Ceļš un joga (11. diena: Belorado – Ages)

Atkal strādāju birojā. Ir mana pirmā darba diena. Ierodos foajē, kur ne tikai jānopīkstina ieejas karte, bet arī jāievada PIN kods. Es to ievadu nepareizi, sāk gaudot signalizācija, apsardze jau ir ceļā un es… pamostos. Tādas ir sekas faktam, ka vakar viena feina meitene ierunājās Feisbukā par teorētisku pastrādāšanu pie kāda projekta.

Reālajā dzīvē esmu savā alberģē gultā. Visi citi gan jau ir no gultām laukā un čakli pošas ceļam. Šonakt esmu izcili izgulējusies – ne dzirdēju kā vācieši atnāca no spēles, ne krācēju koncertu, ne agro putniņu rosīšanos. Tagad gan lecu laukā no gultas un drīz jau esmu gatava ceļam. Kopš esmu sākusi izlaist rīta dušu, spēju sakrāmēties viens un divi. Lai arī piecēlos pēdējā, izeju viena no pirmajām. Atkal ir auksts pēc suņa, ir 6:45.

Drīz lec saule un lēnām sāk sildīt zemi un mani. Īsi pirms deviņiem eju caur kādu ciematu, kur var dabūt kafiju. Parasti gan pirmo pauzi taisu ap desmitiem, bet ieraugot Geriju kāri lokam cafe con leche, man arī tā sakārojas un nolemju šodien pauzēt ātrāk. Arī brokastis parasti sameklēju iz somas dzīlēm, bet šorīt pasūtu lepnu bageti.
– “Ar ko gribēsiet bageti? Ar sieru, ar šķiņķi, ar tomātiem, ar..?” man prasa kafejnīcas saimnieks un es viņu pārtraucu pusvārdā.
– “Con todo. Ar visu.”
Šorīt esmu nolēmusi sevi palutināt, jo ceļabiedri sabaidīja, ka būšot traks kāpiens. Vienu brīdi pat apsvēru domu pirmo reizi izmanot iespēju aizsūtīt lielo somu uz nākamo miestu, bet iedzimtā slinkuma un skopuma apvienotā rezultātā to neizdarīju.

Stumju aiz vaiga savas bagātīgās spāņu brokastis, kad no līkuma iznirst iesākumā Šons, tad Anna, tad citi pazīstamie briti, amerikāņi un austrāļi, kā arī dānis, procesiju noslēdz Hilarija. Protams, visi šeit piestāj uz rīta kafiju. Tā kā šie palika 5 km tālākā miestā, biju domājusi, ka visi jau būs gabalā, bet re, ka ne. Šiem vakar bijis jautrs vakars ar nopietnu vīna patēriņu.

Man arī bija labs vakars. Kad biju iepostējusi publisko atzīšanos par nevingrošanu, aizgāju dārzā un smuki pajogoju. Pēc tam izrādījās, ka visi veikali dēļ kaut kādiem svētkiem ir ciet, tāpēc ielauzos jau notiekošās piligrimu vakariņās, vācieši mani laipni pieņēma pie sava galdiņa. Šī jautrā vācu kompānija piešķir dažādas iesaukas paši sev un citiem ceļabiedriem. Mazā meitene ir D’Artanjans, un gados vecākie vīri katrs nes sava musketiera vārdu. Par citiem ceļabiedriem nerakstīšu, mazums, kāds vēlāk šo blogu lasīs :) Vācieši arī apstiprināja aizdomas, kas man radās jau ceļojuma sākumā. Biju domājusi, ka cilvēki ar prieku un humoru uztvers manu brīnišķīgo frizūru, bet no cilvēku puses nesaņēmu nekādu reakciju. Izņemot Hilarijas un co, kuriem biju pavēstījusi, ka izdarīju to tāpat vien, uzsākot ceļu. Visi pārējie, kuriem neesmu to pastāstījusi, domā, ka man ir vēzis vai kāda cita ļauna slimība, kuras rezultātā esmu tikusi pie šāda paskata. Jo neies jau normāls cilvēks no laba prāta sev ko tādu nodarīt…

Atstāju savus ceļabiedrus brokastojam un dodos tālāk. Kalnā patiesi ir jākāpj, bet kāpiens nav ne diži stāvs, ne diži ilgs. No augšas viss, kā parasti, izskatās lieliski. Arī ceļš, kas vijas pa kalna kori, ir pasakains. Ceļu no abām pusēm ielenc pagaidām vēl kaili ozoli zari, ar starta šāvienu gaidošiem pumpuriem pirkstu galos. Ozoliem pie kājām sazēlušas spilgti dzeltenas prīmulas, zilas vijolītes un violeti, viršiem līdzīgi krūmeļi. Saule cepina, gaiss smaržo, solis ir viegls.
(Tāda ir visa šodiena, līdz pašam vakaram.)

