Mīla un karš (13. diena: Burgos)

Burgos nozīmē, ka noieta ceļa trešdaļa. Tas, savukārt, nozīmē, ka ceļiniekiem pienākas atpūta. Lielākā daļa, es tai skaitā, Burgos piešķir sev vienu brīvdienu iešanai un izmanto šo dienu, lai aplūkotu pilsētu un šejienes ievērojamākos objektus.

Bet, vakar solīju stāstu. Tātad. Aizejam ar Noe uz krodziņu. Tas tiešām ir mīlīgs – visas sienas nolīmētas ar plakātiem un fotogrāfijām, stūrī vīri spēlē ģitāras un kādā brīdī viņiem pat pievienojas padzīvojis dziedonis, kas rauj vaļā spāņu mīlas romances, pārsvarā hipnotizējot mani un Noe. “Atceries, šis krodziņš man ir īpašs”, atgādina Noe, “šīs vietas dēļ es paliku dzīvot Burgos.” Jūtu, ka ne jau tikai vieta būs pie vainas un prasu Noe, vai te gadījumā nav iesaistīts arī vīriešu dzimums. Nu, esot tāda lieta. Noe rāda uz plakātu pie sienas, kurā rindiņā redzami kaili puiši, kas piesegušies ar mūzikas instrumentiem. Tas tur, x-ais no kreisās ir mans bijušais puisis (sauksim viņu par Jāni) Jānis. Es ar viņu iepazinos šeit un bijām kopā vairāk kā sešus gadus.
– “Un kas tad notika?”, esmu ziņkārīga.
– “Camino”, vienā vārdā atbild Noe.

Noe nogājusi Santjago ceļu divos piegājienos. No pirmā piegājiena viņai bijušas vājprātīgas tulznas un lielisks draugs – garš kungs gados no Vācijas, ar kuru nogājusi kopā teju visu ceļu un vēlāk braukusi pie viņa un viņa ģimenes ciemos. No otrā piegājiena – neviena tulzna, bet salauzta sirds. Ieskatījusies kādā madridietī, tur nekas neesot sanācis, bet attiecības ar Jāni paputējušas. Pēc tam esot draudzējusies ar, sauksim viņu tā – Pēteri, bet arī ar Pēteri ceļi nesen pašķīrušies. Tagad esot brīva meitene. No Pētera viņa joprojām mūk, bet ar Jāni dzīvo vienā ielā un ir labi draugi.

Tā kā Noe mani ir piekritusi izmitināt uz vienu nakti, jo nākamajā pie viņas viesosies draudzene, tad viņa man prasa, kā man veicas ar palikšanas iespējām otrai naktij. Saku, ka bez Noe esmu aizrakstījusi vēl diviem cilvēkiem, viens atbildēja, bet tad pazuda, otrs teorētiski ir apstiprinājis palikšanu, bet man vēl nav adreses. Kā saucot pārējos, varbūt Noe zināšot. Saku, ka diemžēl neatceros. Kas esot bijis profila bildē? Arī to es neatceros. Tad pēkšņi man ataust viens no vārdiem. Pēteris, saku, jā, vienu no viņiem sauc Pēteris. Protams, tas pats Noes bijušais Pēteris. Nobrīnāmies, kā tā var būt, bet neko.

Otram bija ļoti populārs spāņu vārds, saku, bet neatceros kāds. Noe man sauc visādus, es tikai kratu galvu, līdz viņa pasaka īsto un es saku, jā, tas ir viņš. Noe novaidas. Jānis. Puisis no plakāta, dzīves un ielas.
– “Tagad atcerējos kāda viņam ir profila bilde”, saku Noe un izstāstu, kas uz tās redzams.
– “Jā, zinu, es to bildi uzņēmu.”

Tā nu ir gadījies, ka pēc absolūtas nejaušības principa, no vairāk kā 300 Burgos namatēviem un namamātēm, esmu aizsūtījusi 3 pieprasījumus – Noe un viņas abiem bijušajiem puišiem.

***
No rīta pazūdam no mājas ap 9 – Noe strādāt, es apskatīt pilsētu. Tiksies astoņos vakarā. Pēterim, Noes stāstu iebiedēta, esmu aizrakstījusi atteikumu, un esam sarunājušas, ka otro nakti palikšu vai nu pie Jāņa, vai tomēr turpat pie Noes – kaut kā sarūmēsimies ar visu draudzeni.

