Mūzika palīdz (9. diena: Najera – Santo Domingo de la Calzada)

“Good morning”, dzirdu sveicienu un atņemu labrītu, turpinot fokusēt kadru. Kad bilde noķerta, pagriežos un ieraugu smaidīgo Manuelu. “Good morning”, nosaku vēlreiz daudz sirsnīgāk un mēs apkampjamies.
– “Parasti es tevi satieku vakarā, bet šorīt tu esi pirmais, ko satieku. Tas nozīmē, ka būs laba diena”, saku Manuelam.

Viņš dodas meklēt kafiju, es – ārā no pilsētas. Gribu būt klajākā vietā, kad saule lēks. Šorīt gan tas notiek caur mākoņiem, bet skats tāpat ir iespaidīgs. Uz ceļa izeju teju pirmā, bet, kamēr meklēju īstos kadrus, man garām ar laba ceļa vēlējumiem aizsteidzas virkne pazīstamu un svešu svētceļnieku.

Joprojām ir ļoti auksti un es mazliet ilgojos pēc sava Pamplonas miskastē atstātā džempera. Nekas, jāpieliek solis. Pēc pāris stundām ieraugām tālumā pirmo pilsētu. Prasu Frankam, vai viņš zina, kas tā par vietu. Viņš mēģina atminēties nosaukumu, bet beigās padodas un atzīst, ka nezina vis.
– “Es gan zinu. Tā ir vieta, kur var dabūt kafiju un brokastis!”

To normāli cilvēki arī dara. Mani neuzrunā pirmais krodziņš, tāpēc nolemju iet līdz nākamajam. Kad esmu izgājusi cauri pilsētai, saprotu, ka nākamais krodziņš neeksistē kā šķira. Bet neiešu jau iet atpakaļ. Piesēžu ceļmalā, uzgraužu Vinča dāvinātās Godži ogas un dodos uz priekšu. Pēc brīža konstatēju, ka savā vieglprātībā neesmu uzpildījusi ūdeni un tas tikko kā ir beidzies. Kad tu ej ar pilnu maisiņu, ūdens krāns ir ik pēc puskilometra, bet tagad tālumā vīd vien vientuļi kalni. Nu nekas, ir gana auksts, gan jau nenoslāpšu.

Pēc krietna gabala, kad kājas jau kuro kilometru dīc pēc vēdināšanas, ieraugu akmens atpūtas krēslus. Uzkāpusi pie tiem, priecīgi konstatēju, ka šeit ir arī ūdens pumpis. Atpūtas vietiņu grezno plakāts: “Kakāt aizliegts!”. Vispār tualešu jautājums šeit ir gana aktuāls. Protams, katrā apdzīvotā vietā var ieskriet krodziņā vai alberģē, bet ir gana gari gabali, kur nav pat kārtīga krūma Un, ja ir krūms, tam vēl nav izplaukušas lapas. Ja reiz esam pieskārušies šai tēmai, gribu brīdināt par velosipēdistiem. Parasti tu, pirms vēlmes apmeklēt krūmus, rūpīgi paveries uz abām pusēm, un konstatē, ka neviena nav. Kad esi uzsācis procesu, nereti pie apvāršņa izpeld kāds velosipēdists, kurš, protams, tuvojas nepieklājīgā ātrumā. Tad tu pa galvu, pa kaklu, rauj bikses kājās, lec ārā no krūmiem (kas nav tik biezi, lai noslēptos) un novēli riteņbraucējiem labu ceļu, ar skatienu “es tur tikko biju aplūkot vēl neredzētu puķīti”.

Pēc atpūtas pauzes atkal soļojas braši. Drīz ejam cauri jokainai pilsētai, kurā ir kaudze ar jaunām, tikko sabūvētām un neapdzīvotām mājām. Un neviena cilvēka. Vienīgā vieta, kur redzam kādu rosāmies, ir Golfa klubs. Tāpēc, vēlākās sarunās, šo pilsētu pieminam kā Ghost town vai Golf town.

Šodien tiekam lutināti ar brīnumainām ainavām formas tīrības ziņā. Vienīgi gaisma tiek iedota retumis. Visskaistākie ir zaļie, zāles klātie kalni, kuri izskatās kā ar milzu ķemmi izķemmēti un veido brīnišķīgas faktūras.

Vēl man šodien ļoti palīdz mūzika. Rītu sāku ar jogas mantrām, tad sekoja neiztrūkstošā Vēl viena klusā daba un Viegli, šos abus albumus noklausos katru dienu. Vismaz vienreiz. Pēc tam ļauju vaļu randomam, un šis mani labi izklaidē, liekot Deividu Boviju, Offspring, Paprika korps un citus malačus. No latviešiem šis man piedāvā “Zvēri nāk”, kas ir, manuprāt, viena no sulīgākajām Baušķenieka dziesmām. Tiek atskaņoti arī pāris Gobziņa gabali. Lai arī man šķita, ka tā kā esmu uzaugusi ar Gobziņa mūziku, pārzinu to diezgan labi, šodien ieklausījos un atklāju sev vairākus jaunus un ģeniālus tekstus. Un, izrādās, ka tādas dziesmas kā “Rīt, rīt būs pilnīgs …, bet šodien man …” lieliski uzmundrina, kad jānosoļo pāris pēdējie kilometri.

Ap vieniem esmu nokļuvusi šodienas galamērķī – Santo Domingo de la Calzada. Blisinos apkārt un lūkojos pēc naktsmītnes, kad ieraugu pilsētā iesoļojam Hilariju, Annu un Šonu. Dodamies taisnā ceļā uz veikalu un iepērkam proviantu. Alberģe izrādās ir tepat ap stūri. Un tā ir lieliska! Palikšana šeit ir par ziedojumiem, telpas ir jaunas, dušas modernas, virtuve un ēdamtelpa arī nekas, ir atpūtas stūris ar dīvāniem un pat neliels dārzs.

Kamēr mēs ar Hilariju atspirgstam dušā un izmazgājam drēbes, Šons ar Annu jau ir pagatavojuši salātus un uzservējuši galdu. Ieturam brīnišķīgas pusdienvakariņas. Lēnām pie galda uzrodas arvien vairāk cilvēku – bariņš amerikāņu, bariņš austrāļu, dāņu puisis un vēl citi daudzu tautību bērni. Un neiztrūkstošais vīns. Šovakar visi ir noskaņoti palikt tepat, neejot vakariņās “ārā”. Ja kaut kas sāk pietrūkt, atliek aizskriet uz veikalu ap stūri.

Brīnišķīgi! Ir 6 vakarā, visi “darbi” padarīti. Vienīgais šīs vietas trūkums ir: “no wifi”. Tad nu tagad iziešu ielās, lai atrastu to, un darītu Jums pieejamu šo ierakstu.

Pa ceļam izstaigāju šejienes katedrāli un uzgāju mazu bibliotēku ar internetu. Tagad gan viss, hasta luego!

5 nakšņošana
8,60 proviants (2,60 augļi, olas + 6 vakariņas)
Kopā: 13,60
Bilance: + 25,40

One response to “Mūzika palīdz (9. diena: Najera – Santo Domingo de la Calzada)

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s