Ir labs brīdis pievērsties šodienas lapiņai. Jau auberģē izvilku lapiņu un nepaskatoties ieliku kabatā. Izejot uz ceļa, izlasu, ka šodien man jāpiedomā par jogu manā dzīvē un jogas cilvēkiem. Pavisam viegls un tīkams uzdevums.

Ar jogu iepazinos pirms gadiem četriem. Soļojot ar mugursomu plecos, gluži kā šobrīd. Biju nolēmusi pārmaiņas pēc atvaļinājuma laikā nebraukt prom, bet paieties gar jūras krastu. No Liepājas uz Ventspils pusi, cik tālu nu tiks. Šis gājiens, kura laikā soļoju stipri pāri savu ikdienas spēju robežām, ir atsevišķa stāsta vērts un man vēl ilgi būs atmiņā. Bet tā vai citādi – nonācu Pāvilostā laikā, kad tur notika vējdēlistu nometne, kuras ietvaros no rītiem jūras krastā tika pasniegta Kundalini joga. Nejaušības pēc paliku Pāvilostā dienu ilgāk un, palūgusi atļauju pievienoties jogas nodarbībai, pirmo reizi pieaugušā vecumā apsēdos vieglajā pozā. Bērnībā mums bija tāda grāmata “Joga vecākiem ar bērniem” vai kaut kā tamlīdzīgi. Tad nu, izbāzuši mēles, tēlojām visādus dzīvniekus – apmēram tā es atceros savus pirmos soļus jogā. Tagad īpaši daudz kas nav mainījies. Daudzas pozas tiek dēvētas dzīvnieku vārdos un mēs staipāmies kā kaķi, lecam kā vardes, stampājam kā ziloņi un elsojam kā lauvas.

Tai rītā paspēju tikai nodomāt, ka tā nu gan ir viena jocīga padarīšana – joga, kurā jādzied. Uzreiz piebildīšu, ka tagad mantras ir mana mīļākā jogas sadaļa. Tomēr paņēmu no skolotājas Ievas vizītkarti, uzmeklēju viņu Rīgā un sāku apmeklēt nodarbības. Un iepatikās. Ja es nebūtu nonākusi tieši Ievas nagos, iespējams, tā arī būtu palikusi vienaldzīga attiecībā uz jogu. Bet Ieva ar savu pārliecību un aizrautību mani pilnībā “aplipināja”.

Pēc mēnešiem trim Ieva man saka, ka drīz sākšoties apmācības jogas skolotājiem, vai es arī negribot pieteikties. Es, stīvā un pustizlā būtne, kas joprojām nevar izpildīt pat pusi no pozām??
– “Es tevi vēroju un redzu, ka tev ir baigā griba. Krampis. Īpaši, kad “jāiet uz izturību””, saka Ieva.

Apdomājot šo jautājumu, nonācu pie secinājuma, ka pat, ja nekad dzīvē nevienam jogu nepasniegšu, šīs varētu būt lieliskas pašizglītošanās mācības, lai iepazītu jogu dziļāk. Un pieteicos. Tas bija viens no prātīgākajiem pēdējā laika lēmumiem.

Kopā ar vēl 20 un dažiem censoņiem, vairāk kā gadu, mēnesī vienu no nedēļas nogalēm pilnībā veltījām jogas mācībām. Katra no šīm nogalēm bija veltīta noteiktai tēmai un to pasniegt bija atbraucis kāds skolotājs no Eiropas vai tālākām zemēm. Mēs mācījāmies par prātu, par mantrām, par jogas pozām, par attiecībām un ko tik vēl nē. Kā sākām piektdienas vakarā, tā turpinājām līdz svētdienas vakaram. Rīta sadhana, atpūta, teorija, vingrojumi, paēst, atpūta, teorija, vingrojumi, paēst utt, utt. Un ar to nekas nebeidzās – no katra skolotāja saņēmām mājasdarbu – kriju (vingrojumu kompleksu) katrai dienai. Līdz nākamajam skolotājam, kurš piešķīra nākamos uzdevumus. Tā kā krija parasti jāpilda 40 dienas, tad parasti uzdevumi pārklājās. Un, kad tu cilvēks mēģini vēl arī apmācību dienās izpildīt iepriekš uzdoto kriju, tad kādreiz attopies teorētiskās lekcijas vidū ar galvu spilvenā krācot. Atzīstos, gadījās. Un, kad visa šī ambrāža bija notikusi, bija jākārto praktiskais un teorētiskais eksāmens. Lai nokārtotu pēdējo, paņēmu darbā atvaļinājumu un ziemas spelgonī uz nedēļu ieslēdzos kādā Latgales viensētā, ko man laipni atvēlēja mūsu mājas celtnieks. Nokārtoju abus, bet tie nebija vieglākie eksāmeni manā dzīvē.