Kā pirmo dodos aplūkot izslavēto Burgos katedrāli. Nopērku biļeti (7 eiro), ieeju iekšā un pirmās telpas, ko man ļoti gribas apskatīt pirms cellēm, ir labierīcības. Ātrumā izeju visu maršrutu, bet tās telpas nemana. Jo, izrādās, to tur nav. Palūgusi atļauju atgriezties, nosviežu audiogidu un cilpoju uz pirmo krogu. Kad ar atvieglotu smaidu sejā eju ārā no kroga, gandrīz notriecu no kājām Jākobu – manu vācu fotogrāfu. Viņš, protams, arī dodas aplūkot katedrāli. Tā kā man jau ir biļete, tad pamāju “see you later” un eju klausīties, kas audiogidam labs sakāms. Un sakāmā šim netrūkst. Par katru kapellu un statuju. Uz beigām jau klausos pavirši, bet klausos – 7 eiro tomēr samaksāti (atpazīsti latvieti!). Kādā brīdī mani panāk Jākobs un redzu, ka arī viņam šitā padarīšana jau līdz brošai. Ja vien es lietotu alkoholu, teiktu Jākobam, ka, lai atgūtos no tikko redzētā, ir nepieciešams vismaz viens alus. Iespējams, ka Jākobs arī ko tādu realizēja, bet es savā apzinīgumā iznēsājos krustu šķērsu pa Burgos – pils, kalns (ar bungotāju brīvā dabā, kuram tiek veikta fotosesija), baznīcas, arkas un citi “dostoprimečatjeļnostji”.

Uzzinājusi, ka šai pilsētā arī esot Modernās mākslas muzejs, nelaižu garām iespēju to apmeklēt. Man par prieku – ieeja brīva un ekspozīcijas izvietotas trijos, nelielos stāvos. Pirmie divi stāvi ir feini, viss kā parasti, patīk man cilvēku domas lidojums. Noeju uz pagrabstāvu un… tur arī palieku. Starp citiem ekspozīcijas “On air” darbiem, māksliniece ir izveidojusi video projektu par bumbošanas vēsturi. Ir trīs videoekrāni. Uz vidējā redzama pasaules karte un tiek parādīts vietas (-u) nosaukums (-i), kurā konkrētā datumā ir nomesta bumba. Kreisajā pusē ir ekrāns ar informāciju: kura valsts to izdarījusi, kur nometusi, cik civiliedzīvotāji gājuši bojā (ja šāda informācija ir pieejama). Labajā pusē ir ekrāns ar fotogrāfijām – no tās pašas dienas. Fotogrāfijās smaidīgi un lepni lidotāji mijas ar bērnu līķiem, sagrautam ēkām, propagandas plakātiem. Sāku skatīties no 1920-tajiem gadiem. Datumi uz priekšu mainās lēni, jo daudzos periodos bumbas kritušas katru dienu. Neilgi pirms otrā pasaules kara Spānija pati sev samet virsū neticamu lādiņu daudzumu civilajā karā. Tad sākas otrais pasaules karš, Polija tiek noklāta ar bumbām, drīz pēc tam Somija. Un tad iet vaļā – Vācija bombardē Angliju, Anglija Vāciju, Itālija palīdz Vācijai, tad lēnām otrā pasaules malā sāk ārdīties Japāna, tad iesaistās ASV. Nekad neesmu bijusi īpaši stipra vēsturē, bet šis video lieliski ilustrē otrā pasaules kara norisi. Un cilvēku stulbumu. Līdz otrā pasaules kara beigām netieku, jo mani izmet no muzeja – ir 14:00 un spāņiem ir siesta. Iespējams, labi, ka tā.

Izeju uz ielas krietni apdullusi. Šodien speciāli nevilku lapiņu, gribēdama iedot brīvdienu ne tikai kājām, bet arī galvai. Še tev, dabūju pēc pilnas programmas. Lai atietu, ieeju pirmajā krogā un kārtīgi saēdos tapas. Jūtu, ka šodien saņemts pietiekams “inputs” un eju uz vietējo bibliotēku radīt “outputu”.

Rakstu vairākas stundas, līdz tuvojas astoņi – laiks, kad esam norunājušas tikties pie Noe. Izmetu vēl lociņu pa pilsētu un eju “mājās”. Šodienas verdikts ir tāds, ka varu palikt pie Noe vēl vienu nakti, draudzene tiks izmitināta pie Jāņa, ko viņa arī pazīst. Jo labāk, man mazāk klapatu ar pekelēšanos. Meitenes dodas piektdienas vakara dzīvē, es – uz Čučumuižu. Man rīt Camino zem kājām.

7 ieejas biļetes
12,30 proviants (2,50 rieksti, augļi + 7 pusdienas + 2,70 kafijas)
Kopā: 19,30
Bilance: + 24,50

One response to “Mīla un karš (13. diena: Burgos)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s