Mazā talka un lielie cilvēki (14. diena: Burgos – Hornillus de Camino)

Šorīt pa ilgiem laikiem uzspēlēju ar telefonu “snooz” spēlīti. Telefons uzvarēja. Rezultātā izeju salīdzinoši vēlu, īsi pirms astoņiem. Jau esmu apāvusi kājas un uzlikusi plecos somu, kad, verot ārdurvis, ieraugu Noe uzšņāpto A4 zīmīti: “Buen camino!”. Gribu uzrakstīt paldies, bet nav pie rokas rakstāmais. Hmm? Paņemu no virtuves galda zemeni, nokožu pusi un ar otru uzzīmēju smaidiņu – Noe zinās, ka esmu pamanījusi vēlējumu un, ka tas mani ir iepriecinājis.

Kad esam tikuši ārā no Burgos, pildu sev doto solījumu. Uzvelku šim nolūkam nopirktos cimdus, atritinu maišeli un sāku kolekcionēt ceļa malā atrodamos atkritums. Cits, garām ejot, nesaka neko, cits dīvaini paskatās, cits pasmaida, cits saka “Bravo”. Beidzot tuvojas man pazīstami gājēji – pāris gados no ASV. “O, Zane, ko tu dari?”, viņi man prasa. Protams, izstāstu, kas šai dienā notiek Latvijā, cik daudzi cilvēki sakopj savu zemi vai paveic ko citu sabiedrības labā. Un, ka esmu nolēmusi šodien vismaz simboliski solidarizēties ar savējiem Lielajā talkā, sakopjot mazu Santjago ceļa posmu. Man, ar lielo somu liecoties pēc katras šmuces, protams, iet lēnāk un šie aizsoļo uz priekšu. Tad, pēc neliela līkuma, atkal ieraugu savus ceļabiedrus. Mazā amerikāņu kundze ar aziātes vaibstiem soļo man pa priekšu ar mazu maisiņu rokās un dara to pašu, ko es. Es eju no muguras un apraudos. Tāds ir Ceļš.

Līdz pirmajai apdzīvotajai vietai maiss ir pilns, turpat ceļa malā, kā mani gaidīdami, stāv pāris lieli atkritumu konteineri. Pulkstenis jau ir 11 un, tikusi vaļā no šmucmaisa, nolemju, ka esmu nopelnījusi brokastis un atļaujos ne tikai kafiju, bet arī rīta bageti. Brīnumainā kārtā krodziņā ir internets un varu visiem izlielīties, cik es esmu laba, ka esmu vienu pirkstu pie Talkas pielikusi.

Tad vīkšos tālāk. Šodien pūš tik ledains vējš, ka uzvelku Fēliksa lietusmēteli, kuram ir kapuce. Tā jau ir krietni labāk, vismaz ausis nesalst tik dikti.

Santjago ceļš idejiski iedalās trīs posmos. Pirmais ir fiziskais, tad ir emocionālais, tad nāk garīgais. Esmu pabeigusi pirmo trešdaļu – fizisko posmu, bet manas kājas tā neuzskata. Pamatā tulznas ir sadzijušas, bet viena nekrietnele uzradusies kaut kur papēža malā, kur pēda saskaras ar zoli, attiecīgi atgādinot par savu eksistenci uz katra soļa, pat kompīds te īpaši nelīdz. Nu gan jau šai kaut kad apniks. Tagad esmu emocionālajā posmā, kad cilvēki parasti sev jautā – kāda suņa pēc es šito daru?

Līdz šim vismaz puse no dienā satiktajiem cilvēkiem bija pazīstama. Pēc Burgos ir citādāk – ir daudz jaunu seju un iepriekš iepazītie ļaudis ir mazliet izretojušies. Zinu, ka daži devušies tālāk bez atpūtas dienas. Bez amerikāņu pāra – Pītera un Sjū, satieku vēl tikai kanādiešu pāri. Citi kā ūdenī iekrituši, droši vien kaut kur tālu priekšā.

Kad jau šodienas ceļš tuvojas izskaņai, izdzirdu no mugurpuses pazīstamus smieklus. Hilarija! “Es jau domāju, ka tā esi tu”, viņa saka. “Kad ieraudzīju tālumā uz somas baltu punktu, nospriedu, ka tas ir tavs baltais eņģelītis, bet, ka ieraudzīju, ka somas īpašniece izvelk fotoaparātu un ieņem ierasto fotopozu, nešaubīgi sapratu, ka tā esi tu.”

Īsi izstāstām kā kurai klājies un man par prieku, Hilarija pastāsta, ka arī pārējie dīkdieņi esot tepat mums aiz muguras. Hilarija šodien jūtas enerģiska un grib soļot tālāk, par pārējo iecerēm viņa nezina. Es gan šodien neesmu gatava uz jauniem varoņdarbiem un eju iekšā alberģē. Tieku pie trešās gultas no beigām. Pat ne gultas, bet matrača uz zemes. Labi ir: kā ir, tā gulēs. Patiesībā man tīri lai patīk gulēt un sēdēt tuvu zemei.