Bet tas bija vairāk kā vērts. Šajās mācībās esmu saņēmusi man šobrīd vispieņemamāko skaidrojumu par pasaules uzbūvi un lietu kārtību. Gadsimtiem senā prakse ir absolūti unikāla, jo spēj piedāvāt risinājumus gandrīz jebkurai situācijai, spēj palīdzēt ļoti daudzām kaitēm. Protams, tas nozīmē smagu darbu ar sevi – sviedrus, sevis pārvarēšanu, sāpes. Daudz vieglāk ir iedzert tabletīti un pažēloties par savu grūto dzīvi, nevis celties piecos, iet aukstā dušā un tad atdot sevi paklājiņam vismaz uz stundu.

Kā redzat, arī es esmu laba teoretizētāja, bet slikta praktiķe. Mana pašdisciplīna ir visai klibs zirgs. Un ir tik viegli atrast attaisnojumu, kāpēc šodien nejogot – nav kad, nav kur, nav par ko utt. Runājot par pēdējo. Man ļoti patika manas jogas kursabiedrenes Odrijas sacītais: “Es vienā brīdī sapratu, ka joga ir visdemokrātiskais un vienkāršākais sevis kārtībā uzturēšanas veids. Principā nav vajadzīgs pilnīgi nekas no malas un tev vienmēr viss ir līdzi – tavs ķermenis.”

Lai arī šobrīd dažādu iemeslu (lasi, atrunu) pēc nepraktizēju katru dienu, reizēs, kad to daru, vienmēr sajūtos kā atgriezusies mājās. Skatos uz jogu kā uz dārgu instrumentu kasti, kas stāv garāžā un ir gatavības kārtībā, lai jebko no tās paņemtu un liktu lietā.

Viens no lielākajiem ieguvumiem manā jogas ceļā ir ceļabiedri. Es nekad nebiju domājusi, ka manā vecumā var tik salīdzinoši īsā laikā iegūt tik labus draugus. Kopīgā interese un grūtības mūs ļoti satuvināja. Arī tagad cenšos iespēju robežās sekot līdzi savu jogas draugu dzīvei un priecājos par katru jaunu ieceri, par atvērtu jogas centru. Piemēram, tikko Agnese ar domubiedrēm atvēra Galleria Riga Urban Yoga centru. Nu, cepuri nost, meitiešiem! Aizejiet pie Agneses uz nodarbību, un jūs sapratīsiet, par ko es te runāju. Pērn mazliet palīdzēju Sandim Kundalini jogas festivāla rīkošanā, kas bija tāds pirmais kucēns. Skatos, šogad kucēns krietni paaudzies. Man šķiet, tas būs brīnišķīgs pasākums (ja ir interese, iemetiet kreiso aci: http://www.kundaliniyogafestival.com/lat/festivals).

Jogas sakarā esmu iepazinusi tik daudzus brīnišķīgus cilvēkus, bez kuriem mana dzīve nebūtu tik krāšņa un gaiša. Paldies maniem mīļajiem kursabiedriem (mana un citu metienu), visiem mūsu skolotājiem, Jogī Badžanam un Guru. Wahe guru!

9 nakšņošana
16,40 proviants (6,40 kafija, bagete + 10 vakariņas)
Kopā: 25,40
Bilance: +19,60

2 responses to “Ceļš un joga (11. diena: Belorado – Ages)

  1. Paldies,paldies par skaisto stāstījumu un jaukajām bildēm!Tā,nu es šo ceļu esmu staigājusi vispirms ar grāmatu ,tad ar Ullu un Dāvi un tagad sekojot jūsu piedzīvojumiem un sajūtām…Tas bagātina manas vecumdienas un dod prieku un sajūsmu par letiņiem,kas cītīgi iepazīst pasauli un paši sevi.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s