemaldos mīlīgā tirdziņā, kur nopērku augļus un riekstus. Tad vienkārši klīstu pa ielām, gar mākslas tirdziņiem, ieeju vienā otrā baznīcā. Galvenā katedrāle ir pagaidām ciet. Dienas vidus – siestas laiks.

Kājas arī sāk pieprasīt siestu, un nolīdusi kafejnīcā ar internetu, rakstu, “lādēju” bildes un hokeja spēli, kurai sekoju līdzi Delfi tekstos. Laikam gan labi, ka neredzēju, pāris mati izvairījās no krāsas izmaiņām. Bet, sports paliek sports – uzvar stiprākais. Šoreiz tā nebija mūsu komanda, nu nekas. Jātur īkšķi rīt.

Kolīdz izeju no kafejnīcas, no pretējās ielas puses mani sauc jaunieši, kas piesēduši atpūtināt kājas pēc katedrāles apskates. Mirkli patērzējusi ar viņiem, arī es dodos uz katedrāli. Tās īpašais krāšņums ir daudzās logu vitrāžas, caur kurām katrā diennakts laikā vērojama citāda gaismu spēle. Man šī katedrāle patīk – nav pārāk liela un gaisma, ieplūstot caur krāsainajiem logiem, rada jauku noskaņu.

Kad izeju no katedrāles, satieku bulgāru un ungāru meitenes. Pēc tam, centrālās ielas vidū pamanu pazīstamu stāvu – tur kā briedis stāv vācu fotogrāfs Jākobs, no kura atvadījos pirms vairākām dienām ar domu, ka nekad vairs viņu neredzēšu. Izrādās, ka viņš uz šejieni atbraucis ar autobusu. Jākobs paliks vēl vienu dienu Leonā, tas nozīmē, ka atkal būs vajadzīgs brīnums, lai viņu satiktu. Bet – ar Ceļu nekad neko nevar zināt. Vispār, ejot pa Leonas ielām, jūtos vēl trakāk kā Rīgā. Centrā ar kādu pazīstamo jāsasveicinās ik pēc pāris minūtēm.

Pēkšņi pamanu norādi “Modernās mākslas muzejs”. Lai arī pulkstenis ir jau pēc 6 vakarā, nolemju riskēt un aiziet līdz muzejam, lai gan jākāto vairāki kilometri. Nonākusi līdz upei, jūtos pazaudējusi ceļu un nolemju kādam to pavaicāt. Ieraugu pretī nākam meiteņu grupu, kas acīmredzami svin vecmeitu ballīti. Nodomāju, ka gan jau kāda zinās, kur ir muzejs (wisdom of crowd). Uzrunājusi meitenes, dzirdu komentāru spāniski: “Jocīgi, viņa negrib ar mums nobildēties.” Kur ir muzejs, neviena nezina. Nākamie pretimnācēji (tūristi ar karti) gan zina. Labi, ka apvaicājos, biju sākusi iet nepareizā virzienā. Pēc vēl minūtēm 20 stāvu skaistas, krāsainas ēkas priekšā. Esmu atradusi muzeju un ļoti ceru, ka tas strādās līdz astoņiem vakarā (jo nu jau ir gandrīz septiņi). Izrādās – tas strādā līdz deviņiem! Tad nu man ir laiks izpētīt visas ekspozīcijas, kas šeit nav pārāk plašas. Ir stipri īpatni darbi, līdz kuriem mana saprašana netiek, ir iedvesmojoši un iespaidīgi veidojumi.

Visu izpētījusi, dodos atpakaļ uz centru un, par godu Latvijas svētkiem, nopērku lielu saldētā jogurta porciju ar avenēm, mango un karameļu garnējumu. Mmm… Ielas vienkārši kūsā no cilvēkiem un dzīvesprieka – ir sestdienas vakars. Tomēr man kaut kas galvā saka, ka šovakar alberģē jābūt atpakaļ pus10, nevis 10, kā parasti. Turp arī dodos un izrādās, ka tā arī ir. Alberģe tiek slēgta 21:30. Šoreiz guļam lielā klostera telpā – vīrieši pirmajā stāvā, sievietes pagrabā. Šoreiz, skaļāk par krāšanu, telpā ienāk ballēšanās skaņas no ielas. Sestdienas vakars ir tikko sācies.

5 – nakšņošana
9,70 – proviants (3 pārtika veikalā vakardien + 3,20, kafijas + 3,50 jogurts)
10 – ieejas biļetes
Kopā: 24,70
Bilance: + 38,90

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s