Nolieku somu un eju uz citu ēku draudzēties ar dušu. Pa ceļam satieku pie veikala arī pārējos – Šonu, Annu, dāni Mārtinu. Man par milzīgu prieku, no veikala iznāk austrālis Gerijs un… Stīvs! Stīvs ir atpakaļ par spīti savai traumai. Gerijs sākumā apskauj mani, es pēc tam Stīvu, un apsveicu viņu ar atgriešanos “uz trases”. Gerijs sabužina manu ērkuli un paziņo, ka mani mati drīz panākšot viņējos. Es tā patiesi ceru (Gerijs ir pa pusei plikpaurains). Austāļi arī paliek šeit, bet pārējie dosies tālāk, jo vietu šajā miestā vairs nav. Ceru, ka viņiem labi veiksies, jo nākamajā vietā, kas ir pēc 5 km, esot tikai 12 vietas, bet vēl nākamais miests ir 11 km attālumā.

Kad esmu tikusi galā ar dušu un drēbēm, aizstaigāju līdz veikalam. Tagad pa īstam var redzēt, ka vietu trūkums ir problēma. Cilvēki turpina nākt un nākt, un viņiem nav, kur palikt. Atliek vai nu doties uz nākamo miestu vai, ja spēki ir galā, izsaukt taksi, kas aizved līdz brīvai naktsmītnei. Trakākais ir tas, ka pēdējie parasti ierodas visnogurušākie ceļinieki, tādi, kas nevar ātri paiet. Savukārt, man par “prieku”, šajā miestā nav interneta – tātad, uzrakstīt savu gabalu uzrakstīšu, bet tiksiet pie tā rīt.

Mirkli parakstījusi, mazliet nosnaužos, tad dodos vakariņās. Šovakar slinkoju, ēdīšu piligrimu menu. Nav jau arī dižas izvēlēs, šajā alberģē vienīgā gatavošanas iespēja ir mikroviļņu krāsns. Ēdiena ziņā šīs ir draņķīgās vakariņas līdz šim – gaļas šķēle otrajā ēdienā ir tik cīpslaina un pusjēla, ka pēc ilgstoša cīniņa izdodas apēst tikai pusi no tās. Apkalpošana ir aptuveni tāda pati kā gaļa. Visu remdē laba kompānija – Stīvs, Gerijs, kāds kungs no Dānijas un kundze no Kanādas.

Tātad, līdz gulētiešanai ir brītiņš, lai dalītos pārdomās par šodienas lapiņu. Atpazīstami cilvēki Latvijā – tie, kas dara. Uzrakstīju puslapu un izdzēsu. Kaut kā pēc žults izklausījās. Labāk aprakstīšu vienu trāpīgu karikatūru par šo tēmu, kas pirms kāda laika klīda Feisbukā, varbūt redzējāt.

Karikatūrā darbojošies personāži ir ēzelītis, vecītis un vecenīte. Un “pūlis” no malas, kas visu komentē. Pirmajā bildē abi vecīši iet blakus ēzelītim. Pūlis saka: “Nu gan idioti – nezina kā ēzelis izmatojams, velkas blakus bez jēgas.” Nākamajā attēlā sieviņa sēž uz ēzeļa, vecītis iet blakus. Pūlis: “Re, re – šis zem sievas tupeles. Vecā sēž, bet šim jāvelkas blakus.” Trešā bilde – vecītis uz ēzelīša, sieva iet blakus. Pūlis: “Nē, nu vienreizēji. Kas tas par vīrieti – lupata! Pats sēž, sievietei jāiet kājām”. Ceturtā, pēdējā – abi vecie sēž uz ēzeļa. Pūlis: “Nu, kur tas redzēts. Tā mocīt dzīvnieku. Tiem večiem jau nu gan nav sirds.”

Tā es diezgan bieži jutos Latvijā, kad realizēju projektus un klausījos, ko cilvēki saka. Nesaku, ka man simpatizē visi Latvijas aktīvie darboņi, bet ir ļoti skumji dzirdēt, ka daudzi Latvijā atpazīstami cilvēki – politiķi, mākslinieki, sportisti, – pārāk bieži nonāk ārzemēs, slimnīcā vai kapā.

Mēs nevaram apturēt “pūļa” negativitāti, bet mēs varam to līdzsvarot. Atbalstiet savus tuviniekus, draugus, kolēģus, pateicieties viņiem. Pasakiet paldies svešam cilvēkam, ja jums patīk tas, ko viņš ir izdarījis. Interneta komentārā, aizsūtiet e-pastu, piezvaniet. Īpaši pasakiet paldies atpazīstamiem cilvēkiem. Jūs domājat, ka ja šis cilvēks ir atpazīstams, viņam netrūkst uzmundrinājumu. Jums šķiet, ka viņi uzslavas ēd no rītiem brokastīs, atzinību uzkož pusdienās un apbrīnu notiesā vakariņās. Ticiet, viņu mūzām ļoti trūkst šī cilvēciskā atbalsta. Sakiet, sakiet cilvēkiem labus vārdus.

5 – nakšņošana
17 – proviants (5,40 bagete, kafija + 1,60 maize, konservi + 10 vakariņas +0,50 šokolāde)
Kopā: 22,50
Bilance: + 22

2 responses to “Mazā talka un lielie cilvēki (14. diena: Burgos – Hornillus de Camino)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s