Kāpēc tu ej? (10. diena: Santo Domingo de la Calzada – Belorado)

Stāsti

Šķiet, ka ķermenis lēnām sāk samierināties ar visu notiekošo – agro celšanos, ilgo soļošanu, ēšanu, kad un kur pagadās. Un dienas kilometrāža nav vienmēr tiešā veidā saistīta ar noguruma pakāpi vakarā. Piemēram, šodien bija jānosoļo vairāk kā vakar, bet galā tiku par stundu agrāk un pirmo reizi, ieejot naktsmītnē, nebija sajūta, ka jākrīt gar zemi un tālāk nevar paspert ne soli.

No rīta startēju līdzīgi kā vakar – ap 7. Izgājām no alberģeres kopā ar Geriju un kādu laiku pat izdevās turēt līdzi viņa ritmam. Abi piestājām nobildēt lielu uzrakstu ceļa malā – “Why are you walking?” Kāpēc tu ej? Kad dodamies tālāk, prasu Gerijam:
– “So, Garry. Why are you walking?”
– “Because I can.”
Man līdz šim šis jautājums ir uzdots vairākkārt, arī pati to esmu prasījusi citiem. Pagaidām šī atbilde man patīk vislabāk.

Tad uzlēca saule, tad man bija jābildē visādi skati un tad nekāda kopā soļošana vairs nesanāca. Gerijs, visticamāk, šo ceļu turpinās viens, jo Stīva kāja neuzvedas labi. Viņš tagad ar autobusu aizbraucis līdz Burgos, un, ja izdosies atlabt, pievienosies mums atkal no turienes. Tomēr iepriekšējā reizē līdzīga ķibele viņam prasījusi trīs nedēļas, lai atlabtu, tāpēc cerības nav lielas.

Kalna galā pie liela krusta sēž Manuels un pīpē. Arī viņš nosaka, ka tagad vairs neesot problēmu no rītiem agri piecelties. Kamēr es ķeru krusta ēnas, viņš mani uzaicina ciemos, ja iegadīšos Vīnē. Tuvākajā laikā gan ceru neiegadīties Vīnē, nav man ar šo pilsētu labākās attiecības. Pateicos un, protams, saku, ka viņš vienmēr būs mīļi gaidīts pie mums Latvijā.

Krietnu laiku soļoju viena, tad sāku pļāpāt ar kādu vīru. Esot no Vācijas (kāds pārsteigums). Man ir sajūta, ka šeit katrs otrais ir no Vācijas. Mani iepriekš satiktie vācieši smējās, ka šajā ceļā manas izredzes atkārtot vācu valodu esot būtiski lielākas nekā spāņu. Vīru sauc Jākobs. “Nu, tad jau šis ir tavs ceļš”, smejos. Viņš visai iecietīgi izturas pret manām biežajām foto pauzēm, apstājas un pagaida. Pēc brīža arī uzzinu – kāpēc. Viņš ir fotogrāfs, pie tam specializējies uz ainavām. “Šī būtu mana paradīze”, viņš, veroties apkārt, saka. Jākobam nav līdzi fotoaparāts. Un citi gadžeti. Tā ir viņa atturēšanās. Es saku, ka man pietiek ar atturēšanos no vīna, un tāpēc stiepju līdzi veselus piecus gadžetus.

Piestāju mazā ciematiņā atpūtināt kājas un mani cerīgi ielenc divi dukši un divi kaķi. Suņi ātri tiek galā ar kaķiem, aiztriecot tos prom, un ar uzvarētāja skatu apgriežas manā tuvumā. Dod ēst! Neko vairāk kā maizi nevaru piedāvāt. Sakumā šuneļi smādē manu nomesto kumosu, tad, saprazdami, ka neko labāku no manis nesagaidīs, apēd to pašu. Tā mēs, pa visiem trim, piebeidzam trešdaļkukuli baltmaizes. Pasaku suņiem, ka vairāk man nekā nav, un šie paskatās ar skatienu, “ok, tad nu mēs iesim”, un aizdipina ap stūri. Droši vien pie nākamā piligrima (kuram, cerams, būs kas jēdzīgāks līdzi paķēries).

Jau pirms vieniem esmu šodienas galamērķī – Belorado. Pilsētas centrā apmetos mīlīgā alberģē – par 5 eiro. Te ir pat ātrs internets! Viesnīcas reģistrācijā vīrietis, uzzinājis, ka esmu no Latvijas, brīdi iepauzē, lai mani kārtīgi aplūkotu, un tad paspiež roku. “Sešus gadus šeit strādāju un tu esi pirmā latviete, kas šeit apmetas”, šis nosaka. Mūsu sarunu dzird kāds cits svētceļnieks, kurš apgalvo, ka pirms pāris dienām saticis divas meitenes no Latvijas – esot bijusi laba kompānija. Tas nozīmē, ka, ja vien vīrs kaut ko nejauc (un viņš apgalvo, ka nē), tad šobrīd ceļu iet vēl divas latvietes. Kas zina, varbūt laimēsies satikt.

Aizeju meklēt veikalu un ieraugu centrālajā laukumā sēžam Šonu, Annu, Hilariju un vēl dažus pazīstamus ļautiņus, kas malko alu – viņiem šī ir atpūtas pauze, jo nolēmuši šodien aizstaigāt līdz nākamajam miestam. Tas labi. Man ir sajūta, ka man vajag šos cilvēkus “palaist”, jo citādi es pārāk koncentrējos uz cilvēkiem, mazāk uz Ceļu.

Vēlāk sēžam abi ar viesnīcas vīru pie viena galdiņa un klabinām taustiņus. Vienā brīdī viņš paziņo, ka īstenībā mani sauc Zuzanna un manu vārdu reģistrējis kāds vecs vīrs, kurš neesot labi dzirdējis, tāpēc esot sanākusi Zane. Arī mani vācu draudziņi ik pa laikam uzdungo dziesmiņu par Zuzannu.

Šodien ir tāda maza jubileja – 10 dienas ceļā. Pati neesmu diez ko čakla kilometru fiksētāja, bet tikko noķēru Geriju un lūdzu, lai viņš man visu nostāsta, kā ir. Pa dienām. Un šis nosauc ar – katras dienas kilometrus ar visiem cipariem aiz komata. Esam nogājuši kopā 238 km. Parasti dienā noejam 20 ar astīti, bet garākā diena līdz šim ilgusi 30 km, bet īsākā – 16. Vīnu neesmu dzērusi. Labi. Jogojusi arī neesmu. Nav labi. Mierinu sevi, ka ceļš vienlaikus ir gan krija, gan meditācija.  Mati lēnām ataug, tagad galvu rotā patīkams, īss, ass ezītis. Pilnīgi jūtu, kā ar katru dienu nepieciešams arvien vairāk šampūna… Kopumā uzvedos sev neraksturīgi asociāli. Esmu ieguvusi apzīmējumu: “Meitene, kas vienmēr raksta”.

Šo posmu uzskatu par savu iepazīšanos ar ceļu. No rītdienas, daļēji nošpikošu Kerkelinga grāmatas varones Šīlas ideju. Viņa katru dienu veltīja kādam cilvēkam. Es pamatā neveltīšu dienu vienam cilvēkam, bet dažādām grupām. Sarakstīju uz lapiņām šīs grupas, par kurām gribu piedomāt, un katru rītu izvilkšu izlases kārtībā vienu no tām, un dienas gaitā pakavēšos pie tās domās. Tā es esmu to iedomājusies. Redzēs, kas sanāks.

5 nakšņošana
2,40 proviants (1,50 kafija + 0,90 maize + 10 vakariņas)
Kopā: 17,40
Bilance: + 25

2 komentāru

  • man beidzot Tev jāziņo, ka esmu ikvakara seriāla “Zane ceļā” pilnīgā varā. Ja kādu vakaru sērija tiek izlaista, mani pārņem sapīkumveidīga vilšanās, un ja, sekojot Indonēzijas ķemmēšanai, šad tad uzgrauzu kādu nagu ar domu “kaut nu viss beigtos labi”, tad šis gabals ir īstena oda mieram un lasītpriekam – Tu konkurē ar manu iecienīto Murakami. un bildes arī ir izcilas.
    Var jau būt, ka esi sastrādājusi vēl kādas man nezināmas vērtīgas darīšanas, bet mandomāt šitā iešana kopā ar rakstīšanu pilnībā uzpilda ar megajēgu Tavu šās reizes viesošanos uz Zemes:)!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.


Vairāk informācijas meklējiet mūsu privātuma politikā.